Lielākoties militārajā vēsturē runājam par lielām personībām, kara varoņiem, pulkvežiem, ģenerāļiem un tā tālāk. Bieži vien tiek piemirsts arī par cita veida celmlaužiem, kuri izcili pildījuši savu dienestu, kā arī citos veidos ierakstījuši savu vārdu vēstures lapaspusēs. Viens no šādiem cilvēkiem ir Valdemārs Baumanis – lielākajai daļai zināms kā basketbola treneris, kurš 1935. gadā ar Latvijas izlasi kļuva par pirmo Eiropas čempionu. Tomēr no 1927. gada V. Baumanis savu dzīvi un karjeru veidoja Latvijas armijā, lielo sportu pakārtojot tam. Tāpēc, jā, Valdemārs Baumanis – vispirms karavīrs, bet pēc tam - sportists, sporta tiesnesis un treneris, kurš kalpojis savai valstij, tās cilvēkiem un ideāliem.
Valdemārs (vietām Voldemārs) Baumanis dzimis 1905. gada 19. aprīlī Grobiņas pusē. Sākumā Baumanis mācījās Liepājas vidusskolā, bet pēc pārcelšanās uz Rīgu skolojies Rīgas pilsētas 4. vidusskolā, ko pabeidza 1925. gadā. Tieši šajā vidusskolā aktīvi darbojās Jauno vīriešu kristīgās apvienības (YMCA) pārstāvji, kuri iepazīstināja skolas audzēkņus ar līdz tam ne to populārāko spēli – basketbolu. Vēl mācoties vidusskolā, V. Baumanis 1924. gada pavasarī piedalījās Latvijas basketbola izlases pirmajā spēlē pret Igaunijas izlasi. Tobrīd viņš pārstāvēja JKS (Jaunekļu kristīgā savienība) komandu, kuras rindās 1925. gadā kļuva par Latvijas čempionu, jeb kā toreiz dēvēja – Latvijas meistaru basketbolā. Tajā pašā gadā V. Baumanis iestājās Latvijas Universitātes Tautsaimniecības fakultātē.
Jaunam un fiziski aktīvam vīrietim nebija nekādu iespēju, bet Valdemāra Baumaņa gadījumā arī vēlēšanās, izvairīties no obligātā dienesta Latvijas armijā. 1927. gada 24. februārī V. Baumani Rīgas kara apriņķī iesauca aktīvajā obligātajā kara dienestā un nosūtīja uz 6. Rīgas kājnieku pulku. Nereti konkrētās vietas kara apriņķī iesauktos aizsūtīja uz kādu citu dienesta vietu, bet, iespējams, V. Baumani atstāja dienēt Rīgā, lai viņš paralēli varētu turpināt sportista karjeru. Dienu pēc iesaukšanas V. Baumanis ieradās savā dienesta vietā un kā jaunkareivi viņu ieskaitīja 6. Rīgas kājnieku pulka 3. rotā. Pēc diviem mēnešiem viņš nodeva svinīgo solījumu, kā kareivis turpinot savu dienestu. Tobrīd viņš jau bija pārcelts uz instruktoru rotu, kuras kursu ar 1. šķiru pabeidza 1927. gada augustā, tiekot paaugstināts dižkareivja dienesta pakāpē. Tā paša gada septembri V. Baumanis pie savām zīmotnēm varēja pielikt vēl vienu svītriņu, iegūstot kaprāļa dienesta pakāpi.
Latvijas Kara skolas kadets-seržants Valdemārs Baumanis. 1929. gads. Foto: LKM krājums
Pēc instruktoru rotas kursa beigšanas V. Baumanis nolēma profesionāli pievērsties militārajai karjerai, uz ko norāda iestājpārbaudījumu kārtošana Latvijas Kara skolā. 1927. gada 28. septembrī viņš šos pārbaudījumus nokārtoja un no 6. Rīgas kājnieku pulka pārcēlās uz Kara skolu, kur sākotnēji bija kadets kājnieku nodaļā. V. Baumanis Kara skolas 1. kursā sevi apliecināja kā īstu līderi, 2. kursā saņemot vispirms kadeta-kaprāļa, bet pēc tam arī kadeta-seržanta dienesta pakāpi. Viņu iecēla par 2. kursa “A” grupas vada seržantu. Paralēli mācībām Kara skolā V. Baumanis iesaistījās arī Armijas Sporta kluba (ASK) aktivitātēs, pārstāvot to dažādos sporta veidos. Tiesa viņš nepārrāva saites ar savu līdz tam pārstāvēto JKS basketbola komandu, ar kuru 1929. gadā otro reizi kļuva par Latvijas čempionu. Zīmīgi, ka vēlāk līdz 1934. gadam, pārstāvot ASK komandu, viņš par Latvijas čempionu vairs nekļuva, toties izcīnīja Latvijas čempiona titulu volejbolā.
1929. gada 1. septembrī V. Baumanis pabeidza Kara skolu ar 1. šķiru, Valsts prezidenta Gustava Zemgala pavēli un Kara ministra Antona Ozola apsveikuma vārdiem. Pēc svinīgās parādes jaunie virsnieki devās uzlaikot virsnieka formas tērpus, bet tad vienojās kopīgā mielastā. Laikabiedri V. Baumani raksturoja, kā cilvēku ar ideālām virsnieka īpašībām: aukstasinību, asu prātu, ātru un loģisku domāšanu, skaidru stāvokļa izpratni un lemšanas spējām, ko īpaši spilgti viņš pierādīja savas militārās karjeras beigās. Leitnantu V. Baumani aizkomandēja atpakaļ uz 6. Rīgas kājnieku pulku, bet pirms tam viņš varēja baudīt mēnesi ilgu atvaļinājumu. V. Baumanis pēc atgriešanās savā pirmajā dienesta vietā bija 2. bataljona ložmetēju rotas jaunākais virsnieks. Jau Kara skolā V. Baumanis sevi pierādīja kā sevišķi labs šāvējs ar automātiskajiem ieročiem – vieglajiem rokas un smagajiem balsta ložmetējiem.
1930. gada 20. aprīlī V. Baumanis aprecējās ar Miliju Ozoliņu, papildinot savu raibo ikdienu arī ar ģimenes dzīvi. V. Baumaņa dienests bija ļoti viļņveidīgs, jo viņu regulāri pārcēla no kaujas vienībām uz fizisko aktivitāšu veicinošām vai prasošām vienībām. 1930. gadā V. Baumanis aktīvi iesaistījās arī ASK darbā, vadot basketbola un volejbola sekciju, 1931. gadā viņam uzticēja ASK basketbola komandas izveidi. Interesanti, ka sākotnēji basketbols sportā un armijā atšķīrās. Lai iesaistītu vienlaicīgi vairāk karavīru fiziskajās aktivitātēs, basketbolu spēlēja 11 spēlētāji pret 11, kā arī nevarēja pārvietoties pa laukumu ar bumbu. Tāpat V. Baumanis apliecināja sevi kā izcilu šāvēju, tāpēc vairākkārt viņu iecēla par snaiperu komandas priekšnieku, bet ziemas laikā par izlūku-slēpotāju komandas apmācītāju. 1930. gadā V. Baumanis saņēma trīs balvas par sasniegumiem šaušanas sacensībās, kā arī pateicību par teicamu dienesta pienākumu pildīšanu.
6. Rīgas kājnieku pulka virsnieki pie galda ar šaušanas sacīkšu balvām, 4. no labās stāv virsleitnants Valdemārs Baumanis. 1934. gada septembris. Foto: LKM krājums
1932. gadā V. Baumanis saņēma savu pirmo apbalvojumu – Zviedrijas Šķēpa 2. šķiras ordeni. Tā paša gada septembrī viņu paaugstināja virsleitnanta dienesta pakāpē, kas tā arī palika par Baumaņa augstāko pakāpi Latvijas armijas dienestā. V. Baumanis arvien vairāk iesaistījās sportistu gatavošanā sacensībām, kā arī šo sacensību organizēšanā, pats savas sportista gaitas atbīdot otrajā plānā. 1933. gada 23. jūlijā risinājās 6. Rīgas kājnieku pulka sporta svētki. Tie sākās ar sportistu gājienu un parādi, kuru komandēja V. Baumanis. Šādi sporta svētki bija pulka tradīcija vasaras nometnes laikā. 1935. gadā Baumanis kopā ar pulkvežleitnantu Rūdolfu Ceplīti vadīja šīs sacensības, kuras aizritēja kārtīgi un disciplinēti. V. Baumanim nebija jārūpējas par sporta dzīvi tikai pulkā. Viņu kā tiesnesi aicināja arī visas Latvijas armijas sacensībās, kā arī citās sporta sacensībās, kas risinājās Latvijā (pat ātrslidošanā). Par piemēru var minēt 1933. gada februārī Daugavpilī notikušās Latvijas armijas slēpošanas sacensības, kurās V. Baumanis bija viens no tiesnešiem. Šīm sacensībām V. Baumanis kā izlūku-slēpotāju komandas priekšnieks bija ļoti labi sagatavojis arī 6. Rīgas kājnieku pulka slēpotājus, tiem uzvarot virsnieku, kareivju un komandu konkurencē. 1934. gada septembra sākumā notika šaušanas sacensības 6. Rīgas kājnieku pulkā. Virsnieku grupā šaušanā ar šautenēm divos vingrinājumos V. Baumanis ar 138 punktiem izcīnīja trešo vietu. Viņam balvā pasniedza galda pulksteni.
Latvijas armijas virsnieki ar 6. Rīgas kājnieku pulka šaušanas sacensībās izcīnītajām balvām, 1. r. 2. no kreisās sēž virsleitnants Valdemārs Baumanis. 1934. gada septembris. Foto: LKM krājums
1934. gada rudenī V. Baumanim sākās viņa dzīves lielākais sportiskais izaicinājums kā trenerim – Latvijas basketbola izlases gatavošana pirmajam Eiropas čempionātam, kas notika 1935. gadā. Viņš pats līdz 1934. gadam izlasi kā spēlētājs bija pārstāvējis sešās spēlēs. Par spēlētāja V. Baumaņa stilu un prasmēm laukumā daudz liecību nav saglabājies. Latvijas sporta vēsturnieki Vilis Čika un Arnolds Šmits, trimdā iznākušajā grāmatā Sporta Latvija rakstīja, ka aizsargs Baumanis bijis “cīnītājs līdz pēdējam”. Tikmēr kā par treneri viņam veltīti šādi vārdi: “Baumanis savas trenētāja gaitas sāka ASK, tā teikt, no pašas apakšas, izaudzinot lieliskus izlases basketbolistus un vairākkārtīgu Latvijas meistarvienību. Lielā enerģija, uzņēmība, neatlaidība un sporta mīlestība ātri pavēra Baumanim ceļu uz valsts vienības sastādītāja un trenētāja godu. Ja arī dažreiz mazliet subjektīvāks savos spriedumos un noteikumu izvērtējumos nekā citi, tieši viņa laikā Latvijas basketbols piedzīvoja savus lielākos triumfa brīžus.” Lielākais no tiem viennozīmīgi ir 1935. gadā izcīnītais Eiropas čempiona tituls.
Latvijas basketbola izlase ar izcīnīto Eiropas čempionu kausu pēc atgriešanās Rīgā. Ar ziediem rokā stāv komandas treneris Valdemārs Baumanis. 1935. gada maijs. Foto: Latvijas Sporta muzejs
Kopš tā brīža par V. Baumani vairāk runāja basketbola sakarā un ēnā palika viņa sekmes militārajā karjerā. Viņš nebija sevišķi mīlēts sporta augstākajās aprindās, intrigu rezultātā netiekot pie iespējas aizvest Latvijas izlasi uz 1936. gada Berlīnes olimpiskajām spēlēm, kurās gan Baumanis piedalījās kā tiesnesis, pirmais no Latvijas tiekot pie starptautiskās licences. Tāpat viņš nebija pie valstsvienības stūres 2. Eiropas čempionātā Rīgā, kurā Latvijas izlase principā izgāzās. Tolaik kā ASK sekretārs viņš sniedza savu viedokli un vērtējumus dažādiem preses izdevumiem, pierādot sevi arī kā sporta korespondentu un žurnālistu.
Latvijas basketbola izlase sešu komandu turnīrā Berlīnē, 1. no labās stāv komandas treneris Valdemārs Baumanis. Berlīne, 1938. gada oktobris. Foto: “Atpūta”
1938. gadā V. Baumani otro reizi iecēla par Latvijas basketbola izlases treneri, kurš izlasi aizveda līdz uzvarai prestižajā sešu komandu turnīrā Berlīnē, kā arī līdz otrajai vietai 1939. gada Eiropas čempionātā, kurā triumfēt liedza vien tā sauktais “pulksteņa incidents”, lietuviešiem gūstot uzvaru nesošo grozu jau pēc spēles laika beigām. 1939. gada 3. jūnijā Valsts sporta vadītājs, sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš, piekrita uz ASV sūtīt V. Baumani, kā arī basketbolistus V. Melderi un M. Kazaku, lai apgūtu jaunas zināšanas, ko tālāk nodot jaunajiem basketbolistiem. Trijotne uz ASV devās tā paša gada 20. jūnijā.
Aleksandra Aizstrauta Armijas Sporta kluba (ASK) biedra karti, ko kā sekretārs parakstījis virsleitnants Valdemārs Baumanis. 1939. gada 27. februāris. LKM krājums
Atgriežoties pie militārās karjeras, 1935. gada nogalē V. Baumanis pameta Rīgu, jo viņu “dienesta labā” pārcēla uz 7. Siguldas kājnieku pulku, kas atradās Alūksnē. Viņu iecēla par 1. bataljona ložmetēju rotas vada komandiera pienākumu izpildītāju. Tāpat viņam sanāca dienēt mīnmetējnieku rotā. Tomēr apstākļi Alūksnē V. Baumani neapmierināja. Vienīgo ierakstu soda žurnālā V. Baumanis saņēma tieši dienējot 7. Siguldas kājnieku pulkā. Virsleitnantam izteica rājienu par to, ka viņš aizbrauca komandējumā nestādoties priekšā savas rotas komandierim. Mēnesi vēlāk V. Baumanis pieprasīja savu pārcelšanu atpakaļ uz Rīgu, kas notika 1936. gada maijā, tiesa ne uz 6. Rīgas kājnieku pulku, bet uz 5. Cēsu kājnieku pulku, kur viņu iecēla par 2. rotas vada komandieri. Līdzīgi kā dienesta laikā 6. Rīgas kājnieku pulkā, arī 5. Cēsu kājnieku pulkā V. Baumani vērtēja augstu. Ikgadējā atestācijā 1936. gadā viņu raksturoja kā fiziski spējīgu panest dienesta grūtības kā miera, tā kara apstākļos. Slavēja prāta spējas un morālo stāju, kā arī atzīmēja to, ka nav kaitīgu ieradumu. Atestācijā atzīts, ka V. Baumaņa blakus nodarbošanās neietekmē viņa tiešos dienesta pienākumus, kas norāda, ka viņš bija ļoti spējīgs, apvienojot profesionālo dienestu ar darbību ASK un citās sporta struktūrās. 1938. gada novembrī viņa dienestu novērtēja, piešķirot 5. šķiras Viestura ordeni. Līdz 1939. gadam atestācijas slēdzieni allaž bija ļoti labi, novērtējot V. Baumaņa spējas vada komandiera amatā. 1939. gada atestācijā V. Baumani jau ieteica kā kandidātu rotas komandiera amatam. Tam būtu jāiet roku rokā ar paaugstināšanu dienesta pakāpē.
Latvijas armijas virsnieki Virsnieku namā, 2. r. 1. no labās 5. Cēsu kājnieku pulka virsleitnants Valdemārs Baumanis. Rīga, 1936.-1937. gads. Foto: LKM krājums
1937. gada sākumā V. Baumanis izlēma spert nākamo soli savā profesionālajā attīstībā, kārtojot iestājpārbaudījumus studijām Augstākajā Kara skolā, bet 13. martā sākot mācības Vispārējā nodaļā. Mācību ietvaros V. Baumanis pabija gan Jātnieku pulkā, gan medicīnas ārstu kursos, bet mācībām tomēr traucēja dalība iepriekš minētajās basketbola sacensībās Vācijā un Lietuvā. Nav izskaidrojams, kāpēc V. Baumani nepaaugstināja kapteiņa-leitnanta vai kapteiņa dienesta pakāpē. Iespējams, tika gaidīts uz to, ka V. Baumanis beigs Augstāko Kara skolu un saņems pulkveža-leitnanta dienesta pakāpi, iespējams, cerēto paaugstinājumu un nākamo dienesta pakāpi liedza saņemt 1940. gada notikumi un Latvijas okupācija. Uz gaidāmo paaugstinājumu norāda arī iecelšana par brīvprātīgo rotas komandiera palīgu, bet pēc tam arī par komandiera amata pienākumu izpildītāju.
Līdz 1940. gadam V. Baumaņa pašaizliedzīgo darbu novērtēja arī ASK pārstāvji, izsakot uzslavas un pateicības par karavīru panākumiem dažādās sacensībās. ASK rūpējās arī par jaunatnes fizisko attīstību. Arī šo pasākumu organizēšanā iesaistījās V. Baumanis. 1940. gada februārī ASK ar V. Baumani priekšgalā sarīkoja lielus ledus svētkus ar mūziku un uguņošanu.
Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada vasarā V. Baumanis izgāja cauri visam Latvijas armijas iznīcināšanas procesam. 1940. gada 27. septembrī viņu svītroja no Latvijas Tautas armijas virsnieku sarakstiem un ieskaitīja Sarkanās armijas 24. Teritoriālā strēlnieku korpusa personālsastāvā, bet 1. oktobrī pēc pavēles V. Baumani pārcēla uz Rīgas kājnieku kara skolu. Tur gan viņš pabija tikai mēnesi, jo tika pārcelts uz 183. strēlnieku divīziju par Fiziskās sagatavošanas instruktoru.
V. Baumanim izdevās izvairīties no represijām pret Latvijas armijas virsniekiem, kā arī pēc PSRS un Vācijas kara sākuma palikt Latvijā. 1941. gadā vācu varas apstākļos Rīgā atjaunojās sporta dzīve. V. Baumanis trenēja Rīgas Sporta kluba vīriešu un sieviešu basketbola komandas, kas balstījās uz likvidētā ASK pamatiem. 1943. gadā viņš vēl sagatavoja Rīgas komandu startam sacensībās Berlīnē, bet pats uz turieni nedevās, jo 1943. gada 31. martā tika iesaukts Latviešu leģionā un nosūtīts uz 15. divīziju. V. Baumanis saņēma oberšturmfīrera (virsleitnanta) dienesta pakāpi un komandēja Štāba rotu. 1944. gada jūnijā viņu paaugstināja par šturmbanfīreru (majoru) un pārcēla uz 15. divīzijas apgādes vienībām. 1945. gada martā pārorganizēja divīzijas apgādes vienības, izveidojot Apgādes pulku, par tā komandieri ieceļot V. Baumani. Dienesta laikā vācu armijā viņam piešķīra 2. pakāpes Dzelzs krustu, kā arī 1. un 2. klases Kara Nopelnu krustu.
Latviešu leģiona 15. divīzijas majors Valdemārs Baumanis apbalvo kareivi Bruno Bāku. Vācija, 1944. gads. Foto: LKM krājums
Arī kara laikā V. Baumanis izrādīja rūpes par savējiem. Tā, piemēram, Andrejs Bičevskis 1940. gadā sāka spēlēt basketbolu ASK komandā. 1943. gadā viņa brāli iesauca leģionā, bet pēc diviem mēnešiem brālis krita Volhovā. A. Bičevskim iesaukšanas pavēle nāca vēlāk, un viņš uzskata, ka tieši V. Baumanis izglāba viņa dzīvību, izmantojot savu ietekmi un panākot Bičevska nozīmēšanu uz darbu kuģu būvētavā.
Kara noslēgumā Baumaņa uzdrīkstēšanās paglāba vairākus tūkstošus latviešu karavīrus no nonākšanas krievu gūstā. Tuvojoties kara beigām, 15. divīzijas latviešu virsnieki vairāk domāja par dzīvā spēka saglabāšanu, ne karošanu. Latvieši nevēlējās nonākt Sarkanās armijas gūstā, tāpēc pēc ziņām par nosūtīšanu no Vācijas atpakaļ uz Kurzemi mēģināja darīt visu iespējamo, lai padotos ASV armijai. 1945. gada aprīlī un maijā par to aukstasinīgi iestājās arī V. Baumanis, nebaidoties par iespējamo pretestību no Vācijas armijas augstākās priekšniecības puses. Tā 1945. gada 1. maijā, neklausot citu 15. divīzijas štāba latviešu virsnieku brīdinājumiem, V. Baumanis uzrunāja divīzijas komandieri oberfīreru Karlu Burku. Sarunā K. Burks vaicāja V. Baumanim par to, vai viņš saprot, kādas sekas draud par patvaļīgu darbību. Uz to V. Baumanis atbildēja: “Ja jūs un pārējie vācu karavīri nonāksiet krievu gūstā, jūs būsiet karagūstekņi. Mēs, latviešu karavīri, būsim viņiem kara noziedznieki, ar kuriem boļševiki izrēķināsies bez žēlastības. Kā Latvijas armijas virsnieks es nevaru pieļaut, ka tas tā notiek.” Sapratis situāciju, K. Burks vēlējās ar visu štābu pievienoties V. Baumaņa sapulcinātajiem karavīriem, tomēr latviešu virsnieks, līdz galam neuzticoties vācu priekšniecībai, ar nodomu sniedza neprecīzas ziņas par latviešu pulcēšanās vietu: “Atceroties divīzijas komandiera rīcību, sniedzot nepareizas ziņas par latviešu karavīru sūtīšanu uz Kurzemi, es nevarēju teikt patiesību. Es biju zaudējis ticību savam divīzijas komandierim. Mans galvenais pienākums bija pienākums pret latviešu karavīriem. Es darīju visu, lai glābtu tos no krišanas Sarkanās armijas gūstā.”
V. Baumaņa vadībā bija ap 4000 vīru, bet līdz 2. maija rītam to skaits pieauga vēl par aptuveni tūkstoti. Viņš bija pilnībā pārliecināts, ka padošanās rietumu sabiedrotajiem ir vispareizākā rīcība. V. Baumanis noskaidroja, ka Vācijas pilsētā Šverinā atrodas ASV armijas motorizētās vienības, kurām viņš steidzās pretī un sāka sarunas ar ASV armijas pārstāvjiem par padošanos. ASV armijas pārstāvji šādu soli uztvēra ar aizdomām, un visas padošanās gaitas laikā bija gatavi kādai provokācijai, tomēr V. Baumanis izpildīja amerikāņu prasības, rezultātā pasargājot savus karavīrus no nonākšanas krievu gūstā. Turpat noslēdzās arī paša Baumaņa kara gaitas. Īsu laiku V. Baumanis pavadīja gūstā Putlosā, no kurines viņu atbrīvoja, kad viņš vēl bija slimnīcā. Līdz ar gūsta beigām beidzās arī V. Baumaņa kā profesionāla karavīra gaitas.
Valdemārs Baumanis starp diviem bijušajiem Latvijas izlases basketbolistiem Kārli Ārenu un Aleksandru Vanagu. 1946. gads. Foto: “Ilustrētais Vārds”
Savu turpmāko dzīvi V. Baumanis saistīja ar sporta dzīves organizēšanu latviešu bēgļu nometnē Vācijā, vadīja basketbola komandu, kas devās turnejā pa Franciju, bet 1956. gadā pārcēlās uz dzīvi ASV, kur turpināja aktīvi iesaistīties latviešu sporta dzīves organizēšanā un popularizēšanā latviešu trimdas presē. Latvijas armijas virsleitnants un Nacistiskās Vācijas armijas šturmbanfīrers (majors) Valdemārs Baumanis nodzīvoja līdz 1992. gada 24. aprīlim, kad devās mūžībā.
________________________
Kristaps Pildiņš
Kolekciju un vēstures pētniecības nodaļas vēsturnieks
________________________
Izmantotie materiāli:
Latvijas Kara muzeja krājums
Latvijas Sporta muzeja krājums
Latvijas Valsts Vēstures arhīva materiāli (5601. fonds, 1. apraksts, 429. lieta)
Preses izdevumi:
1) “Atpūta”
2) “Fiziskā Kultūra un Sports”
3) “Ilustrētais Vārds”
4) “Kadets”
5) “Latvija Amerikā”
6) “Latvijas Kareivis”
7) “Latvijas Sargs”
8) “Sports”
9) “Sporta Pasaule”
Raksti internetā:
Valdemārs Baumanis - https://basket.lv/viedakie-treneri/valdemars-baumanis
“Par basketbolu un ne tikai” - https://zz.lv/lietotaju-raksti/par-basketbolu-un-ne-tikai-29429?from_mobile&
Literatūra:
1) A. Pētersons, Mums jāpārnāk – latviešu karavīri, pēdējie Berlīnes aizstāvji. Aplis, 2003, 301 lpp.
2) A. Silgailis, Latviešu leģions. Junda, 2001, 356 lpp.
3) V. Šteinbergs, V. Jurgelāns, Latvijas armijas virsnieku, kuri 1940. gada 17. jūnija līdz 24. augustam atradās aktīvajā kara dienestā, dzīves gājums. (MAKETS) – pieejams: http://virsnieki.lv/wp/wp-content/uploads/2021/02/LA-virsnieki-BI.pdf
