1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona komandiera Rūdolfa Bangerska fotoportrets
2019. gada jūlijs
Mūsdienās ģenerāļa Rūdolfa Bangerska vārds ir vairāk asociējams ar Otrā pasaules kara vēsturi un Latviešu leģionu. Bangerska liktenis līdzinās piedzīvojuma romāna sižetam un gluži kā romānā arī ģenerāļa dzīvesstāstā ir savas kulminācijas lapaspuses, kas sociālā atmiņā iespiedās visspilgtāk. Otrā pasaules kara laikā ģenerālis Rūdolfs Bangerskis uzņēmās neapskaužamu taču arī neizbēgamu misiju – darīt visu iespējamo lai, šķietami bezcerīgajos Vācu okupācijas apstākļos, nosargātu, zem svešiem karogiem nokļuvušo, latviešu karavīru un tautas intereses. Tomēr ilgi pirms kļūt par Latviešu leģiona ģenerālinspektoru, līdzīgi citiem citiem latviešu virsniekiem, arī Rūdolfs Bangerskis iesāka savu militāro karjeru Krievijas impērijas armijā. Unikāls fotoportrets, kas liecina par šo Bangerska dzīves posmu papildināja Latvijas Kara muzeja krājumu.
Fotoattēls ir uzņemts laika posmā no 1915. gada augusta līdz 1916. gada novembrim, kad kapteinis Rūdolfs Bangerskis komandēja 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonu. Par labu šim datējumam liecina fotoattēlā skaidri saskatāmie uzpleči, kas apliecina piederību bataljonam un kapteiņa dienesta pakāpei. Jau 1916. gada oktobra nogalē Bangerski paaugstināja par apakšpulkvedi, bet drīz pēc tam iecēla par 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka komandiera vietas izpildītāju.
Uz fotoportretā attēlotā Bangerska formas cepures ir redzama no porcelāna izgatavotā, Krievijas impērijas armijas virsnieku kokarde. Kokaržu izgatavošanas materiāls nebija reglamentēts un virsnieki mēdza pasūtīt to izgatavošanu arī no porcelāna. Tāpat uz formas tērpa labās kabatas ir saskatāma Krievijas impērijas ģenerālštāba akadēmijas akadēmiskā nozīme. 19. gadsimta 60. gados šādas nozīmes tika ieviestas akselbanšu vietā un liecināja par īpašnieka piederību Krievijas impērijas Kara akadēmijas absolventu saimei. Šī nozīme ir fotoportreta sīka detaļa, taču ar to ir saistīts kāds stāts, kas raksturo Bangerska personību ne sliktāk par kaujas laukā nopelnītajiem ordeņiem. Tas ir stāsts par neatlaidību un cīņassparu – rakstura īpašībām, kas jebkuros laikos palīdz sasniegt mērķus un realizēt sapņus.
Ķeizariskā ģenerālštāba akadēmija Pēterburgā bija ne tikai augstākā militāras izglītības iestāde impērijā, bet arī Krievijas militārās zinātnes centrs. Iestāšanās prestižajā akadēmijā bija sarežģīta un prasīja daudz neatlaidības. Mērķtiecīgajam Rūdolfam Bangerskim bija nepieciešami 11 gadi un 3 mēģinājumi, lai sasniegtu uzstādīto mērķi un kļūt par akadēmijas kursantu. Pirms iestāties Kara akadēmijā jaunajam virsniekam bija obligāti jānodienē trīs gadi kādā no Krievijas armijas pulkiem. Absolvējot Pēterburgas junkurskolu 1901. gadā, Bangerskis par sava dienesta vietu izvēlējās Pēterburgas kara apgabalā ietilpstošo Pleskavu. Tas tika darīts ar noteiktu nolūku - stājoties Kara akadēmijā, Pēterburgas kara apgabalā dienējošie, bija tiesīgi izlaist iepriekšējos pārbaudījumus un kārtot iestājpārbaudījumus uzreiz akadēmijā. Tomēr Bangerska plānus iestāties Kara akadēmijā 1906. gadā, izjauca Krievu – japāņu karš.
Pēc atgriešanas no Mandžūrijas 1905. gadā, Bangerski nozīmēja jaunajā dienesta vietā 36. Orlas pulkā, kas dislocējās Poltavas guberņā. Atgriezies no frontes, jaunais virsnieks nebija aizmirsis par savu mērķi iestāties Kara akadēmijā un jau 1906. gada pavasarī uzsāka franču valodas apguvi pie kāda vietējā franču valodas pasniedzēja. Svešvalodas zināšanas bija viena no prasībām, iestājoties akadēmijā. 1909. gadā Bangerskis sekmīgi nokārtoja reflektantu iepriekšējo pārbaudi Kijevas kara apgabala štābā. Pārbaudes laikā bija jāatrisina taktisks uzdevums, jānokārto jāšanas pārbaudījums un jāuzraksta divi domraksti – viens par taktiku, bet otrs par abstraktu tematu pēc izvēles. Rūdolfs Bangerskis rakstīja domrakstu par tematu “Vai var sevī attīstīt drošsirdību?”. Pēc pārbaudes nokārtošanas Kijevā sekoja galvenie iestājpārbaudījumi Pēterburgā. Reflektantiem bija jākārto eksāmeni jāšanā, svešvalodās, lauku reglamentā, ģeogrāfijā, taktikā un citos priekšmetos. Par spīti tam, ka 1909. gadā Bangerskis palika zem uzņemto strīpas, jaunais virsnieks neatlaidīgi mēģināja iestāties akadēmijā arī 1910. gada rudenī. Kad 1910. gadā akadēmijas iestājeksāmenus papildināja jauns priekšmets – ģeodēzija, Bangerskis bija spiests izlaist 1911. gada iestāšanos un apgūt arī šo jauno zinātni. Visbeidzot, pēc sekmīgas pārbaudījumu izturēšanas 1912. gada rudenī Rūdolfs Bangerskis tika uzņemts Kara akadēmijā. Pašaizliedzīgas pūles, neatlaidība un centība bija atmaksājušās un jaunā virsnieka uzstādītais mērķis tika sasniegts. Pateicoties savām rakstura īpašībām vienkāršs ganu zēns no Vidzemes nu bija kļuvis par Pēterburgas Kara akadēmijas kursantu.
Kad sākās Pirmais pasaules karš Bangerskis bija pabeidzis akadēmijas otro kursu. Trešais kurss parasti tika veltīts diplomdarba izstrādei taču bruņoto spēku mobilizācija un akadēmijas slēgšana izjauca ierasto lietu kārtību. Noslēdzošā diplomdarba vietā otrā kursa beidzējiem tika ieskaitīts viens gads prakses karalaukā. Saņēmuši savas akadēmiskās nozīmes, kursanti atgriezās savās karaspēka daļās. Pēc atgriešanās 36. Orlas kājnieku pulkā Rūdolfs Bangerskis nonāca Austrumgalīcijas frontē, kur komandēja pulka 10. rotu. Par kaujām Galīcijā Bangerskis tika apbalvots ar Sv. Vladimira ordeni un kapteiņa dienesta pakāpi. Neilgi pēc paaugstināšanas 1914. gada septembrī, Bangerski izsauca un frontes štābu, kur kapteini gaidīja jauns postenis.
Kad 1915. gada augustā Ziemeļrietumu frontes virspavēlnieks izdeva pavēli par Latviešu strēlnieku bataljonu formēšanu, Rūdolfs Bangerskis dienēja par adjutantu 31. armijas korpusa štābā. Nokārtojot nepieciešamās formalitātes, Bangerskis panāca savu pārkomandēšanu 5. armijas štāba rīcībā un jau 1915. gada augusta vidū devās uz Daugavpili, kur kapteini nozīmēja uz Latviešu strēlnieku vienībām.
1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona Sv. Jura krustu kavalieri. Pirmajā rindā 4. no labās puses - bataljona komandieris kapteinis Rūdolfs Bangerskis, 5. – leitnants Frīdrihs Briedis.
1915. gada augusta beigās Rūdolfs Bangerskis ieradās Daugavgrīvas cietoksnī, kur iepazinās ar jauno leitnantu Frīdrihu Briedi. Bangerskis ar Briedi bija pirmie virsnieki Latviešu strēlnieku rindās. Ņemot vērā dienesta pakāpes, 1915. gada 25. augustā kapteini Rūdolfu Bangerski oficiāli iecēla par 1. Daugavgrīvas strēlnieku bataljona komandieri, bet leitnantu Briedi par pulka rotas komandieri. Bangerska komandēšanas pirmie divi mēneši aizritēja risinot apgādes un apbruņojuma nodrošinājuma jautājumus. Bataljona apmācības norisinājās galvenokārt Cīzes kuģu būvētavas teritorijā Mīlgrāvī un Krusta kazarmās Čiekurkalnā, uz kurieni bataljons tika pārvietots 1915. gada oktobra vidū.
Bangerska komandēšanas 15 mēnešos 1. Daugavgrīvas strēlnieku bataljons piedzīvoja savas ugunskristības Tīreļpurvā 1915. gada 25. oktobrī, ieņēma vācu atbalsta punktu uz Ķekavas- Bauskas šosejas 1916. gada martā un izcīnīja t.s. jūlija kaujas pie Plikā kalna uz dienvidaustrumiem no Ķekavas 1916. gada jūlijā. Neilgi pirms Ziemassvētku kaujām, kad 1916. gada oktobrī Latviešu strēlnieku bataljonus izvērsa par pulkiem, Bangerskis bija dienesta pakāpē jaunākais, bataljonu komandējošais virsnieks. Kad 1916. gada oktobra beigās viņu paaugstināja pulkvežleitnanta pakāpē, par 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka komandieri jau bija nozīmēts vecāks virsnieks – pulkvedis Georgs Karlsons. Ziemassvētku kauju laikā pulkvedis Bangerskis bija apvienotās latviešu strēlnieku divīzijas štāba priekšnieks kā arī īslaicīgi aizvietoja ievainoto pulkvedi Ansi Zeltiņu, komandējot 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulku. Komandējot 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulku, pulkvedis Bangerskis kopā ar diviem pavadoņiem veica pārdrošu izlūkgājienu cauri pretinieka uguns joslai, sekmēdams ienaidnieka pozīciju vēlreizēju atkarošanu. Vēlāk par šo Ziemassvētku kauju epizodi Bangerskis tika apbalvots ar 3. šķiras Latvijas Lāčplēša Kara ordeni. No 1917. gada februāra līdz pat savai atvaļināšanai 1918. gada novembrī Bangerskis komandēja 17. Sibīrijas strēlnieku pulku.
1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona sporta svētki Olaines rajona Kukuļmuižniekos. Bataljona komandieris Rūdolfs Bangerskis nogūlies šaušanai no guļus stāvokļa. 1916. gada 10. septembris
Kā redzams, fotogrāfija, kas papildināja Latvijas Kara muzeja krājumu nebūt nav vienīgā, kas attēlo Rūdolfa Bangerska dienesta gaitas Pirmā pasaules kara laikā. Muzeja krājumā ir virkne fotoattēlu, kur 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona komandieris ir redzams kopā ar sev uzticētajiem vīriem. Parasti tās ir kopbildes, attēli no frontes vai sadzīviska rakstura ainas. Atšķirībā no tām jauniegūtā fotogrāfija ir portreta uzņēmums, kas attēlo pavisam noteiktu un salīdzinoši īsu posmu no Bangerska dienesta gaitām. Tieši portreta žanrs un fotogrāfijā saskatāmās detaļas padara šo attēlu par vērtīgu un unikālu vēstures liecību. Latvijas Kara muzejs ir ļoti pateicīgs par Latvijas iedzīvotāju atbalstu, papildinot muzeja krājumu.
Pirmajam pasaules karam sekoja Bangerska dienests admirāļa Aleksandra Kolčaka Sibīrijas pretlielinieciskajā armijā, patveršanās Harbinas pilsētā Ķīnā un ilgais atpakaļceļš uz dzimteni cauri kontinentālajai Japānai un Francijai. Krievijas pilsoņu karam sekoja dienests Latvijas armijā un Kara ministra postenis no 1924. gada decembra līdz 1925. gada decembrim un no 1926. gada decembra līdz 1928. gada janvārim. Visbeidzot, Otrā pasaules kara laikā 65 gadus veco Bangerski iecēla par Latviešu leģiona ģenerālinspektoru. Šajā, lielā mērā iluzorajā un Vācu okupācijas varai pakļautajā amatā ģenerālis darīja visu iespējamo lai frontē izkliedētās sīkās latviešu vienības tiktu sakopotas un iekļautas vienotā Latviešu leģionā, rūpējās lai leģionāri tiktu atbilstoši apmācīti, apgādāti un apbruņoti, kā arī gādāja par vienību nodrošināšanu ar virsniekiem, instruktoriem un medicīnisko personālu. Tomēr šī, iespējams, visnozīmīgākā Rūdolfa Bangerska dzīvesstāsta epizode ir atsevišķa stāsta vērta.
Latvijas armijas Zemgales divīzijas komandieris ģenerālis Rūdolfs Bangerskis
Latviešu leģiona ģenerālinspektors ģenerālleitnants Rūdolfs Bangerskis. 1944. – 1945. gads
Marjus Zaļeckis,
Latvijas Kara muzeja vēsturnieks
