Ģenerālis Hermanis Buks (1896-1942)
Pulkvedis Hermanis Buks. 1930. gadi
Hermanis Rūdolfs Georgs Buks piedzima Limbažu pagastā 1896. gada 15. janvārī. 1. pasaules kara laikā, 1915. gada augustā viņš pabeidza Limbažu pilsētas skolu un iestājās Krievijas impērijas armijā; sākumā dienēja leibgvardes Preobraženskas pulkā un no turienes devās uz Petrogradu, uz Vladimira karaskolu. Jau kā virsnieku 1916. gada jūnijā H. Buku ieskaitīja 19. Sibīrijas strēlnieku pulkā, bet 1917. gadā pārcēla uz 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulku.
1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka strēlnieki pozīcijās pie dzeloņdrāšu aizžogojumiem. Tīreļpurva rajons, 1917. gads
Līdzīgi kā daudzi citi virsnieki, pēc lielinieku apvērsuma Krievijā, H. Buks atvaļinājās no dienesta un atgriezās Latvijā. 1918. gada 18. decembrī viņš brīvprātīgi iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos, dienēja pulkveža Oskara Kalpaka komandētajā 1. latviešu atsevišķā bataljona Cēsu rotā. 1919. gada 29. janvārī rotai piedaloties Skrundas kaujā H. Buku smagi ievainoja. Aleksandrs Čaks, rakstot par H. Buku 1939. gada 14. jūnija Žurnālā „Atpūta”, citēja ģenerāli: „Kauja pie Skrundas man ir dziļi iegūlusies atmiņā un sirdī. Esmu piedalījies daudzās kaujās, kas bijušas smagas, varonības pilnas un rāvušas nervus, kā vieglus diegus pušu, bet šī kauja iecirtusies pagātnes klintī ar savu lielo, neaizmirstamo varonību. Pretinieks turēja asu, strauju uguni, kas bija labi tēmēta, bet kalpakieši gāja triecienā tik priekšzīmīgā ierindā, kā skatē.”
Bijušie Cēsu rotas karavīri 1921. gads. 2. rindā centrā (garākais) pulkvedis-leitnants Hermanis Buks
1919. gada martā pēc izveseļošanās H. Bukam uzticēja rotas formēšanu un komandēšanu Liepājas Jaunformējamajos spēkos, vēlāk – Rīgas Jaunformējamajos spēkos 2. Cēsu bataljonā.
2. Cēsu bataljona komandiera kapteiņa H. Buka telefonogramma Nr. 68 1. latviešu atsevišķās brigādes Apcietinātā rajona priekšniekam. 1919. gada 4. augusts
Šajā laikā H. Buku paaugstināja par kapteini, un pēc neilga dienesta 2. Ventspils kājnieku pulkā viņu iecēla par 9. Rēzeknes kājnieku pulka bataljona komandieri.
1920. gada nogalē H. Bukam piešķīra augstāko militāro atzinību Latvijā – 3. šķiras Lāčplēša Kara ordeni Nr.151., par to, ka „1919. gada 21. oktobrī Bolderājas kāpās pie Sakaru mājām, kad Buka bataljona rotas, atrazdamās dienu iepriekš iekarotās, neiekārtotās pozīcijās, sāka atkāpties, Buks zem spēcīgas uguns sevišķi grūtos apstākļos apturēja atejošās rotas, sakārtoja tās un noturēja svarīgo pozīciju; tika ievainots kājā.” . Savukārt par nopelniem Latgales atbrīvošanas kaujās kapteini H. Buku paaugstināja pulkveža-leitnanta pakāpē.
Pēc Neatkarības kara pulkvedis-leitnants H. Buks savu dzīvi saistīja ar Latvijas armiju. Turpmākajos gados viņš dienēja 1. Jātnieku pulkā, Armijas štābā un Kurzemes divīzijā. Lai papildinātu militārās zināšanas, H. Buks mācījās Polijas centrālajā kavalērijas skolā, Kara akadēmiskajos kursos un Polijas Augstākajā kara skolā.
1. Jātnieku pulka komandieris pulkvedis Hermanis Buks uz zirga. 1930. gadi
Latvijas Kara muzejā krājumā esošajās 1. Jātnieku pulka kapteiņa J. Rulliņa atmiņās rakstīts: „Pulkvedis-leitnants H. Buks liels zirgu un zirgu sporta cienītājs. Liela auguma un pasmags izvēlējās sev piemērotu zirgu. Viņa Rižiks liels stipris zirgs, atgādināja īru medību zirgu. Pulkvedis-leitnants H. Buks bija straujš, stingrs un prasīgs virsnieks. Ārpus ierindas draudzīgs un bieži smīdināja sabiedrību ar atjautīgu humoru un jautrību. Viņam pulkvedis Kārkliņš bija uzticējis jātnieku apmācības pārraudzību un izvešanu. Pulkvedis-leitnants H. Buks izstrādāja programmu jāšanas mācībām pulkā.”
Savukārt grāmatā par 1. Jātnieku pulka vēsturi „Dievs, Tēvija, Pulks” H. Buks ir raksturots, kā „Ļoti labs jātnieks, neskatoties uz lielo augumu un svaru. Straujš pēc dabas, ātrs, ļoti ātri apsver stāvokli, pieņem lēmumu un rīkojās.”
1. Jātnieku pulka karavīri. 1. rindā centrā pulka komandieris pulkvedis Hermanis Buks. 1933. –1934. gads
1931. gadā tobrīd jau pulkveža dienesta pakāpē paaugstināto H. Buku iecēla par 1. Jātnieku pulka komandieri. Kapteinis J. Rulliņš atceras, ka „Pulkā [komandieris] galveno vērību piegrieza: zirgu sastāvam, apbruņojumam un kaujas mācībām. Pulka uguns iedarbības spēks tika palielināts, nodibinot divus ložmetēju eskadronus. Viņa komandēšanas laikā ik gadus tika rīkotas plašākas kaujas mācības Padomijas pierobežā.”
Izsakot savu vērtējumu par H. Buku, Zemgales divīzijas komandieri ģenerālis Žanis Bahs 1939. gada 27. augusta parakstītajā atestācijā raksta: „Spējīgs pildīt dienesta pienākumus kā miera, tā arī kara laikā. Morāliski nevainojams, straujš, bet atklāts un vaļsirdīgs. Alkoholiskos dzērienus nelieto. Nodarbošanās ārpus dienesta nav. Mīl studēt kara literatūru. Dienesta pienākumus pārzina ļoti labi un izpilda tos pēc labākās sirdsapziņas. Rūpīgs un gādīgs par sava pulka labierīcību izveidošanu. Karavīru dzīvi un vajadzības pārzina ļoti labi. Enerģisks. Pulka apmācību nostādījis ļoti labi. Teorētiskus jautājumus izšķir lietišķi un tādā garā arī ved virsnieku apmācību pulkā. Valsts intereses aizstāv un ievēro. Savu tiesību robežās ļoti patstāvīgs, ar lielu pašierosmi un atbildības drosmi. Izbīdāms uz divīzijas komandiera amatu".
1939. gada vasarā pulkvedi H. Buku paaugstināja ģenerāļa dienesta pakāpē un iecēla par Armijas štāba priekšnieka palīgu, bet dažus mēnešus vēlāk par Kurzemes divīzijas komandieri.
Armijas štāba priekšnieka palīgs ģenerālis Hermanis Buks viesojas Jātnieku pulkā. 1939. gads
Ģenerāļa Hermaņa Buka virsnieka apliecība
Latvijas Kara muzeja VII gadagrāmatā Krievijas vēsturnieks Aleksandrs Čapenko rakstā „Latvijas armijas vadības raksturojums pēc Krievijas Valsts Kara arhīva materiāliem” piemin, ka viens no pirmajiem Latvijas armijas virsniekiem par kuru ziņojis padomju ziņotājs „O.O” bijis ģenerālis H. Buks: „Banketos un svinīgās uzrunās vienmēr uzsvēra Sarkanās armijas vājumu, norādot uz Somijas notikumiem, tāpat kritizēja Liepājā izvietotā Sarkanās armijas garnizona apmācības trūkumus. Vācu orientācijas piekritējs, K. Ulmaņa personiskais draugs. Līdz pēdējam brīdim centās bremzēt Sarkanās armijas garnizona darbību.”
Par savu tēvu šajā laikā stāsta arī ģenerāļa dēls Miervaldis Buks (publikācija 2007. gadā žurnālā „Mājas Viesis”): „Mans tēvs krievu formu neuzvilka. (..) Es toreiz vēl biju puika, tēvs mājās par darbu gandrīz nerunāja, vismaz ar mums – bērniem – ne, bet zinu – viņš bija viens no tiem virsniekiem, kas gribēja karot, stingri iestājās par pretošanos okupantiem, lai arī saprata, ka pretošanās milzīgajam skaitliskajam pārspēkam būtu droša nāve. Latvijas armija, visi virsnieki būtu beigti, cik tad ilgi mēs varētu noturēties? Bet vajadzēja karot!”.
Padomju okupācijas varas īstenotās Latvijas armijas likvidēšanas laikā 1940. gada oktobrī ģenerāli H. Buku atvaļināja no dienesta armijā.
Atvaļinātā ģenerāļa Hermaņa Buka dienesta gaitas saraksts. 1941. gada 13. maijs
Pēc atvaļināšanas H. Buks dzīvoja Rīgā un savās „Tiltiņu” mājās Lēdurgas pagastā. Atvaļinātais ģenerālis 1941. gada 28. aprīlī uzrakstīja iesniegumu Rīgas kara apriņķa komisāram ar lūgumu, iecelt viņu Lēdurgas pagasta skolas militārās apmācības vadītāja amatā, klāt pievienojot ģenerāļa-leitnanta Roberta Kļaviņa atsauksmi.
Ģenerāļa-leitnanta Roberta Kļaviņa atsauksme par ģenerāli Hermani Buku. 1941. gada 12. aprīlis
1941. gada 14.–15. jūnijā ģenerāli H. Buku apcietināja un aizveda uz Butirku cietumu Maskavā. Latvijas Kara muzeja krājumā glabājas NKVD ierosinātās lietas pret ģenerāli H. Buku kopija. Ģenerālis H. Buks mira Butirku cietumā 1942. gada 18. augustā.
Savas militārās karjeras laikā H. Buks vēl apbalvots ar 3. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, 2. šķiras Viestura ordeni un citiem Latvijas, kā arī vairākiem augstiem Lietuvas, Polijas, Ungārijas, Zviedrijas un Krievijas ordeņiem (kopumā 36 apbalvojumi).
