Zviedrijas valdības PSRS izdoto latviešu karavīru liktenis: liecības Kara muzeja krājumā

1946. gada 25. janvārī Zviedrijas valdība Padomju Savienībai izdeva 146 internētos baltiešu karavīrus, no tiem 130 latviešus, 9 lietuviešus un 7 igauņus. Viņi visi Otrā pasaules kara laikā bija dienējuši Vācijas militārajās vienībās un kara izskaņā dažādos ceļos nonākuši Zviedrijā. Kopumā 1945. gada pavasarī Zviedrija bija internējusi 167 baltiešu karavīrus, no tiem 149 latviešus.

 

Image
01_Petnieciba_Zviedrija_IJ_202101_L

Zviedrijā internēto latviešu karavīru grupa 1945. gada 2. jūlijā Ēkšes internēto karavīru nometnē Zviedrijā. LKM 5-63315(3)/4546-FN

 

Padomju kuģis “Beloostrov”, ar kuru atpakaļ uz Padomju Savienību 1946. gada janvāra beigās tika vesti izdodamie karavīri, Zviedrijas pilsētas Trelleborgas ostu atstāja 1946. gada 25. janvārī. Karavīru atpakaļceļš ilga divas dienas. 27. janvāra pēcpusdienā kuģis ar izdodamajiem ieradās Liepājas ostā.  Vīru ar mašīnpistolēm rokās pavadībā izdoto kolonna aizsoļoja uz barakām starp Liepājas cukurfabriku un Tosmari. Kā gandrīz piecdesmit gadus pēc notikušā atcerējās izdotais bijušais latviešu leģionārs Valentīns Silamiķelis, pēc pāris nedēļām daži virsnieki un kareivji tika aizvesti uz Mežaparka nometni. Septiņi no viņiem atbrīvoti jau 23. februārī, un tiem likts runāt padomju propagandas raidījumos Rīgas radiofonā.1 Tā bija labi organizēta padomju propagandas akcija ar mērķi – parādīt pasaulei, ka visi izdotie latviešu karavīri palaisti brīvībā. Pāris mēnešus vēlāk vēl vairāki bija spiesti runāt radio.

 

Līdz maija vidum visi izdotie tika turēti nometnē pie Liepājas cukurfabrikas. Pēc tam izdotos sadalīja divās grupās. Viena grupa strādāja Rīgā Sarkandaugavā bijušajā Rūtenberga fabrikā, otra grupa – Tušķu- Bemberu ceplī netālu no Jelgavas pie Svētes upes. Darbs ceplī bija smags. Kā atceras V. Silamiķelis, tad “bija jārok māli, jāmīca, jāstrādā zirga vietā. Jāmet formās, jāpārvadā, jāžāvē. Meistaram jāpadod kraušanai krāsnī. (..)”.2 Savu 22. dzimšanas dienu viņš svinēja mājās, mierā un ģimenes idillē. Par to 1946. gada 17. augustā V. Silamiķelis dienasgrāmatā ierakstījis: “17. VIII. Esmu mājās. Savā istabiņā Rīgā, Čiekurkalnā, Gaujas ielā nr. 28, dz. 3. Dzīvība, brīvība un dzimtene man ir no jauna kā reti kādam ”.3 Savukārt tā paša gada 31. decembrī ierakstījis: “31. XII. 1946. gads izvedis caur dzīves smagākajiem vārtiem, pie kuriem noslēgti rēķini ar dzīvi, nu atdevis mājas, mīļos un dzimteni. Daudzi ir zuduši, bet daži par zudušiem turēti – atradušies ”.4 Pēc tam V. Silamiķelis no 1951. līdz 1955. gada rudenim pavadīja izsūtījumā Vorkutā, tomēr, neskatoties uz to, viņam izdevās pabeigt arhitektūras studijas un visu darba mūžu nostrādāt savā profesijā, kā arī izveidot ģimeni. V. Silamiķelis ļoti cītīgi vācis materiālus un centies saglabāt atmiņas par izdotajiem karavīriem.

 

Image
02_Petnieciba_Zviedrija_IJ_202101_L

Valentīns Silamiķelis 20. gs. 60. gados Rīgā. LKM 5-1401-Ftp

 

1946. gadā arī tika izdots PSRS Augstākās Padomes dekrēts, kas formāli piešķīra amnestiju izdotajiem latviešu, lietuviešu un igauņu karavīriem. Pamatojoties uz to, tad arī tikuši atbrīvoti gandrīz visi izdotie. Tomēr tas nemainīja padomju varas attieksmi pret viņiem. Pakāpeniski padomju drošības orgāni sāka pastiprināti interesēties ne tikai par izdoto kara laika biogrāfijām, bet arī sāka meklēt dažādas pretpadomju aktivitātes viņu biogrāfijās par laiku pirms Otrā pasaules kara. Jāatzīmē, ka visi izdotie latvieši pirms Otrā pasaules kara dzīvoja Latvijas Republikā. Respektīvi, viņiem mēģināja inkriminēt dažādas pretpadomju darbības par laiku, kad viņi bija Latvijas Republikas pilsoņi. Sākot ar 1946. gada vasaru sākās daudzu no Zviedrijas izdoto leģionāru apcietināšana un tiesāšana. Tā turpinājās vismaz līdz 1952. gadam. Pēc šī raksta autores veiktajiem aprēķiniem vismaz 32 no izdotajiem tika arestēti, sodīti un lielākā daļa no viņiem izsūtīti uz PSRS soda nometnēm. Arestēti un pēc tam sodīti5 tika 1946. gada 11. maijā - ārsts-leitnants Helmārs Eihfuss Atvars, 20. jūnijā - leitnants Oskars Reķis, 20. jūnijā - leitnants Pēteris Ziemelis, 6. augustā - kareivis Jānis Vilders, 20. augustā - kaprālis Ernests Balodis, 30. oktobrī - dižkareivis Augusts Ivbulis, 17. decembrī - kaprālis Evalds Grīva, 31. decembrī - pulkvedis leitnants Kārlis Gailītis, 1946. gadā apcietināts arī leitnants Georgs Matisons, 1947. gada 5. janvārī - dižkareivis Manfreds Liepiņš, 7. aprīlī - leitnants Arnolds Līcis, 14. aprīlī - kapteinis Ernests Ķeselis, 11. augustā - kaprālis Arvīds Kaņeps, 16. oktobrī - kapteinis Pēteris Apkalns, 1948. gada 23. aprīlī - virsleitnants Paulis Lielkājs, 30. aprīlī - dižkareivis Arnolds Šmits – Pētersons, 1948. gadā - kareivis Oskars Daugulis, 1949. gada 11. aprīlī - leitnants Valdis Knoks, 4. maijā - kaprālis Gustavs Vilks, 1950. gada 22. februārī - virsleitnants Jēkabs Raiskums, 28. februārī - leitnants Atvars Kiršteins, 22. maijā - virsnieka vietnieks Jurijs Kamerilovs, 14. jūnijā - kapteinis Vilis Ziemelis, 4. oktobrī - virsnieka vietnieks Ervīns Čikste, 1950. gadā sodīti arī kaprālis Alberts Celmiņš, dižkareivis Aleksandrs Austrums, kareivis Oļģerts Ābrams, 1951. gada 10. augustā - kareivis Valentīns Silamiķelis, 1952. gada 4. aprīlī - dižkareivis Jānis Leons Kaniņš.  Viņus notiesāja uz 10, 15, 25 ieslodzījuma gadiem labošanas darbu nometnēs un pieciem gadiem nometinājumā. 1947. gadā tika nošauti leitnanti Oskars Reķis un Pēteris Ziemelis, kaprālis Ernests Balodis. 1949. gada 25. martā kopā ar vēl vairāk kā 42 000 Latvijas iedzīvotājiem tika izsūtīti kareivji Pēteris Kalējs, Evalds Liepiņš, Roberts Ozoliņš.6 Iespējams, ka starp izdotajiem ir vēl arestētie un sodītie, un šie nav visi.

 

Turpmāko mūžu lielākā daļa no izdotajiem pavadīja notikušā ēnā. Par to V. Silamiķelis 1994. gadā intervijā bijušajam gaisa spēku izpalīgam Gunāram Zvejniekam stāstījis: “Visi bijām trešās šķiras pilsoņi. Ļoti daudzi visu laiku tika uzraudzīti, bija jāstrādā tikai fizisks darbs. Ja kādam izdevās tikt vadošā darbā, tad pēc biogrāfijas atklāšanas tos atlaida. Pāri galvai vienmēr bija nedrošības Damakla zobens ”.7 Piemēram, bijušais latviešu leģiona 15. artilērijas pulka 3. vieglā diviziona komandieris kapteinis Ernests Ķeselis (Kessels) pēc filtrācijas iziešanas strādāja Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas Nometņu pārvaldē par grāmatvedi, bet neilgi pēc tam tika apcietināts un 1947. gada 14. aprīlī viņam tika piespriests nāvessods, ko pēc tam nomainīja uz 25 gadiem ieslodzījuma. Soda izciešanas laiku saīsināja, un rezultātā Ķeselis 15 gadus pavadīja ieslodzījumā soda nometnēs Irkutskā un Komi APSR par to, ka bija organizējis bandu, kura uzbruka Sarkanās armijas daļām un bēdzis uz Zviedriju.8  Ķeseli atbrīvoja 1962. gadā. Tikmēr leitnants Jānis Presņikovs dzīvoja Strenčos, strādāja par pedagogu mūzikas skolā. Viņa ģimene palika Dānijā, bet Latvijā pēc izdošanas izveidoja jaunu ģimeni. Savukārt bijušais latviešu leģiona 15. divīzijas artilērijas pulka ārsts – leitnants Jānis Slaidiņš pēc izdošanas visu darba mūžu nostrādāja Paula Stradiņa slimnīcā Rīgā, bija ārsts. Uzskaitījumu varētu turpināt.

 

Sākot ar 1990. gadu, katru gadu 25. janvārī izdotie rīkoja gadskārtējās tikšanās. Par viņiem arvien vairāk sāka runāt un rakstīt arī Latvijā. 1994. gadā 44 izdotie karavīri saņēma uzaicinājumu apmeklēt Zviedriju. 40 no viņiem devās turp un saņēma šīs valsts oficiālu atvainošanos.

 

Materiāli par tēmu

No Zviedrijas izdoto latviešu leģionāru dzīve Padomju Latvijā jāuzskata par daļu no daudz plašākas un fundamentālākas tēmas, kas savu padziļinātu izpēti vēl tikai gaida – kā padomju laikā Latvijā dzīvoja bijušie nacistiskās Vācijas militāro vienību  karavīri. Tas nav stāsts tikai par padomju represiju iestāžu veiktajām vajāšanām, dzīvi bailēs, neziņā, bet arī par kara rezultātā šķirtām ģimenēm, attiecībām ar radiniekiem, kādreizējiem draugiem, kaimiņiem utt., dzīvi vientulībā, vai arī pretēji – sadzīvošanu ar padomju režīmu, spēju pielāgoties apstākļiem un vismaz ārēji spēju turpināt pilnvērtīgu dzīvi.

 

Ja par visu, kas saistīts ar atrašanos internēto nometnēs un izdošanu, ir izveidojies aptuvens priekšstats, ir bijis desmitiem publikāciju, grāmatas, pat filmas, tad uz jautājumu par to, kā izdotie dzīvoja pēc izdošanas, nav iespējams atbildēt tik viennozīmīgi.9 Par to ir rakstīts un runāts mazāk. Latvijas muzejos un arhīvos glabājas vairākas būtiskas avotu grupas par šo tēmu: Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvā glabājas izdoto filtrācijas lietas10 un Latvijas PSR Valsts Drošības komitejas krimināllietas11, Latvijas muzejos (piemēram, Okupācijas un Latvijas Kara muzejā u.c.) galvenokārt glabājas privāta rakstura dokumenti – atmiņas, fotogrāfijas, intervijas, vēstules. Sīkākam dzīvesgājuma raksturojumam būtu nepieciešams analizēt izdoto filtrācijas lietas, krimināllietas un deportēto lietas arhīvā, lai izprastu, kas viņiem tika inkriminēts un kā noritēja tiesvedība pret viņiem. Tomēr priekškaru uz tēmu palīdz pavērt arī privāti vēstures avoti (atmiņas, dienasgrāmatas un vēstules), kas atklāj cilvēku pozīciju, atrodoties konkrētos vēsturiskajos apstākļos. No privātajiem vēstures avotiem viens no nozīmīgākajiem ir privātās vēstules, ko izdotie rakstījuši tautiešiem uz ārzemēm.

 

Pieļauju, ka ļoti daudz vērtīgas privātās sarakstes par tēmu joprojām glabājas privātās kolekcijās gan Latvijā, gan ārpus tās. Nav arī zināms, cik daudz privātās kolekcijās Latvijā varētu glabāties vēstules, ko viens otram ir sūtījuši uz vietas dzīvojušie izdotie. Iespējams, ka vēsturiskās situācijas iespaidā, bailēs no tā, kā katra individuālā pagātne var ietekmēt tagadni, daudz kas ir ticis mērķtiecīgi iznīcināts un līdz muzejiem nekad nenonāks.

 

Arī Latvijas Kara muzeja krājumā glabājas materiāli par izdoto latviešu karavīru dzīvi Padomju Latvijā. Pirmkārt, tas ir V. Silamiķeļa atstātais mantojums – atmiņas, dienasgrāmatas, fotogrāfijas, vēstules (piemēram, sarakste ar ģimeni, atrodoties izsūtījumā), kas stāsta ne tikai par dzīvi kara laikā, internēšanas laiku Zviedrijā, izdošanu, bet arī iedzīvošanos un dzīvošanu Padomju Latvijā. Turklāt V. Silamiķeļa atstātie materiāli satur skrupulozi dokumentētu informāciju, kas ir lielisks palīgs, piemēram, lai palīdzētu muzeja darbiniekiem atšifrēt fotogrāfijās redzamos cilvēkus utt.

 

Otra vērtīga avotu grupa ir vēstules, ko izdotie karavīri sūtījuši no Latvijas uz ārzemēm, un kas ir sava veida tilts starp latviešiem Latvijā un tautiešiem ārzemēs. Tām arī tiks pievērsta detalizētāka uzmanība raksta turpinājumā. Lielākā daļa no vēstulēm muzeja krājumā ir nonākušas nesen – 2018. un 2019. gadā. Tās ir astoņas virsleitnanta Jēkaba Raiskuma vēstules Zviedrijā dzīvojušai latvietei Līvijai Vītoliņai12, astoņpadsmit kapteiņa Viļa Ziemeļa vēstules L. Vītoliņai13. Šeit būtu jāpieskaita arī divas J. Raiskuma dzīvesbiedres Alīdas Jēgeres vēstules L. Vītoliņai14, kā arī sešas Augusta Reiņa15 un divas Mirdzas Reines16 vēstules L. Vītoliņai. Par pēdējo divu autoru vēstuļu autorību skaidrības tomēr nav. Vēl senāk muzeja krājumā nonākusi arī viena pulkveža leitnanta Kārļa Gailīša vēstule uz Ameriku radiniecei Almai Šulcai.17 Kopumā tās ir 37 vēstules, visas oriģināli. Lai arī materiālu skaitliskā ziņā nav daudz, tomēr ikkatrs no tiem palīdz lipināt kopā mozaīku par cilvēku dzīvi padomju Latvijā.

 

2018. un 2019. gadā Zviedrijā dzīvojošā latviete Māra Trēde Kara muzeja krājumam nodeva vairākus desmitus Zviedrijā internēto latviešu karavīru vēstules, turklāt lielākā daļa no vēstulēm, kas attiecas uz laiku jau pēc izdošanas no Zviedrijas, bija saglabātas aploksnēs (27 vēstules). Nodotās vēstules bija rakstītas, gan atrodoties internēto karavīru nometnē, gan pēc izdošanas (uz šo laiku attiecas 36 vēstules).

 

Aploksnes bija tipogrāfijā iespiestas, vienkrāsainas vai arī starptautiskajiem sūtījumiem paredzētas, bieži ar zīmējumu augšējā kreisajā stūrī. Uz aploksnes tika norādīta adresāta un autora adrese, augšējā labajā stūrī uzlīmēta PSRS pasta pastmarka, uzspiesti vairāki apaļi zīmogu nospiedumi, pēc kuriem var izsekot vēstules ceļošanas gaitai. Aplokšņu aversā arī tika uzspiests taisnstūra formas zīmoga nospiedums ar uzrakstu krievu valodā: “МЕЖДУНАРОДНОЕ” (tulk. latv. val. – Starptautiskā)  

 

Image
03_Petnieciba_Zviedrija_IJ_202101_L

Virsleitnanta Jēkaba Raiskuma vēstules L. Vītoliņai uz Zviedriju aploksne. 1969. gada 26. jūlijs. Aploksne paredzēta starptautiskajiem sūtījumiem no PSRS. LKM 5-60617/3095-DK

 

Image
003_Petnieciba_Zviedrija_IJ_202101_L

Aploksnes reverss

 

Izdoto karavīru vēstules tapušas 20. gadsimta 40. gadu otrajā pusē, 60. un 70. gados Padomju Savienībā, konkrētos apstākļos, valstī, kur bija totalitāra politiskā iekārta, kas regulēja arī privāto dzīves sfēru, un politiskajiem apstākļiem piemērota pasta sistēma. Dziļākai izpratnei jānoskaidro, kāds bija vēstuļu vizuālais izskats: veidi, atzīmes, zīmogi, rokraksti, ar ko un uz kā vēstules tika rakstītas. Jāatzīmē, ka, atšķirībā, piemēram, no kara laikā rakstītajām Sarkanās armijas karavīru vēstulēm, tās bija tradicionālas, varētu apgalvot - šabloniskas pēc sava vizuālā izskata. Pēc vizuālā tipa tās var iedalīt divās grupās: uz speciālas tipogrāfijā iespiestas vēstuļu rakstīšanai paredzētās pastkartes rakstītās (6 vēstules) un uz vēstuļu papīra vai parasta balta papīra rakstītās (31 vēstule). Visos gadījumos tās rakstītas rokrakstā vai nu ar zilu, vai melnu lodīšu pildspalvu. Visas Latvijas Kara muzeja krājumā esošās izdoto karavīru vēstules ir oriģināli.

 

Vēstules galvenokārt rakstītas uz svētkiem: Lieldienām, Jāņiem un Ziemassvētkiem / Jauno gadu. Lieldienas, Jāņus un Ziemassvētkus Padomju Latvijā oficiāli nebija atļauts svinēt. Vienā gadījumā vēstulei (V. Ziemeļa) klāt pievienota arī apsveikuma kartiņa Jaunajā gadā.18 Divās vēstulēs bija ievietotas arī autoru fotogrāfijas (V. Ziemeļa19 un J. Raiskuma20).

 

Vēstules veido tradicionāla vēstuļu rakstīšanas etiķete. Tās sākās ar augšējā labajā stūrī norādītu rakstīšanas datumu (piemēram, “Kādreiz maijā 1965. g.”), atsevišķos gadījumos arī vietu, seko uzruna, turpinājumā teksts, vēstules noslēdzas ar atvadu vārdiem un autora parakstu.  Piemēram, V. Ziemelis savas vēstules sāka ar uzrunu “Sirsnīgi sveicieni! – Jums un meitiņai. (..)”, “Sirsnīgi sveicieni visiem pieciem! ”,  “Sirsnīgs pavasara sveiciens! ”, “Mīļā tantiņ !”, “Sveicināta tantiņ !”, “Tantiņ, esi sveicināta Jāņu svētkos !”, J. Reinis: “Sirsnīgi sveicieni, tantiņ !” utt.

 

Savukārt autori vēstules noslēdza ar vārdiem: “Ar daudz sveicieniem / Jūsu Vilis ”, “Liels paldies Jums un novēlam labu veselību. Sveicieni visiem pieciem / Jūsu V. Ziemelis ”, “Lai Jums labi klājas. / Ar sirsnīgiem sveicieniem Vilis ”, “Visu labu. Ar sirsnīgiem sveicieniem Vilis ”, “Novēlu labu veselību, lai viss labi izdodas. Jūsu Vilis ”, “Visu to labāko! J. Raiskums ”, “Ar mīļiem sveicieniem Jūsu Tantiņa ”, “Veselību un visu labu novēlēdams Augusts ” utt.

 

Vēstuļu pamatteksta pirmie teikumi pēc uzrunas ir dažādi. Piemēram, V. Ziemelis rakstījis “Sirsnīgs paldies par Jūsu rindiņām, kuras saņēmu kādu laiciņu atpakaļ. Zinu atkal, kā Jums klājas, kas no jauna. (..)”, “Sākot šīs rindiņas, vispirms atļaujos novēlēt labu veselību, sirdsmieru un gaišu prieku, cik vien tas mūsdienu pasaulē ir iespējams ”, “Dzīve rit tālāk pa vecām sliedēm (..)”. Bet J. Raiskums parasti uzrakstīja pēdējās vēstules saņemšanas datumu: “Jūsu vēstuli no 18. VII saņēmu 24. VII, tātad nav ilgi ceļojusi ”, “Sveicināta! Jūsu 7. aprīļa vēstuli saņēmu pirms pāris dienām. Paldies! ”, savukārt J. Reinis vēstules sāka ar tekstu: “Pēc ilgāka laika padomāju kaut ko uzrakstīt. (..)”, “Liels paldies [ar Jūsu plašām un izsmeļošām rindiņām. Uzzināju par Jūsu veselības nedienām. (..)” utt.

 

Privātas vēstules ir notikumu liecinieces, kas atskatās uz pagātni no autoru skatu punkta, izceļot konkrētus notikumus un autora lomu tajos, vai arī citus notikumus noklusējot. Vēstules lasītājiem rāda autoru šo notikumu gaismā. Tās atšķirībā no oficiālajiem dokumentiem uz notikumiem ļauj paraudzīties ar tā laika dalībnieku acīm. Lasot vēstules, mēs varam mēģināt iedziļināties autoros un viņu pieredzē. Lai arī ir pieejami tikai daži desmiti izdoto latviešu karavīru vēstuļu, tomēr tās ir ļoti vērtīgs vēstures avots. Izdoto karavīru vēstules atspoguļo dzīvi tagadnē, atspoguļo sajūtas, un caur tām to autori nemitīgi lūkojas atpakaļ pagātnē. Notikušais ir atstājis nospiedumus arī saturā. Saturiski šīs vēstules nav sausas, oficiālas, bet gan caurstrāvotas ar traģismu un salauztas dzīves sajūtu.

 

Vēstules bija viens no izplatītākajiem cilvēku saziņas veidiem padomju laikā. Tajā konkrētajā vēsturiskajā situācijā tās to autoriem bija arī vienīgais komunikācijas līdzeklis ar tautiešiem ārzemēs. Runāt par vēstuļu, kas no Padomju Latvijas ir sūtītas uz Zviedriju, simtprocentīgu objektivitāti, būtu diezgan nepareizi. Ikviena privāta vēstule, rakstīta no padomju Latvijas uz ārzemēm, izgāja dubultu cenzūru  - paša rakstītāja iekšējo cenzūru un oficiālo cenzūru. Bez ārējās un iekšējās cenzūras pastāvēšanas, pastāvēja arī bailes pateikt ko lieku un neradīt nevajadzīgu satraukumu vēstuļu saņēmējos. Visi trīs izdotie karavīri (K. Gailītis, J. Raiskums, V. Ziemelis), kuru vēstules tiek apskatītas šajā publikācijā, bija piedzīvojuši vairākas nodevības no valstu varas puses – izdošanu no Zviedrijas, arestu un sodīšanu Padomju Savienībā. Līdz ar to jāpieņem, ka pašcenzūra bija augsta. Cenzūras klātbūtne ierobežoja saturu, kad autors izvēlējās rakstīt ar pseidonīmu, vai arī daudz ko noklusēja, zinot, ka pretējā gadījumā vēstule var nesasniegt adresātu. Lai arī nevienā no vēstulēm nav atrodamas nekādas oficiālās varas veiktās cenzūras pēdas, tomēr galvenie cenzori bija paši autori, kuri dažkārt izvēlējās rakstīt ar izdomātiem apzīmējumiem, saīsinājumiem utml., lai nodotu savu vēstījumu. Piemēram, 1963. gada decembrī V. Ziemelis L. Vītoliņai rakstījis: “(..) bet vismaz pāris vēstuļu no manis nav gājušas cauri, lai gan nevar saprast, kamdēļ tas tā ”, norādot uz vēstulēm, kurās, acīmredzot, ir bijusi uzrakstīta padomju varai nevēlama informācija un, kas adresāti nav sasniegušas.21 Uzmanību vēstulēs piesaista arī aresta, izsūtīšanas, Sibīrijas apzīmējums. 1947. gada 27. martā V. Ziemelis L. Vītoliņai rakstījis: “Arī es uz tādu pašu laiku biju aizbraucis tālumā un arī par Jums nekā nevarēju zināt. (..)”, savukārt 1964. gada jūnijā rakstījis: “(..) kad brālis, cerams, būs pārradies no tāluma.”

 

Par internēšanu Zviedrijā 1969. gada 26. jūlijā J. Raiskums rakstījis: “Bija arī viens draugs no tiem tālajiem laikiem, kad “ciemojāmies” Jūsu zemē 22, savukārt Mirdza Reinis 1961. gada nogalē rakstījusi: “Nu jau visi švēdi saradušies atkal atpakaļ mājās. Kā beidzamais Ķeselis šogad ”.23

 

V. Ziemelis 1964. gada 15. februāra vēstulē L. Vītoliņai pasakās par sūtījumu no Zviedrijas, tam izvēloties apzīmējumu “saņēmums”: “Tāpat mīļš paldies par saņēmumu, tas bija ļoti noderīgs, kaut arī netieši, jo vajadzība jau bija. Bez tam pilnīgi negaidīti – kā pārsteigums ”.24

 

Vēstuļu satura dziļākai izpratnei svarīgi trīs principi: kādas tēmas vēstulēs bija prioritāras, kādu informāciju ietver vēstules un kas autoram bija galvenais: notikums vai izjūtas, ko rada notikušais. Vēstulēs autori dalās privātās pārdomās par savu ikdienas dzīvi, apraksta savas domas, jūtas, emocijas, kā arī pauž personisko attieksmi un pārdzīvojumus par citiem cilvēkiem un radiniekiem. Rakstītais vārds liek nojaust, cik ļoti pagātne ietekmēja tagadni, attiecības ar radiniekiem, kaimiņiem u.c.

 

Uzskatāmi attiecības ar citiem raksturo pulkveža leitnanta K. Gailīša 1965. gada 15. februārī rakstītā vēstule Almai Šulcai uz Ameriku. K. Gailītis vēstuli parakstījis kā “Onkuls Kārlis ”. Vēstule rakstīta glītā, smalkā, viegli salasāmā rokrakstā uz 4 lapaspusēm. Tajā daudz aprakstīts Zviedrijā piedzīvotais un turienes tautiešu attieksme pret internētajiem karavīriem. Vēstules nobeiguma daļā K. Gailītis sniedz ieskatu arī savā “patreizējā” dzīvē: “Pats es dzīvoju ļoti klusu, strādāju vienā metālrūpnīcā, kur, kā jau minēju, varu sev uzturu nopelnīt. Kaut ar Ķegums no Rīgas ir 46 km, tomēr braukāju no turienes uz Rīgu darbā, jo dzelzceļa mēneša biļetes ir ļoti lētas (tikpat cik kādā trolejbusā pa pilsētu). Skaidrīte, manas sievas pusmāsa, arī te dzīvo un ir precējusies, bet ar viņiem es nesaejos, jo nezināmu apstākļu dēļ, viņas māte no manis baidās un negrib mani satikt.” Turpinājumā Gailītis raksta, ka nopelnīt naudu varot tikai uzturam, labas virsdrēbes un apavi viņam “nesanāk ”.  Vēstuļu saturs liecina, ka K. Gailīša radu draugi viņam nezināmu iemeslu dēļ no Gailīša baidījušies un negribējuši satikt. K. Gailītis 1946. gada 25. janvārī tika izdots Padomju Savienībai, tā paša gada augustā atbrīvots, bet decembrī – atkal apcietināts. 1947. gada aprīlī viņam tika piespriests nāvessods, ko nomainīja ar 25 gadiem, vēlāk sodu samazināja līdz 15 gadiem ieslodzījumā.25 Sodu izcieta nometnēs Karagandas apgabalā un Mordovijas APSR. No ieslodzījuma Gailīti atbrīvoja 1961. gadā, kad viņš atgriezās Latvijā. Mira 1970. gadā. Ģimene palika Rietumos.

 

Kapteiņa Viļa Ziemeļa vēstules

Turpinājumā sīkāks ieskats Latvijas Kara muzeja krājumā esošajās kapteiņa Viļa Ziemeļa vēstulēs. V. Ziemelis bija viens no 130 latviešu karavīriem, ko Zviedrijas valdība izdeva Padomju Savienībai. V. Ziemeļa dzīve pēc izdošanas veidojās sarežģīti. Viņa gandrīz 30 vēstules, kas glabājas muzeja krājumā, liecina par dzīvi vientulībā, nemitīgām skumjām un ilgām pēc Vācijā dzīvojošās ģimenes (sievas Hertas un diviem bērniem). V. Ziemelis tāpat kā K. Gailītis pieder tiem bijušajiem latviešu leģionāriem, kuri pēc Otrā pasaules kara beigām uz visu mūžu palika šķirti no savām ģimenēm. Savās vēstulēs V. Ziemelis bieži dalās pārdomās par  sievu un bērniem, no kuriem bija šķirts: “Tiešām nezinu, kā būs uz priekšu – tikai jūtu, ka ir radusies plaisa mūsu starpā, kas aug arvienu plašāka. Bet viņa taču nava otrreiz precējusēs un arī bērniem nevajadzētu būt kāds ļaunums sirdī.26 Tieši šī zaudētās ģimenes līnija ir viena no centrālajām V. Ziemeļa vēstulēs, kam turpinājumā tiks pievērsta dziļāka uzmanība.

 

Vilis Alfreds Ziemelis piedzima 1903. gada 2. janvārī Sarkanmuižas pagastā. No 1924. gada 1. oktobra bija Kara skolas artilērijas nodaļas kadets. 1927. gada 1. septembrī beidza Kara skolu un tika paaugstināts leitnanta dienesta pakāpē. 1939. gada 5. jūnijā beidza Augstāko kara skolu. 1940. - 1941. gadā dienēja Sarkanās armijas 24. teritoriālajā strēlnieku korpusā. Bija artilērijas 639. pulka 1. baterijas komandieris. 1941. gada 17. februārī atvaļināts, izbraucis uz Vāciju. Vēlāk atgriezies. No 1943. gada 8. aprīļa leģiona inspektora štābā. Ieskaitīšanas brīdī latviešu leģionā dzīvojis Rīgā, Valdemāra ielā. 1943.-1945. gadā bijis latviešu leģiona 15. divīzijas Artilērijas pulka 4. baterijas komandieris.  1945. gada maijā internēts Zviedrijā. Pēc izdošanas atbrīvots un uz dzīvi apmeties Ventspilī. 1950. gada 14. jūnijā padomju drošības orgāni V. Ziemeli arestēja un sodīja.27 Četrus gadus bijušais karavīrs atradās labošanas darbu nometnē Komi APSR. Pēc atgriešanās no izsūtījuma dzīvoja un strādāja Ventspilī pilsētas rūpkombinātā par strādnieku. Mira 1970. gadā.

 

Image
04_Petnieciba_Zviedrija_IJ_202101_L

Vilis Ziemelis 1966. gada 10. jūlijā Ventspilī. LKM 5-59975/3025-FT

 

Latvijas Kara muzeja krājumā glabājas 28 Viļa Ziemeļa vēstules. Visas vēstules V. Ziemelis rakstījis Zviedrijā dzīvojošajai latvietei L. Vītoliņai. 9 vēstules ir rakstītas vēl pirms izdošanas, atrodoties Zviedrijā, laika posmā starp 1945. gada 24. maiju un 1946. gada 25. janvāri. 19 vēstules ir rakstītas no Padomju Latvijas, no Ventspils. Tās rakstītas gan pirms Ziemeļa apcietināšanas (5 vēstules), gan jau pēc atgriešanās no soda izciešanas vietas (14 vēstules). Vēstules rakstītas 1946. gada 8. oktobrī, 1947. gada 15. janvārī, 27. martā, 19. septembrī, 1948. gada 23. janvārī, 1963. gada 14. decembrī, 1964. gada 15. februārī, jūnijā, 21. septembrī, 1965. gada maijā, 5. oktobrī, decembra sākumā, 17. decembrī, 1966. gada 8. martā, 24. jūnijā, 23. jūlijā, 30. decembrī, 1967. gada 16. martā.28 1967. gada 16. marta vēstule ir pēdējā saglabājusies V. Ziemeļa vēstule L. Vītoliņai. Lai arī skaitliskā ziņā tas nav apjomīgs avotu kopums, tomēr vēstuļu vērtība ir to saturs. Turklāt ļoti iespējams, ka V. Ziemeļa spalvai pieder arī astoņas Mirdzas un Augusta Reiņu vēstules (sakrīt adrese, rokraksts, rakstīšanas stils, vēstuļu noslēgums). Jāatzīmē, ka visas Reiņa vēstules rakstītas starp 1961. gada decembri un 1963. gada martu.

 

Pirmā Viļa Ziemeļa vēstule pēc izdošanas uz Zviedriju Līvijai Vītoliņai rakstīta 1946. gada 8. oktobrī - astoņus ar pusi mēnešus pēc izdošanas. Tā rakstīta uz tipogrāfijā iespiestas pastkartes, domātas vēstuļu rakstīšanai. V. Ziemeļa vēstījums ir īss un kodolīgs:

1946. gada 8. oktobrī

Sirsnīgi sveicieni! – Jums un meitiņai. Sveikas arī Elviņam. Viņa ģimenītei iet labi. Esmu sveiks, atbrīvots, vesels, uzturos pie paziņām un man iet labi. Palīdzu arī dūšīgi lauku darbos, raža visumā ir laba. Arī Jēkabs29 šeit dzīvo netāļi pie sievas, kur arī dabūjis darbu.

Jūsu Ādolfs30 vēl pag.[ājušā] gada vasarā bijis sveiks un vesels – gaidam viņu atkal drīzi atgriežamies mājās, lai piedalītos dzimtenes uzbūves darbā. Lūdzu arī no manis mīļi sveicināt Hertu, Silviju, Viktoru.31 Un lai Jums visiem labi klātos, to novēlu no visas sirds.

Ar daudz sveicieniem

Jūsu Vilis ”.32

 

Image
005_Petnieciba_Zviedrija_IJ_202101_L
Image
05_Petnieciba_Zviedrija_IJ_202101_L

Viļa Ziemeļa vēstule pastkarte Līvijai Vītoliņai Zviedrijā. Ventspils, 1946. g. 8. oktobris. LKM 5-59948/3040-DK

 

Pēc trīs mēnešiem 1947. gada 15. janvārī V. Ziemelis rakstījis nākamo vēstuli, arī tā rakstīta uz speciālās pasta pastkartes veidlapas. Arī tajā apraksta savu ikdienu, kā arī piemin izdotos karavīrus:

15.1.47.

Sirsnīgi sveicināti!

Paldies par sveicieniem arī no Viļa33 un Edv.[īna].34 Kartiņu no 30.10. saņēmu, par ko ļoti pateicos. Kāpēc Edvīns brauks tik tālu?

Es vēl mierīgi dzīvoju turpat un strādāju pie labības. Jau no augusta mēneša, kad gandrīz visi tikām brīvi. Jānītis iet konservatorijā un Paulis dzīvo Rīgā. Rīga ir maz cietusi, un viņai tagad daudz vairāk iedzīvotāju kā agrāk. Visi priecīgi gatavojas Augstākās Padomes vēlēšanām, kurām jānotiek 16. febr.[uārī].

Adolf.[s]35 vēl nav manīts, bet ceru, ka šogad ar viņu satiksāties. Daudzi jau pārradušies, tik jāievāc ziņas.

Šogad ziema nav visai barga, un ceram ziedoni. Ja varāt, sveiciniet Hertu36. Nesaprotami, kas tur par lietu ar viņu. No vēlu Jums un meitiņai labu veselību. Ar foto labāk nemēģināt un tam vēl laiks.

Rakstāt mums. Visu labu. ZVilis.37

 

1947. gada martā V. Ziemelis rakstījis L. Vītoliņai uz Lieldienām:

27. 3. 47.

Sirsnīgi sveicieni uz Lieldienām!

Apsveicu Jūs laulības jubilejā ar labākiem novēlējumiem, tāpat arī Mārītei38 pāris dienas atpakaļ bija vārda diena!

Mīļi sveicieni arī Hertai39 – priecājos, ka labi iet, lai paliek turpat arī turpmāk, ja var. 

Par Edvīnu40 viņa tuvinieki zina.

Jāni pasveicināšu, kad satikšu.

Man klājas labi, ražoju vēl turpat labības kancelejā, tik ilgojos pēc savējiem. Paziņojiet Hertai, ka Cunguls un Reiņu dēls41 arī dzīvi un veseli un no laģeriem mājā. Pēdējais jau strādā atkal fabrikā.

Par Mārītes tēti noteiktu ziņu nav – liekas, ka viņš vēl nebūs mājās.

Drīzi rakstīšu atkal. Lai Jums labāki klātos!

Visu labāko novēlēdams

Jūsu Z.Vilis”.42

 

Nākamā vēstule seko 1947. gada 19. septembrī:

19. sept. 47

Sirsnīgi sveicieni!

Ienāca prātā Jums šodien uzrakstīt. Kā Jums tagad klājas? Vai ar Jūsu Ādolfu43 esat tikušies? Vēl strādāju vecā vietā un strādāju arī turpat kur agrāki. Iet labi.

Lūdzu sveiciniet arī Hertu44 un bērnus un citus pazīstamos.

Lai Jums visiem labi klājas.

Vai negatavojas braukt uz mājām?

Visu labu no sirds novēlēdams

Ar sveicieniem Jūsu Z.Vilis”.45

 

Pēdējo vēstuli V. Ziemelis rakstījis 1948. gada 23. janvārī. Pēc tam sarakste pārtrūkst. Lai arī vēstuli parakstījis kā V. Ziemelis, atpakaļ adrese norādīta Mirdzai Reinis:

 “23.1.48.

Sirsnīgi sveicieni visiem pieciem!

Daudz laimes Jaunajā gadā ieejot. Jaungada sveicieni saņemti, arī iepriekšējie tāpat. Atbildēts nav ticis līdz šim. Priecājamies, ka Jums, izņemot parastās saslimšanas, iet labi un vēl turpat mierīgi dzīvojiet. Tas jau arī ziemas laikā saprotams. Pag.[ājušajā] reizā tie jautājumi jau jāsaprot otrādi. Bet tā iznāca labāki.

Reiņi vairs nedzīvo Rīgā – viņu Ādolfs46 gan ir atkal mājās un strādā vecā vietā pie Gaisa tilta. Edens dzīvo vecā vietā un Līna Kantsonos, Kuldīgas ielā 109. Citas adreses uzrakstīšu citā reizā. Kad dabūšu zināt.

Kādas Jums bija pēdējās ziņas par savu Ādolfu47?

Mēs dzīvojam pa vecam un cītīgi strādājam, lai priekšlaicīgi pildītu piecgades plānu dzīves atjaunošanai. Rīga vispāri nav daudz cietusi. Ir mums notikusi naudas reforma, izlaida jaunu naudu un atcēla kartiņas. Dzīve palikuse lētāka tagad, ja algas paliks agrākās, varēs nopirkt vairāk, kā tam arī jābūt.

Vai Viktors48 iet skolā? Un pārējie, ko dara?

Liels paldies Jums un novēlam labu veselību. Sveicieni visiem pieciem Jūsu V. Ziemelis ”.49

 

V. Ziemeļa sarakste ar L. Vītoliņu atsākās 1964. gadā. Šīs uz vēstuļu papīra rakstītās vēstules apjoma ziņā bija ievērojami garākas, visbiežāk vismaz 4 lapaspuses garas, iekļaujot garus aprakstus par dabas ritumu un ikdienas darbiem (sēņošanu, ogošanu, makšķerēšanu, dārza darbiem), kopējiem paziņām un paku sūtīšanu no Zviedrijas uz Latviju. Tomēr paralēli paustajam priekam par dabu, pavasari un saules atgriešanos,  V. Ziemelis bieži savās vēstulēs ar adresāti dalās sava noskaņojuma aprakstos. Lasot vēstules mēs ceļojam kopā ar autoru pa bijušā Latvijas armijas kapteiņa vienmuļo ikdienu un sastopamies ar to, cik ļoti pagātne ir ietekmējusi autora dzīvi, atstādama nospiedumus arī vēstuļu saturā.

 

Image
06_Petnieciba_Zviedrija_IJ_202101_L
Image
006_Petnieciba_Zviedrija_IJ_202101_L
Image
0006_Petnieciba_Zviedrija_IJ_202101_L

Viļa Ziemeļa vēstule ar aploksni L. Vītoliņai Zviedrijā, Ventspils, 1966. gada 23. jūlijs. LKM 5-60631/3109-DK

 

Turpinājumā izraksti no V. Ziemeļa vēstulēm, kas raksturo viņa ikdienu un noskaņojumu.

 

1964. gada 15. februārī: “Tagad sēžu viens savā istabā un tik kurinu krāsni ”.50

 

1964. gada 21. septembrī: “Pie mums visu vasaru lija lietus par maz, tāpēc kartupeļi auguši vidēji. Tomēr labi auguši sīpoli, burkāni, cūku pupas un mazās pupiņas. Arī gurķīši pilnīgi apmierinoši. Tā kā lietus nebija, tad arī šogad nekāda sēņošana neiznāk, jo sēņu nav. (..) Uz darbs man nava visai viegls – nezinu, cik ilgi varēšu vēl izturēt, jo jāstāv ārā aukstumā un vējā. Un vējš pūš arvienu no jūras puses. Ir jācīnās ar grūtībām, lai gan arvienu labi silti saģērbjos. Ko lai dara, kaut kādi naudiņa ir jānopelna un jādzīvo tālāk. Tas ir tādiem “ievainotiem” kā man, kuram uz kādu pensiju kaut kad nav ko cerēt. Bet arī mūsu zemes dzīve varbūt jau drīzi beigsies un tad būs visām rūpēm gals. Gara stāvoklis tomēr man visumā apmierinošs, dzīvoju un kaut kā ceru arī nākotnei tikt pāri. Par veselību neko nevaru sūdzēties, galva nesāp un slimnīcā neesmu bijis, kā kopš pavasara. Kaut tā paliktu arī uz priekšu.”51

 

1965. gada maijā:Dzīvoju un gatavojos pavasara darbiem. Agros kartupeļus jau iestādīju, arī daļu sīpolus, ķiplokus, salātus. Skābenes jau aug uz savu roku. Drīzi varēšu ēst “zāli” pēc Jūsu receptes. Ja jau liela labuma nebūs, tad sliktuma arī nekāda. Lasu grāmatas, žurnālus, avīzes un vēroju, kas notiek plašā pasaulē. Dažreiz paskatos kino, sevišķi dokumentālās filmas. Ar ilgošanos gaidu, kad sāksies makšķerēšanas sezona, tad varēšu kādu zivteli patramdīt. Vispāri man patīk saule – esmu saules bērns! 52

 

1966. gada 8. marta vēstulē aprakstījis Jaunā gada sagaidīšanu:  bijis aizgājis ciemos uz kādām mājām, kur izdzēris glāzi vīna, apsveicot Jaunajā gadā un tad tūliņ devies uz savām mājām: “Uz ielas, visās malās tika laistas krāsainas raķetes gaisā. Visi kuģi ostā svilpoja. Visi ļaudis bija tādā pacilātā ekstāzē, jo katrs sagaida Jaunā gadā savu ilgu piepildījumu. Visi vēlas ko labu.”53

 

1966. gada 24. jūnijā: “Eju makšķerēt – tas ir mans sports un izprieca. (..) Ar brāli54 kopīgi iegādājamies bites -  ja vasara būs izdevīga, būs rudenī kāda burciņa medus.”. Caur citu personu esot saņēmis sūtījumu no Zviedrijas - pulveri un kurpes.55

 

Tomēr vissatriecošākie ir autora noskaņojuma apraksti, dalīšanās ar adresāti savā vientulībā, skumjās un ilgās pēc tālumā esošās ģimenes.

 

1964. gada 15. februāra vēstules noslēgumā V. Ziemelis rakstījis: “Es dzīvoju visumā vecās sliedēs. Nekādi notikumi mani neskar. Klusi un vientuļi – tikai dažreiz uz kino. Citur gan nekur, izņ.[emot] arī baznīcā, jo labi dzied koris. Garastāvoklis viduvējs. Veselība turās apmierinoši, jo kopš pavasara slimnīcā neesmu gulējis. Dzīvoju godīgi, nedzeru un nesmēķēju. Nejūtu nekādas vajadzības, bez tam arī ārsts noliedzis. Ceru uz pavasara sauli, tad būs labāki ”.56

 

1964. gada jūnija sākumā rakstījis: “Gribētos atkal it kā pacelties dzīvei pāri, kaut kur traukties plašā tālumā – bet tās tik ir ilgas, jo esam sieti pie ikdienas dzīves. (..) Visumā, kā zināms, man jādzīvo tā kā liek, un tāpēc dažreiz nav nemaz viegli. Tāpēc arī, ja kaut ko zina, nava ko brīnīties, jo viss šinī pasaulē ir likumsakarīgi. Manu febr.[uāra] vēstuli jau nebūsiet saņēmuši, iespaids tāds, ka jau diezgan bieži neiet “cauri”. (..) Ko vairāk varu darīt, ja tāds mans liktenis uzlikts. (..) Maz kur eju, tikai dažreiz noskatu dokumentālās filmas. Žurnālus, grāmatas palasu vairāk, cik nu tas brīvais laiks pieļauj.”57

 

1965. gada maijā: Tā es palieku vientulis un cīnos ar savu dzīvi tālāk. Un kas to zin, cik ilgi vēl. Jo lēnām tuvojas vecums un mirstamie gadi. Uzpeld arī jautājums, vai bijis vispār vērts dzīvot un kas no tā iznācis ”.58

 

1965. gada decembra vēstules noslēgumā rakstījis: “Es dzīvoju tāpat pa vecam – vientuļi un skumji. Nav arī – pietrūkst draudzīgas vides, kur varētu justies mājīgi. Pie tam nāk virsū tās dienas, kuras mums cilvēkiem nepatīk. Gaita paliek lēnāka, acis tumšojas, mugura sāp. Tuvojos lēnām mūžībai. Otru dzīvi vairs nedzīvot. Atliek tikai pārskatīt nodzīvoto un nožēlot, kas nav bijis pareizi. Tuvojas atkal baltie Ziemassvētki  ar svētku prieku – vieniem vairāk, otriem mazāk. Un Jaunais gads? Ko nes viņš savā pūrā? Ko mēs nākošgad piedzīvosim. Gribētos, lai viņš nestu laimi, labklājību, veselību.”59

 

1965. gada 17. decembrī uz Ziemassvētkiem un Jauno gadu rakstījis: “Nesen no plašā tāluma atgriezās mans brālis. Atgriezās, kā jau tādās reizēs mēdz būt un vajadzība pastāv. (..) Tā jau nu ir, ka mēs sēžam tikpat kā vienā laivā. Ne mēs to gribējuši, bet liktenis bijis bargs. Bet vai savu nākotni kāds spēja paredzēt? (..) Nākotnes perspektīvā man var būt tikai vecumdienu vadīšana kādā invalīdu mājā. (..) Visu to rezumējot, vēl gan lielais kauciens nenāk par sapostīto dzīvi. Iztieku kā var.60

 

1966. gada 30. decembrī: “Dzīvoju savu kluso un mierīgo dzīvīti. Tikai meita pa retam atraksta, un tas ir viss kontakts mūsu starpā. Atbildi tagad adresējiet nevis tantiņai, bet uz mana vārda”.61

 

Virsleitnanta Jēkaba Raiskuma vēstules

Latvijas Kara muzeja krājumā glabājas arī 8 virsleitnanta Jēkaba Raiskuma no Padomju Latvijas uz Zviedriju L. Vītoliņai sūtītās vēstules, kas satura ziņā, salīdzinot ar V. Ziemeļa vēstulēm, ir optimistiskākas.

 

Jēkabs Arveds Raiskums (Rēdlihs) dzimis 1910. gadā Milzkalnes pagastā. 1936. gada 1. oktobrī kļuvis par Kara skolas kadetu. 1938. gada 1. oktobrī beidzis Kara skolu un paaugstināts leitnanta pakāpē. No 1938. gada 1. septembra Krasta artilērijas pulka Krasta baterijas vada komandieris. 1940. gada 3. maijā mainījis uzvārdu no Redlihs uz Raiskums. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 17. septembrī pārskaitīts uz Baltijas flotes Liepājas kara jūras bāzi. Pēc Otrā pasaules kara sākuma Latvijas teritorijā, no 1941. gada 4. septembra Rīgas 1. atsevišķā kārtības dienesta bataljona 4. rotas komandieris, 1942.-1943. gadā Zemgales 16. kārtības dienesta policijas bataljona virsnieks. No 1943. gada grenadieru 42. pulka virsnieks. 1945. gada pavasarī internēts Zviedrijā, 1946. gada 25. janvārī izdots Padomju Savienībai. Pēc izdošanas dzīvojis Latvijā. No 1950. līdz 1958. gadam atradies apcietinājumā.62 Miris 1992. gadā Rīgā.

 

Image
07_Petnieciba_Zviedrija_IJ_202101_L

Jēkabs Raiskums ar dzīvesbiedri Alīdu Jēgeri 1969. gada jūnijā Zanderu kapos Jelgavā. LKM 5-60689/3085-FT

 

Arī šīs vēstules gluži kā V. Ziemeļa vēstules apraksta gan J. Raiskuma ikdienas dzīvi, gan sniedz vispārējās dzīves Latvijā aprakstu. J. Raiskums vēstulēs raksta gan par savu darba vietu, gan apraksta transportu – dzelzceļu, svētku svinēšanu, stāstus par pazīstamajiem utt. Tomēr galvenā vēstuļu vērtība ir tajās iekļautā informācija par izdoto karavīru ikdienu un likteni. Zemāk fragmenti no vēstulēm.

 

Pirmā saglabājusies vēstule ir datēta ar 1964. gada 1. novembri, un tā sākas ar spēcīgu dzimtās zemes novērtēšanas aprakstu: “Lai nu gan Zviedru zemē badojos, lai mani nesūta uz šejieni, tomēr tagad neko ļaunu nesaku un varbūt labāk, ka esmu šeit. Varbūt viena otra lieta šeit jāpiecieš, kas Jums nē, tomēr dzimtene paliek dzimtene. Varbūt taisnība tam sakāmvārdam, ka “skaidrs ūdens no cauras vāzes dzimtenē garšīgāks, nekā visgaršīgākais vīns zelta traukā svešumā ”.63

 

Par savu nodarbošanos – akmeņkaļa darbu J. Raiskums rakstījis divās vēstulēs.

 

1969. gada 26. jūlijā rakstījis: “Tāpat arī man nekāda atpūta nav vajadzīga, jo nekad neesmu bijis īsti piekusis. Mans darbs taču tāds, kas kaulus nelauž. Sēdi uz ķeblīti un ar mazu kaltiņu un āmuriņu grabinies gar burtiem. Mūsu uzņēmums neražo cietos granīta kapakmeņus, bet kalšana notiek marmorā, kas ir daudz mīkstāks. Arī kolektīvs mums nav liels, strādājam 7 cilvēki un satiekam ļoti labi. Arī smadzenes nav jāpūlē un jādomā. Katrs pasūtītājs taču iedod iekaļamo tekstu un tas jāpārvieto marmorā. Uzzīmēt burtus taču prot katrs ābečnieks, un tos pēc tam ieskribināt dziļāk akmenī pēc tam nav liela māksla.”64

 

1973. gada 17. novembrī J. Raiskums atbild uz divām vēstulēm (18. oktobra un 1. novembra). No satura noprotams, ka adresāte (L. Vītoliņa) domā, ka laikam pāris vēstules no J. Raiskuma esot pazudušas. Uz to viņš atbild, ka “nē, neesot pazudušas ”. Vēstulē līdzās laika apstākļu un veselības stāvokļa aprakstam ir arī stāsts par ikdienas braukšanu uz darbu Slokā: “Gabals jau tāls, toties darba apstākļi maniem gadiem piemēroti. Ceļos 05.00, 06.00 sēžos eļektričkā [elektriskajā vilcienā] un 07.30 savā krēslā Slokā. 16.00 aizveru darba vietas durvis un 18.00 esmu jau esmu mājās pie galda. Un tā katru dienu, izņemot sestdienu un svētdienu. (..) Galvenais – jāiekaļ mēnesī 3000 burti marmorā, ja gribu varu tos kalt arī nakti un dienu atpūsties.65

 

Trīs vēstulēs J. Raiskums ir rakstījis par izdoto latviešu karavīru likteni.

 

1969. gada 26. jūlija vēstulē J. Raiskums apraksta savas vārda dienas svinības “Dzērām kafiju, vīnu un ēdam torti ”. Raksta arī par sūtījumu no Zviedrijas, var noprast, ka bijis sūtīts apģērbs J. Raiskuma meitām. Svinību turpinājumā citā dienā bijis atnācis arī kāds draugs: “Bija arī viens draugs no tiem tālajiem laikiem, kad “ciemojāmies” Jūsu zemē. Viņam labāka atmiņa un viņš to Gūtmārci atceras. Tas bija kāds leģionārs, kas slimības dēļ atradies sanatorijā un mūsu izbraukšanas dienā palicis Jūsu zemē, jo slimos Jūsu valdība neesot izdevusi. Droši vien tagad viņš atradis veidu, kā labi nopelnīt. Dr. Slaidiņš66 ir labs ārsts un nesen aizstāvēja disertāciju. Tikai šaubas, vai viņš piedalīsies tik šaubīgā pasākumā, un dos vielu filmas sižetam. Ja pie gadījuma viņu kādreiz sastapšu, apprasīšos”.67

 

Tieši J. Raiskuma vēstulēs tiek aprakstīta V. Ziemeļa aiziešana no šīs pasaules, turklāt par to viņš rakstījis divās vēstulēs. 1970. gada 29. martā rakstījis:

Vakar saņēmu arī Jūsu vēstuli, kurā Jūs tik ļoti saskaitusies uz mūsu kopīgo paziņu - Ventiņu68.

Būs Jums jābeidz skaisties, jo kopš 16. marta 1970. g. Vilis Ziemelis nav vairs starp šīs zemes tiesājamajiem. 16. III šķīrās no šīs grēcīgās zemes un aizgāja Veļu valstī. Notika tas klusi un mierīgi. Minētās dienas rītā devies kārtējā pastaigā pa Ventspili un Ļeņina ielā vienkārši sabrucis uz trotuāra (nav kritis). Garāmgājēji piecēluši, iesēdinājuši taksometrā un veduši uz slimnīcu. Nesasniedzot slimnīcu miris un tur ārstiem atlicis tikai konstatēt nāvi no sirdstriekas. Man to paziņoja no Ventspils viens viņa kaimiņš, kas pazina viņu un arī mani. Tad jau es arī gribēju Jums rakstīt, bet nu iznāca reizē ar atbildi uz Jūsu vēstuli. Cik zinu, tad no tuviniekiem viņam kaut kur Ventspils apkārtnē dzīvo brālis, bet vai tam ir zināma Viļa piederīgo adrese ārzemēs, to es nezinu. Un vai viņš vispār ir ziņojis Viļa sievai un bērniem. Cik es atceros 1945. g. aprīlī Viļa sieva un bērni dzīvoja Šverinā – mēs tad bijām pie viņiem ciemos.

Man ir lūgums pie Jums, lai nu dusmas paliek neizdusmotas, mēģiniet caur saviem draugiem R.Vācijā noskaidrot, kur piederīgie dzīvo un paziņot viņiem to bēdu vēsti. Patīkams darbs jau tas nu nava, bet mūsu pienākums ir to izdarīt, jo varbūt Viļa citi paziņas nav to darījuši”.69

 

Tēmu turpinājis 21. aprīlī:

Attiecībā par Vili. Viņš miris 16. III, apbedīts 22. III Ventspilī Meža kapos. Noskaidroju, ka vistuvākais brālis Jānis kārtojis apbedīšanas lietas. Viņš arī paziņojis Viļa sievai un no tās saņēmis atbildes telegrammu par ziņu saņemšanu. Ja Jums kāds kaut ko tuvāki grib uzzināt, tad rakstiet tieši Viļa brālim Jānim, kas dzīvo Ventspilī, Kuldīgas ielā 109. Tātad domāju, Jums nav vairāk ko pūlēties ar ziņošanu viņa piederīgiem, jo tiem viss ir paziņots. Līdz šim es vispār nezināju, ka Vilim turpat Ventspilī ir brālis un tamdēļ es Jums lūdzu paziņot Viļa sievai.”70

 

Savukārt 1970. gada 26. marta vēstulē tiek rakstīts par leitnanta Bernharda Celma nāvi:

“Cik spriedu no avīžu bēru sludinājumiem, pirms pāris nedēļām miris viens no mūsu Zviedru zemes braucējiem – Bernhards Celms71. Viņš dzīvoja kaut kur Rīgā, bet es viņu kādus gadus desmit nebiju saticis. Pēc gadiem spriežot tas pats vien laikam būs bijis. Vecums 69 gadi.”72

 

Image
08_Petnieciba_Zviedrija_IJ_202101_L
Image
008_Petnieciba_Zviedrija_IJ_202101_L
Image
0008_Petnieciba_Zviedrija_IJ_202101_L

Jēkaba Raiskuma vēstule ar aploksni L. Vītoliņai Zviedrijā, 1970. gada 29. marts. LKM 5-60620/3098-DK

 

J. Raiskuma vēstulēs atrodami arī svētku svinēšanas apraksti. Piemēram, 1970. gada 29. martā L. Vītoliņai par Lieldienām rakstījis: “ (..) ko [Lieldienas] pie mums sen vairs neuzskata par svinamdienu, bet pie jums laikam gan vēl svin, tad mēs abi novēlēsim jums daudz olas saēsties, lai svars pieturās.”73

 

Savukārt 1971. gada 26. jūnija vēstulē J. Raiskums apraksta Jāņu [neoficiālo] svinēšanu Ļaudonas pusē. Uguni neesot dedzinājuši, svinēšana notikusi pie galda. Turpinājumā raksta: “Tas deļ odiem, jo āra romantika – Odi piederot jaunībai. Uz katru dalībnieku esot jābūt vienai pudelei vīna vai degvīna un 2 pudelēm limonādes. Uzkožamais nedrīkst trūkt uz galda un tur normas grūti noteikt. Mums pudeles netur saimnieks zem galda pie sava krēsla kājas, bet uz galda. Tukšu pudeli saimnieks vienmēr tūlīt apmaina pret pilnu un viesības beidzot uz galda nekad neatrodas neviens tukšs trauks. Ja jau ēdamā un dzeramā sāk trūkt, tad lai saimnieks labāk mūk ārā no mājas, jo tad kauns “pa visu ģīmi”.74

 

Latvijas Kara muzeja krājumā esošās no Zviedrijas Padomju Savienībai izdoto karavīru vēstules ir kā mozaīkas gabaliņi, kurus lipinot kopā ar citiem vēstures avotiem, var izveidot mozaīku par bijušo latviešu leģionāru dzīvi pēc kara. Iedragāta veselība, dažkārt sarežģītas attiecības ar radiniekiem un kādreizējiem draugiem, pilnīgi citādi dzīves apstākļi un nemitīga lūkošanās atpakaļ – viens no galvenajiem vadmotīviem viņu vēstulēs.

 

Šīs vēstules, papildinot tās ar Latvijas Kara muzeja krājumā pavisam nelielā skaitā esošajām izdoto fotogrāfijām, uzņemtām jau Padomju Latvijā, var sniegt papildus ziņas tēmas “Zviedrijas valdības Padomju Savienībai izdoto latviešu karavīru dzīve Padomju Latvijā” izpētē. Šīs vēstules sniedz būtiskas liecības par bijušo karavīru ikdienas dzīvi un noskaņojumu, apraksta vienas sabiedrības grupas dzīvi, sniedz izpratni par laiku pēc kara beigām līdz pat 70. gadu sākumam, kā arī sniedz ziņas par vēstuli kā sazināšanās līdzekli ar ārzemēs dzīvojošajiem tautiešiem. Vēstules ir ļoti personiskas, individuālas un emocionālas. Katras vēstules pamatā ir konkrēts autors ar savu pieredzi un pasaules redzējumu.

 

Vēstules ir izmantojamas arī publicēšanai dokumentu krājumos un eksponēšanai izstādēs.

 

 

Ilze Jermacāne

Kolekciju un vēstures pētniecības nodaļas vēsturniece

___________________________________________

1 LKM 5-1014/DK/p (Zvejnieks, G. Izdotā leģionāra atgriešanās, 1994. g. 28. marts, 1. lpp.)

2 Silamiķelis, V. Ar Baltijas karogu. Izdotie. Rīga: Jumava, 2005. 220. lpp.

3 Tupat, 221. lpp.

4 Silamiķelis, V. Ar Baltijas karogu. Izdotie. Rīga: Jumava, 2005, 222. lpp.

5 Ziņas iegūtas no: Vīksne, R., Kangeris, K. (red.). No NKVD līdz KGB. Politiskās prāvas Latvijā: 1940 – 1986. Noziegumos pret Latvijas valsti apsūdzēto Latvijas iedzīvotāju rādītājs. Rīga: Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts, 1999; [5] Silamiķelis, V. Ar Baltijas karogu. Izdotie. Rīga: Jumava, 2005.

6 Ziņas iegūtas no Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva datu bāzes “Deportēto Latvijas iedzīvotāju saraksti – Latvijas iedzīvotāju 1949. gada marta deportācija”. Pieejams: http://www.archiv.org.lv/dep1941/meklesana49.php [aplūkots 23.12.2020.]

7 LKM 5-1014-DK/p

8 Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvs, 1986. fonds (Latvijas PSR VDK par sevišķi bīstamiem pretvalstiskiem noziegumiem apsūdzēto personu krimināllietas), 1. apraksts, 840. lieta (Ernesta Kessela krimināllieta)

9 Sk., piemēram, grāmatas:  Freivalds, O., Alksnis. E. Latviešu karavīru traģēdija Zviedrijā. Kopenhāgena: Imanta, 1956.; Silamiķelis, V. Ar Baltijas karogu. Izdotie. Rīga: Jumava, 2005.; Zaļinskis, A. Bez ienaida un bailēm. I., II. Gauja, 1991.; ​​Landsmanis, A. De misstolkade legionärerna . Ett baltiskt debattinlägg. Stockholm: Lettiska Nationella Fonden, 1970. Arturs Landsmanis savā 1970. gadā izdotajā darbā, norādot uz faktu kļūdām, asi kritizējis zviedru rakstnieka Pēra Olofa Enkvista 1968. gadā izdoto grāmatu "Leģionāri"  (Enquist P.O., Legionärerna: en roman om baltutlämningen. Stockholm, 1968.).

10 LNA LVA, 1821. f. (PSRS Pārbaudes filtrācijas punktos un nometnēs ieslodzīto Latvijas iedzīvotāju personas lietas).

11 Turpat, 1986. f. (Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) par sevišķi bīstamiem pretvalstiskiem noziegumiem apsūdzēto personu krimināllietas).

12 LKM 5-60615/3093-DK (Virsleitnanta Jēkaba Raiskuma vēstule ar aploksni Līvijai Vītoliņai Gēteborgā Zviedrijā. 1964. g. 1. septembris), 5-60616/3094-DK (virsleitnanta Jēkaba Raiskuma vēstule Līvijai Vītoliņai Gēteborgā Zviedrijā. 1968. g. 10. novembris), 5-60617/3095-DK (virsleitnanta Jēkaba Raiskuma vēstule ar aploksni Līvijai Vītoliņai Gēteborgā Zviedrijā. 1969. g. 26. jūlijs), 5-60618/3096-DK (virsleitnanta Jēkaba Raiskuma vēstule ar aploksni Līvijai Vītoliņai Gēteborgā Zviedrijā. 1970. g. 21. aprīlis), 5-60619/3097-DK (virsleitnanta Jēkaba Raiskuma vēstule ar aploksni Līvijai Vītoliņai Gēteborgā Zviedrijā. 1970. g. 26. marts), 5-60620/3098-DK (virsleitnanta Jēkaba Raiskuma vēstule ar aploksni Līvijai Vītoliņai Gēteborgā Zviedrijā. 1970. g. 29. marts), 5-60621/3099-DK (virsleitnanta Jēkaba Raiskuma vēstule Līvijai Vītoliņai Gēteborgā Zviedrijā. 1971. g. 26. jūnijs), 5-60622/3100-DK (virsleitnanta Jēkaba Raiskuma vēstule ar aploksni Līvijai Vītoliņai Gēteborgā Zviedrijā. 1973. g. 17. novembris).

13 LKM 5-59946/3038-DK (Kapteiņa Viļa Ziemeļa vēstule ar aploksni Līvijai  Vītoliņai Gēteborgā Zviedrijā. Ventspils, 1963. g. decembris), 5-59948/3040-DK (kapteiņa Viļa Ziemeļa vēstule pastkarte Līvijai Vītoliņai Zviedrijā. Ventspils, 1946. g. 8. oktobris), 5-59949/3041-DK (kapteiņa Viļa Ziemeļa vēstule pastkarte Līvijai Vītoliņai Zviedrijā. Ventspils, 1947. g. 15. janvāris), 5-59950/3042-DK (kapteiņa Viļa Ziemeļa vēstule pastkarte Līvijai Vītoliņai Zviedrijā. Ventspils, 1947. g. 27. marts), 5-59951/3043-DK (kapteiņa Viļa Ziemeļa vēstule pastkarte Līvijai Vītoliņai Zviedrijā. Ventspils, 1947. g. 19. septembris), 5-60634/3112-DK (Viļa Ziemeļa vēstule – pastkarte Līvijai Vītoliņai Djursholmā Zviedrijā. 1948. g. 23. janvāris), 5-59953/3045-DK (Kapteiņa Viļa Ziemeļa vēstule ar aploksni Līvijai  Vītoliņai Gēteborgā Zviedrijā. Ventspils, 1964. g. jūnijs), 5-59954/3046-DK (Kapteiņa Viļa Ziemeļa vēstule ar aploksni Līvijai  Vītoliņai Gēteborgā Zviedrijā. Ventspils, 1964. g. 21. septembris), 5-60623/3101-DK (Kapteiņa Viļa Ziemeļa vēstule ar aploksni Līvijai  Vītoliņai Gēteborgā Zviedrijā. Ventspils, 1964. g. 15. februāris), 5-60624/3102-DK (kapteiņa Viļa Ziemeļa vēstule ar aploksni Līvijai  Vītoliņai Gēteborgā Zviedrijā. Ventspils, 1965. g. maijs), 5-60625/3103-DK (kapteiņa Viļa Ziemeļa vēstule ar aploksni Līvijai  Vītoliņai Gēteborgā Zviedrijā. Ventspils, 1965. g. 5. oktobris), 5-60626/3104-DK (kapteiņa Viļa Ziemeļa vēstule ar aploksni Līvijai  Vītoliņai Gēteborgā Zviedrijā. Ventspils, 1965. g. decembris), 5-60627/3105-DK (kapteiņa Viļa Ziemeļa vēstule ar aploksni un Jaungada apsveikuma kartiņa Līvijai Vītoliņai Gēteborgā Zviedrijā. 1965. g. 17. decembris), 5-60628/3106-DK (kapteiņa Viļa Ziemeļa vēstule ar aploksni Līvijai
Vītoliņai Gēteborgā Zviedrijā. 1966. g. 8. marts), 5-60629/3107-DK (kapteiņa Viļa Ziemeļa vēstule ar aploksni Līvijai Vītoliņai Gēteborgā Zviedrijā. 1966. g. 24. jūnijs), 5-60630/3108-DK (kapteiņa Viļa Ziemeļa vēstule ar aploksni Līvijai Vītoliņai Gēteborgā Zviedrijā. 1967. g. 16. marts), 5-60631/3109-DK (kapteiņa Viļa Ziemeļa vēstule ar aploksni Līvijai Vītoliņai Gēteborgā Zviedrijā. 1966. g. 23. jūlijs), 5-60632/3110-DK (kapteiņa Viļa Ziemeļa vēstule ar aploksni Līvijai Vītoliņai Gēteborgā Zviedrijā. 1966. g. 30. decembris).

14 LKM 5-60648/3126-DK (Alīdas Jēgeres vēstule ar aploksni, Līvijai Vītoliņai Gēteborgā, Zviedrijā. 1973. g. 21. septembris), LKM 5-60649/3127-DK (Alīdas Jēgeres vēstule ar aploksni, Līvijai Vītoliņai Gēteborgā, Zviedrijā. 1971. g. 14. augusts).

15 LKM 5-60635/3113-DK (Augusta Reiņa vēstule ar aploksni Līvijai Vītoliņai Gēteborgā Zviedrijā. 1963. g. marts), LKM 5-60636/3114-DK (Augusta Reiņa vēstule ar aploksni Līvijai Vītoliņai Gēteborgā Zviedrijā. 1962. g. 22. novembris), 5-60637/3115-DK (Augusta Reiņa vēstule ar aploksni, Līvijai Vītoliņai Gēteborgā Zviedrijā. 1962. g. 8. oktobris), 5-60638/3116-DK (Augusta Reiņa vēstule ar aploksni, Līvijai Vītoliņai Gēteborgā Zviedrijā. 1962. g. septembris), 5-60639/3117-DK (Augusta Reiņa vēstule ar aploksni Līvijai Vītoliņai Gēteborgā Zviedrijā. 1962. g. 12. maijs), 5-60640/3118-DK (Augusta Reiņa vēstule ar aploksni Līvijai Vītoliņai Gēteborgā. Zviedrijā. 1962. g. 17. marts).

16 LKM 5-60633/3111-DK (Mirdzas Reinis vēstule – pastkarte Līvijai Trēdei – Vītoliņai Varbergā Zviedrijā. 1949. g. 17. februāris), 5-59952/3044-DK (Mirdzas Reinis vēstule Līvijai Vītoliņai Zviedrijā, 1961. g. decembris).

17 LKM 5-56759/2886-DK (Pulkveža leitnanta Kārļa Gailīša vēstule ar aploksni Almai Schultz. Ķegums, 1965. g. 15. februāris).

18 LKM 5-60627/3105-DK

19 LKM 5-59975-3025-FT

20 LKM 5-60689-3085-FT

21 LKM 5-59946/3038-DK

22 LKM 5-60617/3095-DK

23 LKM 5-59952/3044-DK

24 LKM 5-60623/3101-DK

25 LNA LVA, 1986. f., 1. apr., 789. l. (Kārļa Gailīša krimināllieta)

26 LKM 5-60624/3102-DK

27 LNA LVA, 1986. f., 1. apr., 39308. l. (Viļa Ziemeļa krimināllieta)

28 Sk. 13. atsauci.

29 Jēkabs Raiskums

30 Ādolfs Vītoliņš – L. Vītoliņas dzīvesbiedrs. Dzimis 1901. gadā, miris 1972. gadā Polijā. Kapteinis, dienējis latviešu leģiona 19. divīzijas 19. artilērijas pulkā. Pirms tam no 1942. gada 26. marta kārtības dienesta 23. Gaujas bataljona 4. rotā. Kara beigās, iespējams, kritis padomju gūstā Polijas teritorijā, kur arī palicis dzīvot.

31 Herta Ziemele – V. Ziemeļa dzīvesbiedre, Silvija – meita, Viktors – dēls.

32 LKM 5-59948/3040-DK

33 Vilis Krūmiņš – dzimis 1910. gadā, miris 1987. gadā. Leitnants, dienējis latviešu leģiona 15. divīzijā, ar kuras artilērijas vienību izkļuva no aplenkuma Dancigā un 1945. gada 8. maijā nonāca Zviedrijā, kur viņu internēja. Pēc Brazīlijā dzīvojošās māsas lūguma 10 dienas pirms izdošanas viņu “izprasījusi” Nobela miera prēmijas laureāte dzejniece Mistrāla. Dzīvojis Brazīlijā un Kanādā. Brazīlijā izveidojis savu mērniecības uzņēmumu.

34 Edvīns Alksnis – dzimis 1912. gadā, miris 1995. gadā Londonā. Leitnants, Latvijas Kara skolas pēdējā  - 13. izlaiduma absolvents. 1944. gada 15. augustā ieskaitīts latviešu leģiona 15. artilērijas pulkā. Otrā pasaules kara beigās nokļuva Dancigas aplenkumā. No turienes ar Rīgas ostas velkoni “Potrimps” izdevās izbēgt vispirms uz Bornholmu, tad uz Zviedriju. Pēc kara beigām Eiropā internēts Zviedrijā. Lai izvairītos no izdošanas Padomju Savienībai, 1945. gada 13. decembrī, ietriecot acs ābolā 15 cm garu zīmuli, veica pašnāvības mēģinājumu. 1946. gada rudenī ar laivu nonāca Anglijā, kur nodzīvoja savu mūžu. Latvijā palika sieva un divas meitas.

35 Ādolfs Vītoliņš.

36 Herta Ziemele.

37 LKM 5-59949/3041-DK

38 Māra Trēde – L. Vītoliņas meita.

39 Herta Ziemele.

40 Edvīns Alksnis.

41 Ādolfs Reinis.

42 LKM 5-59950/3042-DK

43 Ādolfs Vītoliņš.

44 Herta Ziemele.

45 LKM 5-59951/3043-DK

46 Ādolfs Reinis. 1925-1990.

47 Ādolfs Vītoliņš

48 Viktors – V. Ziemeļa dēls.

49 LKM 5-60634/3112-DK

50 LKM 5-60623/3101-DK

51 LKM 5-59954/3046-DK

52 LKM 5-60624/3102-DK

53 LKM 5-60628/3106-DK

54 Jānis Ziemelis

55 LKM 5-60629/3107-DK

56 LKM 5-60623/3101-DK

57 LKM 5-59953/3045-DK

58 LKM 5-60624/3102-DK

59 LKM 5-60626/3104-DK

60 LKM 5-60627/3105-DK

61 LKM 5-60632/3110-DK

62 LNA LVA, 1986. f., 1. apr., 3839. l. (Jēkaba Raiskuma krimināllieta)

63 LKM 5-60615/3093-DK

64 LKM 5-60617/3095-DK

65 LKM 5-60622/3100-DK

66 Jānis Slaidiņš – ārsts leitnants.

67 LKM 5-60617/3095-DK

68 Vilis Ziemelis.

69 LKM 5-60620/3098-DK

70 LKM 5-60618/3096-DK

71 Bernhards Celms - leitnants, dzimis 1902. gadā, miris 1970. gadā. Beidzis Rīgas pilsētas 1. ģimnāziju, Latvijas Universitātē studējis Inženierzinātņu fakultātē. 1929. gada 29. novembrī apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa 5. šķiru kā Studentu bataljona brīvprātīgais. 1943. gada 2. jūlijā tika ieskaitīts latviešu leģiona 15. divīzijas 15. artilērijas pulkā, pēc kara beigām nonāca Zviedrijā, kur tika internēts. 1946. gada 25. janvārī Zviedrijas valdība izdeva Padomju Savienībai. Latvijas PSR strādājis par grāmatvedi Kūrortu pārvaldē (1961).

72 LKM 5-60619/3097-DK

73 LKM 5-60620/3098-DK

74 LKM 5-60621/3099-DK

 

 

Ieteikt :
Kontakti

Latvijas Kara muzejs
Smilšu iela 20
Rīga, LV-1050,
Latvija

Image
a28

Darba laiki:

Muzejs atvērts:
no trešdienas līdz svētdienai
10.00 - 17.00

 

Grāmatu tirdzniecības
un kases darba laiks:
10.00 - 16.45

 

 

 

Muzeja administrācija
    +371 67228147

Ekskursiju pieteikšana
    +371 67223743

Oficiālais e-pasts: pasts@karamuzejs.lv

Raksti mums uz e-adresi

Muzeja apmeklējums
ir bezmaksas!