Esi mīļi sveicināts, vecais draugs Kalpakieti!1
Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Savienība “Pulkveža Oskara Kalpaka bataljons”, kas dibināta 1921.gadā, blakus 1. Latviešu atsevišķā bataljona jeb t.s. Kalpaka bataljona karavīru sadraudzībai un aprūpei par galveno mērķi uzskatīja pulkveža O. Kalpaka piemiņas saglabāšanu. Kā vienu no savienības ieguldījumiem piemiņas saglabāšanā var minēt piemiņas vietas “Airītes” un piemiņas muzeja idejas realizēšanu laika posmā no 1922. g. līdz 1935. gadam.2
Sākoties 2. pasaules karam, ņemot vērā savienības biedru, bijušo kalpakiešu3, izglītību un militāro pieredzi, daļa tika iesaistīta dienestā vācu armijas militārajos formējumos un kara beigās nonāca trimdā. Daļa bijušo kalpakiešu trimdā bija devušies jau kara sākumā.
Latvijas Kara muzeja krājumā esošie, Savienības “Pulkveža Oskara Kalpaka bataljons” dokumenti sastāv no bijušā Cēsu rotas karalaika ierēdņa Oskara Caunīša privātajām vēstuļu sarakstēm ar savienības biedriem, ikgadējiem ziņojumiem par savienības darbu un biedru referātiem par Latvijas Neatkarības kara cīņu gaitu. Dokumentu un vēstuļu krājums aptver periodu no 1948. gada līdz 1977. gadam.
1. Latviešu atsevišķā bataljona, Cēsu rotas karalaika ierēdnis Oskars Caunītis(1899.-1977.g.)
Savienības “Pulkveža Kalpaka bataljons” valdes ziņojumi
Kara muzeja krājumā esošajos O. Caunīša privātajos dokumentos, savienības valdes ikgadējie ziņojumi aptver periodu no 1949. gada līdz 1974. gadam ar sekojošiem iztrūkstošajiem gadiem – 1950. g., 1951. g., 1971. gads. Valdes ziņojumu formāts un raksturs ir vienoti un sastāv no sekojošām sadaļām-
- Ievads;
- Savienības vadītāja pārskats par mirušajiem kalpakiešiem;
- Pārskatāmā gada aktualitātes;
- Pārskats par biedru naudu un ziedojumiem;
- Pārskats/ reģistrs par trimdā esošajiem kalpakiešiem.
Pēckara periods. 1949.- 1960
Periods, kas aptver pēckara posmu trimdas latviešu - kalpakiešu dzīvēs iezīmējās ar cerībām par neatkarīgas Latvijas valsts atjaunošanu, spēcīgu tradīciju saglabāšanu un aktīvu bijušo kalpakiešu apzināšanu un savienības darbu.
Kā valdes viens no primārajiem darbiem ir bijušo kalpakiešu apzināšana, finansiāls un morāls atbalsts, kas atspoguļojas valdes lēmumos. Aktīvs periods biedru apzināšanas procesā ilgst līdz 1960. gadam, bet periodiski turpinās ar trimdā mirušo kalpakiešu apzināšanu līdz 1974. gadam. Problemātika bijušo kalpakiešu apzināšanā sastopama salīdzinoši reti, atsevišķos gadījumos problēmas sagādā vēstuļu un valdes protokolu sūtīšanas ilgums un adresātu pieejamība.
Savienības “Pulkveža Kalpaka bataljons” ziņojuma fragments, 1957. gada 6. janvāris. Ziņojuma autors- pulkvedis, savienības priekšsēdētājs Arvīds Krīpens
Otrs uzdevums - piemiņas saglabāšana, ir kalpakiešu, kā Latvijas valsts militārā mantojuma tiešo mantinieku un piemiņas glabātāju tālākais liktenis. Otrais pasaules karš, represijas un došanās trimdā bija atstājusi ļoti spēcīgu iespaidu uz bijušā bataljona pamatsastāvu. Līdz ar to bija jāmeklē veids, kā Neatkarības kara piemiņu saglabāt nākotnē. Kalpakiešu atvases tajā laikā izrādīja interesi par Latvijas valsts un bataljona vēsturi, tāpēc kā viens no veidiem atceres turpināšanā, sākot ar 1950. gadu, ir t.s. kalpakiešu - junioru4 iesaistīšana savienības darbā. Kalpakiešu – junioru uzdevums valdes protokolos atspoguļots kā dalība piemiņas pasākumos un dažādās aktivitātēs. Uzņemšanai kalpakiešu - junioru pulkā bija atsevišķi nosacījumi piemēram, Kalpaka bataljona cīņu gaitu pārzināšana, pulkveža Kalpaka dzīvesgājuma un savu tēvu - kalpakiešu kara gaitu pārzināšana. Nereti, lai iestātos kalpakiešu- junioru rindās, bija jāraksta eseja par iepriekš minētajiem tematiem. Kalpakiešu - junioru, kā savu tēvu patriotisko gaitu turpinātāju, ideja tiek regulāri apspriesta savienības ikgadējos ziņojumos, bet līdz galam apmierinātību bijušā Kalpaka bataljona trimdā aizbraukušajos karavīros nerada. Līdz 1963. gadam kalpakiešu - junioru saimē tiek uzņemti 38 kalpakiešu pēcnācēji.5
Savienības “Pulkveža Kalpaka bataljons” ziņojuma fragments, 1954. gada 23. decembris. Ziņojuma autors- pulkvedis, savienības priekšsēdētājs Arvīds Krīpens
Atsevišķa sadaļa regulārajos savienības priekšsēdētāja ziņojumos ietver ienākumu - izdevumu pārskatu par tekošo gadu. Atskaites par ienākumiem un izdevumiem ir strukturētas, balstoties uz savienības valdes locekļu dzīvesvietas valsti. Pie regulāriem izdevumiem var minēt bēru procesu nodrošināšanu un izdevumus palīdzības paku komplektēšanai un sūtīšanai grūtības nonākušajiem kalpakiešiem un to ģimenēm. Nereti ziņojumos sastopamas atziņas par niecīgo finansējumu un lūgumi rast veidu finansējumu palielināt.
Savienības “Pulkveža Oskara Kalpaka bataljons” ziņojuma fragments, 1960. gada 24. decembris. Ziņojuma autors- pulkvedis, savienības priekšsēdētājs Arvīds Krīpens
Savienības “Pulkveža Kalpaka bataljons” priekšsēdētājs, pulkvedis Arvīds Krīpens (1893.-1968.)
Trimdā uz palikšanu. 1960.-1977
1968. gada 20. augustā aizsaulē aiziet ilggadējais Savienības “Pulkveža Oskara Kalpaka bataljons” priekšsēdētājs Arvīds Krīpens un par valdes priekšsēdētāju tiek apstiprināts bijušās Atsevišķās jātnieku nodaļas virsleitnants Bruno Pavasars. Savā pirmajā savienības ziņojumā par 1968. gadu, B. Pavasars iezīmē padarīto savienības ikdienas darbu un piemiņas pasākumus aizgājušajā gadā. 1968. gada savienības pārskata noslēgumā sastopama B. Pavasara akcentēta problemātika, kas saistīta ar iepriekšējā perioda neatrisinātajām problēmām un aicinājumiem tās risināt.
Savienības “Pulkveža Oskara Kalpaka bataljons” ziņojuma fragments, 1969. gada 3. marts. Ziņojuma autors- savienības priekšsēdētājs Bruno Pavasars
Latvijas Kara muzeja krājumā esošajos, pēdējos divos valdes ziņojumos, par periodu no 1972. gada līdz 1974. gadam, valdes darbs tiek raksturots kā patstāvīgs. Valdes locekļi regulāri veic saraksti biedru starpā un valdes darbs ir vērsts uz bijušo kalpakiešu finansiālu un morālu atbalstu. Izdevumi no biedru naudām un ziedojumiem, galvenokārt tiek izmantoti aprūpes vajadzībām, sēru sludinājumiem un pasta izdevumiem.
Dokumentu krājuma pēdējā ziņojumā par valdes darbu 1974. gadā, B. Pavasars raksturo vispārīgu situāciju attiecībā uz 1. Latviešu atsevišķā bataljona pamatsastāva trimdā esošajiem biedriem. Uz 1974. gada 1. janvāri ir apzināti 60 bijušie kalpakieši, no kuriem gandrīz visi ir pārsnieguši 75 gadu vecumu. No informācijas, kas ir iegūta var secināt, ka trešā daļa no apzinātajiem vēl aktīvi strādā savā profesijā, vai iesaistās dažādu organizāciju, vai kulturālā un aprūpes darbā. Daži bijušie kalpakieši turpina darboties dažādu organizāciju valdēs un zinātnes jomā. B. Pavasars atzīst, ka ir arī kalpakieši, kuru veselības stāvoklis ir ļoti slikts, un savienības biedru uzdevums ir atbalstīt viņus morāli un finansiāli.
Savienības “Pulkveža Oskara Kalpaka bataljons” priekšsēdētājs, Atsevišķās jātnieku nodaļas virsleitnants Bruno Pavasars
Oskara Caunīša biedru nauda un zieduma kvīts Savienībai „Pulkveža Oskara Kalpaka bataljons” par 1975. gadu
Oskara Caunīša privāto vēstuļu sarakste
1. Latviešu atsevišķā bataljona Cēsu rotas karalaika ierēdnis Oskars Caunītis, kā viens no aktīvākajiem Savienības ”Pulkveža Oskara Kalpaka bataljons” biedriem un savienības pārstāvjiem Vācijā, regulāri veic saraksti ar cīņu biedriem laika posmā no 1948. gada līdz 1977. gadam. Visas vēstules ir rakstītas ar rakstāmmašīnu ar bieži sastopamām O. Caunīša personīgām piezīmēm rokrakstā. Vēstuļu tematisku saturu pārsvarā var attiecināt uz ciešu saistību ar Savienības „Pulkveža Oskara Kalpaka Bataljons” ikdienas darbu un pamatuzdevumiem.
Sarakste ar “Savienības Pulkv. Kalpaka Bataljons” valdes priekšsēdētājiem un biedriem
O. Caunīša regulārajās sarakstēs ar “Savienības „Pulkveža Oskara Kalpaka Bataljons” valdes priekšsēdētājiem, Arvīdu Krīpenu (vada savienības valdi līdz 1968. gadam) un Bruno Pavasari (vada savienības valdi līdz 1978. gadam), spilgti atspoguļots savienības ikdienas darbs pie 1. Latviešu atsevišķā bataljona cīņu gaitu pētīšanas un publikāciju izdošanas. Laika posmā līdz 1963. gadam savienības biedri sūta atmiņas un referātus, kas tiek izmantoti kā pamats 1963. gadā izdotajam, A. Krīpena pētījumam “Kalpaka bataljons un Baloža brigāde” (skat. 9.att.). Atsevišķa vēstuļu sarakste attiecināma uz Latvijas Neatkarības kara dalībnieku iesaistīšanos 2. Pasaules kara norisēs un Latviešu leģiona vēstures pētīšanas procesu. Vēstuļu saturiskais formāts ir lietišķs, taču, ņemot vērā adresātu savstarpējo attālumu un retās tikšanās reizes klātienē, daļā vēstuļu izpaužas bij. Kalpaka bataljona karavīru frontē iegūtās saiknes vienotība un ģimeniskais gars (skat. 10.att.)
9. att. Fragments no O. Caunīša vēstules A. Krīpenam. 1961. gada 14. februāri
10. att. O. Caunīša vēstule Bruno Pavasarim. 1971. gada 13. septembrī
Pēdējā, O. Caunīša dokumentu un vēstuļu krājumā pieejamā vēstule datēta ar 1977. gada 17. janvāri un saņemta no Atsevišķās studentu rotas kara tehniķa Aleksandra Indriksona. Vēstulē A. Indriksons vēršas pie O. Caunīša ar precizējumiem saistībā ar dažādiem pētījumiem par 1. Latviešu atsevišķā bataljona kauju gaitu personālijām. Vēstules augšpusē atrodama O. Caunīša personīga piezīme rokrakstā - “Al. Indriksons nomira USA – apr. 1977. Osk. Caunīts”. Piezīme izteikti raksturo pulkveža O. Kalpaka bataljona karavīru tuvās attiecības un savienības izveidotās piemiņas tradīcijas, spītējot trimdā un nošķirtībā pagājušajiem gadiem.
Dokumentu krājums sniedz padziļinātu ieskatu Savienības „Pulkveža Oskara Kalpaka bataljons” ikdienas darbā, esot par piemiņas un vēstures saglabāšanas ziņnesi trimdā esošo latviešu karavīru vidū.
Dokumentu krājums apskatāms Latvijas Kara muzeja filiālē „Oskara Kalpaka muzejs un piemiņas vieta „Airītēs””.
Roberts Sipenieks
Latvijas Kara muzeja filiāles “ O.Kalpaka muzeja un piemiņas vietas “Airītes” ” vadītājs
________________________________________________________________
1Uzruna O. Caunīša vēstulē Aleksandram Indriksonam, 1963. gada 1. jūnijs.
2Krīpens. A. Kalpaka bataljons un Baloža brigāde .-Austrālija, 1963. -205.lpp.
3Nosaukums attiecināms uz 1. Latviešu atsevišķā bataljona pamatsastāvu uz 1919. gada janvāri
4Privātajās O. Caunīša vēstulēs tiek lietots arī nosaukums- “jaunkalpakieši”.
5Krīpens. A. Kalpaka bataljons un Baloža brigāde .-Austrālija, 1963. -207.lpp.
