Latvijas reakcija uz Otrā pasaules kara sākumu 1939. gada septembrī un attieksme pret Poliju
1939. gada 23. augusta Vācijas un PSRS Neuzbrukšanas līguma un tā slepenā protokola parakstīšanas tiešā iespaidā 1939. gada 1. septembrī ar Vācijas armijas iebrukumu Polijā sākās Otrais pasaules karš, kurš kļuva liktenīgs arī Latvijas neatkarībai. Starptautiskais sasprindzinājums Eiropā turpināja pieaugt jau vairākus gadus un šajos apstākļos Baltijas valstu valdības bija centušās izveidot savas drošības garantijas. Iepriekšējos divos gadu desmitos tas būtībā tā arī nebija izdevies un tagad tās bija nostādītas smagā situācijā: Baltijas valstīm praktiski nebija lielvalstu garantiju, nebija arī vērā ņemamas, nopietnas savstarpējas sapratnes (1934. gadā noslēgtā Baltijas Antante bija vairāk formāls veidojums, kuru nedaudz vēlāk – 1940. gada jūnijā agresorvalsts PSRS izmantos vien kā vienu no ieganstiem Latvijas, Lietuvas un Igaunijas okupācijai). Tāpēc vienīgo iespēju sarežģītajā situācijā nodrošināt savu drošību, Baltijas valstis un to autoritārie vadoņi redzēja neitralitātes pasludināšanā.
Kara sākums pret vienu no Latvijas kaimiņvalstīm – Poliju, kura kopumā jāatzīst par samērā draudzīgu Latvijai, iedzīvotājos izraisīja nemieru. Piemēram, vietējā prese 2. septembrī ziņoja, ka Jelgavas iedzīvotāji par kara sākumu uzzinājuši no radiofona plkst. 9 no rīta, un dienas laikā pilsētā „strauji izplatījušās baumas”, bet laikraksti izpirkti ļoti ātri1. Arī citur stāvoklis bija līdzīgs. Rīgā kara pirmajās dienās pie lielāko laikrakstu redakciju logiem pulcējās cilvēki, kas lasīja jaunākos ziņojumus no frontes un izliktajās Polijas kartēs vēroja Vācijas armijas kustības virzienus. Bija jūtams, ka sabiedrības lielākā daļa jūt līdzi Polijai un ar apmierinājumu uztvēra ziņu par Lielbritānijas un Francijas iesaistīšanos karā tās pusē 3. septembrī2.
Valsts prezidents K. Ulmanis 1939. gada 1. septembrī parakstīja neitralitātes deklarāciju, kurā pasludināja, ka „karā, kas izcēlies starp ārvalstīm, Latvija ievēros stingru neitralitāti”. Valdība 3. septembrī – dienā, kad karu Vācijai pieteica Lielbritānija un Francija, vēlreiz uzsvēra Latvijas stingro neitralitāti: „Šai satraukuma brīdī valdība griežas pie visiem pilsoņiem ar dedzīgu aicinājumu vienprātīgi un apzinīgi atbalstīt Valsts Prezidenta noteikto neitralitātes politiku, kurai valdība sekos visās darbības nozarēs. Mierīgi un cienīgi, neaizraujoties no jūtām un nepadodoties panikai, visa tauta turpinās savu darbību un pārvarēs visas grūtības un ierobežojumus, ko karš starp ārvalstīm varētu nest arī mūsu zemei. Atbildības sajūta un pienākuma apziņa, lai būtu jo stipras katrā pilsonī, un katrs lai zina, ka valdība sagaida darbīgu un saprātīgu atbalstu no it visiem. Kopīgi strādāsim, kopīgi aizlūgsim par mieru tām tautām, kas šodien pacēlušas ieročus viena pret otru, kopīgi pieliksim visas pūles mūsu tēvzemes stiprumam un godam. Dievs, svētī Latviju!”3
Kaut arī (sevišķi septembra pirmajā nedēļā) atsevišķās publikācijās bija vērojamas zināmas apslēptas simpātijas poļu pusei, oficiālās iestādes un saziņas līdzekļi arī centās strikti ievērot neitralitātes politiku. Piemēram, 1. septembrī Polijas sūtnis Ježijs Klopotovskis sniedza plašu informāciju centrālajiem Latvijas laikrakstiem („Brīvā Zeme”, „Jaunākās Ziņas”, „Segodnja”), taču Ārlietu ministrija deva rīkojumu to nepublicēt, aizbildinājumā nekādā gadījumā neminot Latvijas ārlietu resora iejaukšanos, bet presei un radiofonam tika norādīts, ka gadījumā, ja ārvalstu sūtņi sniedz intervijas, to teksti pirms publicēšanas turpmāk jāsaskaņo Ārlietu ministrijā4. Arī 4. septembrī pie informācijas aģentūras „Leta” direktora ieradās Polijas Telegrāfa aģentūras korespondents Rīgā Gļinka, informējot, ka viņš pie sūtniecības veido preses biroju ar uzdevumu sniegt informāciju par kara norisēm Latvijas presei, un jautājot, vai „Leta” būtu ieinteresēta tādu saņemt, direktors pieklājīgi atbildēja, ka, „ņemot vērā neitrālo stāvokli, sniegs tikai (pēc iespējas) oficiālus ziņojumus” (Gļinka paudis izpratni par šo nostāju)5.
Vienlaikus valdība izmisīgi centās noskaidrot baumu pamatotību par 23. augusta Vācijas un PSRS līguma saistību arī ar Baltiju, taču oficiālā līmenī saņēma vienīgi abu valstu pārstāvju apgalvojumus par jebkādu bažu nepamatotību vai izvairīgas atbildes. Tomēr 11. septembrī kara ministrs izdeva pavēli par trīs gada gājuma rezerves karavīru iesaukšanu aktīvajā dienestā. 15. septembrī Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs Mārtiņš Nukša pārskatā sūtņiem atzīmēja, ka „karadarbība Polijā un Rietumu Eiropā līdz šim nav radījusi sarežģījumus Baltijas valstu politiskajā stāvoklī” un „pie mūsu robežas ar Poliju pagaidām vēl nav manāma ne civilo, ne militāro personu drūzmēšanās.”6 Tiesa, uz robežas ar Poliju nebija pilnīgi mierīgi. Atsevišķi Polijas pilsoņi nelegāli pārgāja robežu, aizbildinoties ar patvēruma meklēšanu (daži tika izraidīti atpakaļ)7, savukārt Polijas robežsargi jau 3. septembrī izraidīja atpakaļ divus aizturētos Latvijas poļu jauniešus no Daugavpils (15-gadīgo Raudovu un 18-gadīgo Daugavpils dzelzceļa stacijas priekšnieka dēlu Auguļēviču), kuri bija devušies iestāties Polijas armijā.8 Vairāki citi pat aizkļuva līdz Viļņai, bet Rīgas poļu jauniešiem, kas ieradās sūtniecībā, militārais atašejs F. Bžeskviņskis pateicās un ieteica „saglabāt vērtīgo cilvēcisko potenciālu vēlākam laikam”, jo Polijai „vajadzīgi lielgabali nevis cilvēki”.9 14. septembrī Liepājā no Gdiņas ieradās motorlaiva ar 9 poļu kara jūrniekiem, kurus Latvijai, kā neitrālai valstij bija jāinternē savā teritorijā. Viņi arī kļuva par pirmajiem Latvijā internētajiem karojošo valstu karavīriem.10
Latvijas - Polijas robeža 20. gadsimta 20. - 30. gados. Atklātne „Latvija – Baltijas republika“. Rīga, 1927.-1930. g. izdevums
Stāvoklis krasi mainījās 17. septembrī, kad Polijā iebruka arī PSRS Sarkanā armija, pilnībā izšķirot tās likteni. Pirmkārt, tas vēl vairāk pastiprināja valdības nemieru, otrkārt, izraisīja militāro un civilo bēgļu plūsmu uz Polijas kaimiņvalstīm, arī Latviju. Pirmie bēgļi sāka plūst pāri robežai jau 17. septembra vakarā un palīdzēt robežsardzei kontrolēt robežu ieradās armijas daļas no Daugavpils, kā arī vietējie aizsargi. Sarkanā armija otrā robežas pusē ieradās 22. septembrī un ar to bēgļu kustība tika pārtraukta un robeža – slēgta. Savukārt 18.-19. septembrī Latvijā nolaidās arī kopumā 83 poļu kara lidmašīnas. Latvijā tika internētas 1573 poļu militārpersonas un patvērumu rada 300-400 civilie bēgļi. Internēto nometne sākotnēji tika iekārtota Daugavpilī, bet drīz pēc tam - Liepājas Kara ostā, Lilastē, Litenē un Ulbrokā, nometnes civilajiem bēgļiem – Siguldā un Valmierā. Bez tam Cēsu karavīru sanatorijā tika ierīkota internēto nometne 9 vācu lidotājiem, kuru lidaparāti tehnisku iemeslu dēļ bija spiesti nolaisties Latvijā. Režīms nometnēs bija visumā viegls un varas iestādes atļāva internētajiem salīdzinoši brīvu kustību arī ārpus nometnēm. Tomēr materiālais slogs, ko bija jāuzņemas, nodrošinot internētos un bēgļus, Latvijai bija ļoti smags (bez tam valstij bija jāuzņemas rūpes arī par 26 000 poļu laukstrādnieku, kurus karš pārsteidza Latvijā, un vēl apmēram 3000 Latvijā dzīvojošo Polijas pilsoņu, daudzi no kuriem līdz tam bija saņēmuši sociālos pabalstus no Polijas). Vēlāk izdosies daļas internēto un bēgļu izbraukšanu uz dzīvesvietām padomju un vācu okupētajos apgabalos, Lietuvai atdotajās teritorijās, kā arī – uz Zviedriju, no kurienes tie tālāk devās uz Polijas trimdas valdības armiju Francijā. Latvijā palikušos pēc valsts okupācijas NKVD 1940. gada augustā un septembrī izvedīs uz nometnēm Krievijā. Savukārt internētos vāciešus izlaidīs uz Vāciju 1940. gada pavasarī.11
Internētie Polijas armijas aviācijas virsnieki un Latvijas Aviācijas pulka kapteinis Daugavpils lidlaukā. 1939. gada septembris
Taču sarežģītākais politiskais jautājums, kas bija jārisina valdībai bija – kā pēc 17. septembra izturēties pret Polijas sūtniecību. Šajā dienā Polijas valdība un armijas virspavēlniecība bija pametusi savu valsti un internēta Rumānijā. Nedaudz vēlāk Francijā tiks izveidota Polijas trimdas valdība, kura kopā ar saviem sabiedrotajiem – Lielbritāniju un Franciju turpinās cīņu pret Vāciju. Attiecīgais jautājums, šķiet 19. septembra sēdē, tika izskatīts Latvijas valdībā, kura, kā apgalvo toreizējais sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš, kaut arī ne pilnībā vienprātīgi (kādi A. Bērziņa vārdā nenosaukti ministri pauduši viedokli, ka okupācija vēl nenozīmē Polijas neatkarības un valsts bojāeju de iure), piekrita K. Ulmaņa un ārlietu ministra V. Muntera ieteiktajai attiecību pārtraukšanai ar Polijas sūtniecību, lai Latvijai neko nevarētu pārmest abas agresorvalstis – Vācija un PSRS.12
21. septembrī V. Munters izsauca pie sevis sūtni J. Klopotovski un nolasīja viņam memorandu, kurš konstatēja: sakarā ar to, ka Polijas valdība ir pametusi savu teritoriju, līdz ar ko Latvijas valdībai pārtraukti ar to sakari, valdība „ir spiesta apturēt attiecības ar Polijas sūtni” un Polijas konsulu pilnvaras. V. Munters gan uzsvēra, ka paziņojums „vēl neko neprejudicē: ja kāda Polijas valdība atkal sāktu darboties, tad redzēsim tālāko”13, taču saruna ar sūtni, saskaņā ar sabiedrisko lietu ministra A. Bērziņa liecību, „brīžiem bijusi dramatiska”14. Tajā pašā dienā Ārlietu ministrijā ar rezolūciju „attiecības ar Polijas militāro atašeju pārtrauktas” tika noraidīts atašeja – majora Feliksa Bžeskviņska lūgums atļaut viņam apmeklēt internēto poļu karavīru nometnes.15 Faktiski līdz ar to Latvija pārkāpa savu neitralitāti. Savukārt līdzīgā situācijā esošās Igaunijas un Lietuvas valdības, kaut arī 20. septembrī izteica mutisku atbalstu Latvijas sūtņiem šajā jautājumā, nebūt nesteidzās ar līdzīgu soli. Attiecības ar Polijas pārstāvjiem tika pārtrauktas tikai oktobrī un ievērojami mierīgākā formā. Interesanti, ka 25. septembrī Igaunijas ārlietu ministrs paziņoja Latvijas sūtnim, ka līdz izbraukšanai uz Maskavu nepaspēs iesniegt Polijas pārstāvim attiecīgu deklarāciju, tāpēc to izdarīšot ārlietu viceministrs, kurš to neizdarīja. Savukārt Lietuvas ārlietu ministrs 30. septembrī atklāti paziņoja Latvijas sūtnim, ka neko tādu nedarīs, jo „Lietuvas sabiedrībā un diplomātiskajā korpusā šis Latvijas solis novērtēts ļoti nelabvēlīgi.”16
Citas neitrālās valstis – pirmkārt, Skandināvijas zemes, vispār neapsvēra šādu iespēju un tajās turpināja darbu Polijas pārstāvniecības. Latvijas valdībai savukārt jau 25. septembrī vajadzēja dot neveiklus skaidrojumus Lielbritānijas un Francijas pārstāvjiem, kuri izteica savu valdību neapmierinātību ar notikušo. Ministrijas ģenerālsekretārs M. Nukša britu sūtnim skaidroja, ka valdība nevis pārtraukusi, bet tikai apturējusi diplomātiskās attiecības, jo Polijas sūtnis nevarot saņemt instrukcijas no savas valdības Rumānijā, kura „neatļauj bij. Polijas valdības locekļiem turpināt amata darbību” un, ka no Latvijas puses „solīja stipru diskrēciju”. Tiesa, 28. septembrī Lielbritānijas sūtniecībai sniegtā oficiālā atbilde bija stingrāka. Tajā tika deklarēts, ka Latvijas puse neuzskata par iespējamu diskutēt par ārvalsts pārstāvja stāvokli ar „trešās valsts” valdību un attiecības ar ārvalsts pārstāvi neietekmējot Latvijas neitralitāti. Mutiski britu sūtnis, saņemot šo atbildi, neesot iebildis pret Latvijas puses atteikšanos „diskutēt šo jautājumu” un pat izteicies, ka, pēc viņa domām, „Latvijas rīcība nākot par labu Latvijas neitralitātei”. Franču pārstāvim tika atbildēts līdzīgi, bet atbildot uz sūtņa mutisko piezīmi par Francijas un Polijas savienību, M. Nukša paziņoja, ka „Latvija kārto savas attiecības ar kādu valsti neatkarīgi no tā, vai tai ir kādi sabiedrotie.”17
Ministrijai bija jāpieliek zināmas pūles, lai skaidrotu savu nostāju arī citās valstīs, piemēram, 22. septembrī sūtnim Zviedrijā Voldemāram Salnajam, kurš pauda savu neizpratni par valdības soli, tika rakstīts, ka „šis paziņojums nozīmē vienīgi to, ka mēs konstatējam, ka aiz Polijas sūtņa vairs neatrodas autoritātes, no kurām viņš varētu saņemt kādus norādījumus un rīkojumus. Nekādā ziņā mēs ar to neesam gribējuši prejudicēt Polijas valsts vai Polijas valdības stāvokli. Ja no pašu poļu puses šis paziņojums netiks izlietots mums nepatīkamiem soļiem, mēs nedomājam to publicēt.”18 Viss minētais, protams, skanēja neveikli.
Francijas sūtniecības Rīgā pirmais sekretārs Žans de Boss savā dienasgrāmatā 21. septembrī rakstīja: „Munters paziņoja Polijas sūtnim, ka viņa misija Latvijā ir beigusies un ka viņa sūtniecībai vairs nav tiesību pārraidīt šifrētus ziņojumus. Klopotovska kungs mums uztic savas kancelejas kasi, kura, starp citu, nav nemaz tik tukša. Ne krievi, ne vācieši nav izdarījuši spiedienu uz Latviju, kurai jāuzņemas pilna atbildība par šādu rīcību, uz kuru pamudinājušas bailes.” Savukārt 3. oktobrī, kad, dodoties uz Stokholmu, Rīgu atstāja Polijas sūtnis un militārais atašejs (skumji, bet Munters kā savas „īpašas” labvēlības apliecinājumu minēja abiem doto atļauju pārdot bez muitas maksājumiem savas automašīnas un izvest no valsts visu savu un valsts naudu19 ), de Boss rakstīja, ka „Munters neparko neatkāpās no pieņemtā lēmuma, par spīti franču un angļu protestiem. No viņa verdziskās padevības Latvija neko neiegūs. Diplomātiskais korpuss saņēma Polijas protesta notas kopiju.”20 Jā – daiļrunīgi Latvijas stāvokli apliecināja arī fakts, ka faktiski no Latvijas izraidītais militāras atašejs F. Bžeskviņskis nekavējoties tika iecelts par militāro atašeju citā neitrālā valstī – Zviedrijā, kuras valdībai pat prātā neienāca doma par attiecību pārtraukšanu ar Polijas sūtniecību.
Kā jau minēts, arī Lietuvas valdība par apšaubāmo soli – attiecību pārtraukšanu ar Polijas sūtniecību, izšķīrās ievērojami vēlāk. Kaut arī 21. septembrī – dienā, kad V. Munters paziņoja Polijas sūtnim Latvijā par attiecību pārtraukšanu un Latvijas Ārlietu ministrija, kā minēts iepriekš, uz šī pamata liedza Polijas militārajam atašejam pat apmeklēt tikko internēto poļu karavīru nometni Daugavpilī, Polijas militārais atašejs Lietuvā Leons Mitkēvičs atzīmēja, ka Lietuvas varas iestāžu attieksme pret Polijas sūtniecību Kauņā „kļūst arvien aukstāks un rezervētāks”, vienlaikus viņš uzsvēra Lietuvas Telegrāfa aģentūras lojālo informāciju par internēto tūkstošiem, kas bija ieradušies Lietuvā. Turpmākajās dienās viņš vairākkārt apmeklēja internēto nometnes, kur aktīvi sadarbojās ar Lietuvas armijas štāba pārstāvjiem un pat uzsāka internēto pārvešanas organizāciju uz Franciju. 23. septembrī L. Mitkēvičs atzīmēja: „Nepatīkama lieta notikusi Latvijā. Latvijas valdība neatzina Polijas sūtniecību Rīgā par tiesiski pastāvošu, jo Polijas valsts pārstājusi pastāvēt. Mūsu sūtnis – Klopotovska kungs, saņēma rīkojumu no vēstnieka [Londonā Edvarda] Račiņska pamazām likvidēt savas lietas un atstāt Rīgu.” Tikai 10. oktobrī, kad Polijas sūtniecība Kauņā iesniedza protesta notu pret tikko parakstītā PSRS un Lietuvas līguma noteikto Viļņas atdošanu Lietuvai, šīs valsts valdība paziņoja, ka neatzīst jauno Polijas valdību Francijā un uzskata Viļņu par savas valsts sastāvdaļu. Tūlīt pēc tam sūtniecības personāls valsti atstāja, dodamies uz Rīgu. Šeit bijušie poļu pārstāvji Kauņā nodzīvoja veselu nedēļu, 17. oktobrī izlidojot uz Stokholmu. Lidostā viņus pavadīja tikai Francijas sūtnis, militārais atašejs un L. Mitkēviča draugs – Latvijas kara aģents Lietuvā pulkvedis-leitnants V. Deglavs ar kundzi (protams, neoficiālā statusā).21 Saskaņā ar vēl precizējamu informāciju, Rīgā bijušo Polijas sūtni Lietuvā (līdz 1938. gadam viņš bija šādā amatā Latvijā) Francišeku Harvatu pieņēma ārlietu ministrs V. Munters un sarunā ar to apgalvoja, ka Latvijas valdība neesot pieprasījusi slēgt poļu sūtniecību Rīgā, vienīgi „atteikusies sadarboties ar sūtni Klopotovski”.22 Ja minētā informācija no Latvijas Politiskās policijas materiāliem ir patiesa, tad šāds V. Muntera solis arī jāizskaidro ar nožēlu par pāragri sperto soli, taču arī minētais arguments skanēja nepārliecinoši, jo, kā zināms, neatbilda patiesībai. Galu galā minēto apliecina arī paša J. Klopotovska 1939. gada 16. oktobra plašā Latvijas situācijas pārskata beigās ievietotā informācija: „Kā man vēlāk [pēc V. Muntera nolasītā paziņojuma par attiecību pārtraukšanu Ē. J.] privātās sarunās latvieši mēģināja pārliecināt, viņu valdība nav varējusi savādāk rīkoties, jaunajā situācijā bijis jāpieņem par pamatu nepieciešamība apmierināt visas padomju prasības, un pat izpildīt dažas vēlmes iepriekš. Tas viss – pārliecībā, ka tikai piekāpšanās, maksimālas labas gribas un padomju interešu izpratnes demonstrēšanas ceļā Latvija spēs pagarināt vismaz savas neatkarības šķietamību.” Pašu V. Muntera paziņojumu bijušais sūtnis novērtēja kā „rīcību bez precedentiem vēsturē, kura ir [..] pēdējā gada Latvijas ārējās politikas loģisks iznākums. Tā bija sakāvnieciska, tuvojošos notikumu priekšā savas bezspēcības iedvesmotas mazas valstiņas sīkumaina politika.23
Polijas sūtniecības Latvijā iekārtu un trīs sūtniecības automašīnas 22. oktobrī no Rīgas tika nosūtītas uz Stokholmu ar kuģi „Rīga”, taču nākošajā dienā ziemeļrietumos no Ovižiem aizturēja vācu mīnu kuģis „Tannenberg” un novirzīja uz Svinemindes, pēc tam – uz Štetīnes ostu Vācijā. Šeit vācu varas iestādes noņēma no kuģa poļu kravu un mašīnas, pašu kuģi atlaižot tikai 2. novembrī.24 Tādējādi arī sūtniecības īpašums kļuva par vienas no agresorvalstu kara laupījumu.
Polijas sūtniecības namu Rīgā, Mednieku ielā pārņēma Lielbritānijas sūtniecība, ierīkojot tajā Poļu konsulāro lietu nodaļu ar poļu grāfu Mihalu Šembeku ( vadībā, diviem darbiniekiem (vietējiem poļiem Boļeslavu Golubecu un Šavdinu), sekretāri un divām mašīnrakstītājām, šoferi, diviem ziņnešiem un durvju sargu, taču Latvijas varas iestādes, atkal pakļaujoties agresoru – Vācijas un PSRS spiedienam, 1940. gada aprīlī sākotnēji atteicās pagarināt vīzu M. Šembekam un atļauju deva tikai pēc atklāta angļu spiediena. Nodaļa darbu turpināja līdz pat Latvijas okupācijai. Briti pārņēma savā pārraudzībā arī bijušo Polijas konsulāta ēku Daugavpilī, kurā pēc valsts okupācijas 1940.- 1941. gadā padomju vara ierīkoja vietējo NKVD nodaļu.
Arī Latvijas sūtniecības liktenis Varšavā bija traģisks. Sūtnis Ludvigs Ēķis Polijas galvaspilsētu atstāja kopā ar Polijas valdību, kopā ar to zem vācu aviācijas bumbām nonākot līdz Rumānijas robežai un 17. septembrī – pārejot to. Savukārt sūtniecība Varšavā tika sabombardēta un nodega. Pēc Latvijas okupācijas bijušais sūtnis L. Ēķis no Bukarestes pārcēlās uz Vašingtonu.25 Un no šejienes 1942. gada decembrī viņš sūtnim Londonā Kārlim Zariņam rakstīja: „Teorētiski es vēl līdz šai baltai dienai varu sevi uzskatīt par Latvijas sūtni pie Polijas valdības, bet visam tam nav nekādas praktiskas nozīmes, kamēr mums pašiem nav savas valdības un kamēr poļu spēki ira arī gaužām vāji kaut ko grozīt vai kārtot pēc savas gribas. [..] Munters man 1939. gada 23. septembrī ar šifrētu telegrammu paziņoja par sakaru pārtraukšanu ar Klopotovski un vēlāk man paskaidroja, kāpēc tas darīts. Es Bukarestē atrazdamies, uzturēju sakarus ar Polijas vēstnieku grāfu Račiņski, bet visur es manīju un dzirdēju, kā poļi aso Muntera rīcību bija ļoti sāpīgi sajutuši. Pazīstot drusciņ poļus es domāju, ka viņi šo Muntera pārsteidzīgo soli ilgi, ilgi mums par ļaunu pieminēs un atminēs. Žēl, bet nav mūsu spēkos tur kaut ko grozīt.
Beidzot man jāpiezīmē, ka pagājušā gada maijā es mēģināju nodot pieklājības vizīti šejienes poļu vēstniekam, bet es nesagaidīju atbildi no sekretāra, kurš solījās man paziņot laikus, kad vēstnieks mani varētu pieņemt. Oficiāli es nekad neesmu dzirdējis, ka es būtu poļiem persona non grata, bet, tā kā viņi manu vizīti nepieņem, tad droši vien viņiem ir kaut kas pret mani.
Boļševiku iebrukuma laikā Latvijā citām valdībām iesniegtos protestus es Polijas valdībai netiku piesūtījis, jo zināju, ka poļi uzskatīja, ka viņiem sakaru ar Latviju nav, lai gan Munters man uzdeva sakarus ar Polijas vēstnieku uzturēt.” 26
Šajā citātā ļoti skaidri redzamas sekas, kādas bija šim Muntera solim. Jā, starptautiskās situācijas diktētam, taču neapšaubāmi pārspīlētam un nekādi neatbilstošam valsts neitralitātes statusam. Kā pretargumentu tiem Latvijas vēsturniekiem, kuri apgalvo, ka valsts okupācija sākusies jau 1939. gada oktobrī, šajā sakarā jāmin apstākli, ka pret poļu internētajiem karavīriem līdz pat reālajai okupācijai Latvijas valsts saglabāja neitrālai valstij raksturīgo nostāju. Attieksme pret viņiem bija laba, un valdība vairākkārt pienācīgā kārtā atbildēja arī uz padomju puses pārmetumiem šajā jautājumā. Piemēram, 1939. gada decembrī, kad PSRS sūtnis izteica Ārlietu ministrijā savu neapmierinātību ar internēto izbraukšanu no Latvijas uz Somiju, ar kuru PSRS karo, Latvijas puse korekti norādīja, ka, pirmkārt, izbrauc nevis uz Somiju, bet Zviedriju, lielākā daļa izbraucošo ir tranzīta pasažieri no Lietuvas, otrkārt, atgādināja, ka pārmetumam nav formāla pamata, jo PSRS oficiāli neatrodas kara stāvoklī ne ar Somiju, ne Poliju27 (Latvijas Ārlietu ministrija šeit diplomātiski izmantoja apstākli, ka agresijas pret abām valstīm PSRS bija realizējusi bez formālas kara pieteikšanas).
Tomēr minētā epizode spilgti parāda, pirmkārt, Latvijas autoritārās valdības raksturu, otrkārt – arī reālo stāvokli, faktu, ka nevar runāt par vismaz šķietamas neitralitātes saglabāšanu jau ne tikai sākot ar 1939. gada 5. oktobri, bet jau ar 17.-21. septembri, kad Latvijas valdība pārsteidzīgi spēra aprakstīto soli. Trimdas vēsturnieks Edgars Dunsdorfs izdara secinājumu, ka līdz ar Polijas sūtniecības slēgšanu Latvija faktiski nostājusies abu agresorvalstu pusē un pārstājusi būt neitrāla valsts (tādējādi laužot 1. un 3. septembrī deklarēto neitralitāti). Formālo neitralitāti Latvija izbeigusi piespiedu kārtā (5. oktobrī parakstot savstarpējās palīdzības līgumu ar PSRS), bet faktisko – pilnīgi brīvprātīgi, slēdzot Polijas sūtniecību.28 Viņam pamatoti pievienojas arī vēsturnieks Aivars Stranga.29 Ar šo rakstu to dara arī tā autors.
Ēriks Jēkabsons, Dr.hist.
Latvijas Universitātes profesors
_______________________________________________
1Zemgales Balss. – 1939. – 2. sept.
2Andersons E. Latvijas vēsture 1920-1940. Ārpolitika. II. – Stockholm: Daugava, 1984. – 161. lpp.
3Latvijas okupācija un aneksija 1939-1940. Dokumenti un materiāli/ I. Grava-Kreituse, I. Feldmanis, J. Goldmanis, A. Stranga. – Rīga, 1995. – 83.-84., 86. lpp.
4LVVA, 2574. f., 6. apr., 539. l., 6. lp.
5Turpat, 560. l, 7. lp.
6Latvijas okupācija un aneksija 1939-1940. Dokumenti un materiāli. – 95. lpp.
7LVVA, 3235. f., 1/22. apr., 694. l., 130. lp.
8LVVA, 3725. f., 3. apr., 42. l., 20. lp.
9Skierski- Skierszkan F. W cieniu walki narodu polskiego z hitleryzmem// Polak na Łotwie. – 1992. – Nr. 2. – S. 26.
10LVVA, 2570. f., 3. apr., 1250. l., 11. lp.
11Sīkāk skat.: Jēkabsons Ē. Polijas militārie un civilie bēgļi Latvijā 1939. un 1940. gadā// Latvijas Vēsture. – 1993. – Nr. 2. - 22.–29.lpp.; Nr. 3. - 33.–40. lpp.
12Stranga A. Kā baltieši izrīkojās ar poļu sūtniecībām// Latvijas Jaunatne. – 1991. – 31. okt.
13LVVA, 2574. f., 3. apr., 3217. l., 80. lp.
14Stranga A. Kā baltieši izrīkojās ar poļu sūtniecībām// Latvijas Jaunatne. – 1991. – 31. okt.
15LVVA, 2574. f., 3. apr., 2679. l., 10. lp.
16LVVA, 2574. f., 3. apr., 3217. l., 82.-83. lp.
17LVVA, 2574. f., 3. apr., 3217.l., 82.-83. lp.
18LVVA, 293. f. (Sūtniecība Vašingtonā), 2. apr., 23. l., 1.-7. lp.
19LVVA, 2574. f., 3. apr., 3217. l., 80. lp.
20De Boss Ž. Franču diplomāta piezīmes Latvijā 1939-1940. – Rīga: Liesma, 1997. – 16., 19. lpp.
21Mitkiewicz L. Wspomnienia kowieńskie 1938–1939. – Warszawa, 1990. – S. 323-343.
22LVVA, 3235. f., 1/22. apr., 691. l., 352. lp.
23Kornat M. Dyplomacja państw bałtyckich w obliczu układu Ribentrop-Mołotow w świetle nowych dokumentów// Studia z dziejów Rosji i Europy Środkowo-Wschodniej. – T.XXXV. – Warszawa, 2000. – S. 215, 217.
24Von Bassi H. Die Auswirkung der deutschen Seeüberwachung auf den Seehandel Lettlands nach Ausbruch des Zweiten Weltkrieges// Marine-Rundschau. – 1977/5. – S. 242.
25Sīkāk sk.: Jēkabsons Ē. Latvijas sūtniecība Polijā Otrā pasaules kara pirmajās dienās 1939. gada septembrī// Latvijas Arhīvi. – 2005. – Nr. 2. – 115.-151. lpp.
26Latvijas Ārlietu ministrijas arhīvs, Londonas arhīvs, 49. kaste, K. Zariņa sarakste ar Latvijas diplomātiskajiem pārstāvjiem 1941.-1944. gadā.
27Lietuvos Centrinis valstybinis arhivas, 383 f., 7 ap., 1888 b., 545 l.
28Dunsdorfs E. Kārļa Ulmaņa dzīve. Ceļinieks, politiķis, diktators, moceklis. – Rīga: Zinātne, 1992. – 346. lpp.
29Feldmanis I., Stranga A., Virsis M. Latvijas ārpolitika un starptautiskais stāvoklis (30. gadu otrā puse). – Rīga, 1993. – 360.-362. lpp.
