Ģenerālis Roberts Kļaviņš (1885 – 1941)
1885. gadā 10. novembrī Grašu pagasta Kaļķeniekos zemnieku ģimenē dzimušajam Robertam Kļaviņam bija lemts kļūt par vienu no pieredzes bagātākajiem, taču pretrunīgākajiem latviešu virsniekiem, kas bija klātesošs ne tikai cīņās par jaunās Latvijas valsts pastāvēšanu, bet pretēji savai gribai spēlēja arī zināmu lomu tās norietā 1940. gadā.
Vēlākais Latvijas armijas ģenerālis savu militāro karjeru uzsāka, 1903. gadā iestājoties Viļņas junkurskolā – neilgi pēc sākotnējās izglītības iegūšanas Cēsu pilsētas skolā un zemkopības skolā Mogiļevas guberņas Gorkos. Absolvējis junkurskolu podporučika pakāpē trīs gadus vēlāk, Kļaviņš uzsāka dienestu Krievijas impērijas armijas 180. Ventspils kājnieku pulkā. Pirmā pasaules kara sākumu viņš sagaidīja jau štābkapteiņa pakāpē un no 1915. gada komandēja rotu, cīnoties Austrumu frontē pret Austroungārijas un Vācijas karaspēku.
2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona virsnieki. 1. no labās bataljona komandiera v.i. kapteinis Roberts Kļaviņš. 1916. gads
Gluži kā daudzi citi latviešu virsnieki arī Roberts Kļaviņš 1915. gada rudenī atsaucās aicinājumam cīnīties pret Vācijas karaspēku jaundibināto latviešu strēlnieku bataljonu sastāvā frontē pie Rīgas. Oktobrī iecelts par 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona saimniecības daļas priekšnieku, 1916. gada maijā paaugstināts kapteiņa pakāpē un pēc bataljona komandiera Jāņa Franča ievainošanas Nāves salā Kļaviņš uzņēmās bataljona komandiera pienākumu izpildi, ko veica līdz pat 1916. gada novembrim. Komandējot 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljonu, Kļaviņš sevi pierādīja kā spējīgu un drosmīgu virsnieku. Par cīņām Nāves salā, t.sk. aizstāvot placdarmu pēc Vācijas karaspēka gāzu uzbrukuma 1916. gada oktobrī, viņš 1921. gadā saņēma Latvijas augstāko militāro apbalvojumu – Lāčplēša Kara ordeni.
2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona komandiera v.i. kapteinis Roberts Kļaviņš. 1916. gads
Pēc Krievijas Ģenerālštāba akadēmijas jaunāko kursu pabeigšanas, Kļaviņš 1917. gada politisko pārmaiņu laikā dienēja Krievijas armijas Ziemeļu frontes 43. armijas korpusa štābā un jau augustā tika paaugstināts apakšpulkveža pakāpē. Nepilnu pusgadu vēlāk, kad 1918. gada februārī Vācijas 8. armija pēc neveiksmīgajām sarunām Brestļitovskā uzsāka ofensīvu visā Baltijas teritorijā, viņš krīt vācu gūstā, taču jau pēc dažiem mēnešiem tiek atbrīvots. Pavadījis turpmākos mēnešus vairākās Krievijas pilsētās, viņš 1918. gada septembrī atgriezās Latvijā.
2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona komandieris apakšpulkvedis Jānis Francis (no kreisās), ar saimniecības daļas priekšnieku Robertu Kļaviņu (centrā). 1916. gads
Pēc Latvijas Republikas proklamēšanas 1918. gada novembrī Roberts Kļaviņš pulkveža-leitnanta pakāpē uzsāk dienestu Latvijas valstij lojālo bruņoto spēku sastāvā, decembrī uzņemoties Latvijas Zemessardzes jeb Landesvēra komandiera palīga pienākumus. Latvijas Pagaidu valdībai esot sarežģītā un šķietami bezcerīgā situācijā, 1919. gada janvārī Kļaviņu Latvijas delegācijas sastāvā komandē uz Dāniju, lai veicinātu dāņu brīvprātīgo vervēšanu cīņā pret Sarkano armiju Latvijas teritorijā. Lai gan pēc atvaļināšanas ģimenes apstākļu dēļ 1919. gada aprīlī Kļaviņš devās uz Tālajiem Austrumiem, viņš atgriezās Latvijā 1920. gada rudenī, turpinot pārtraukto dienestu.
Pēc atgriešanās no 1920. gada oktobra strādājis par Apsardzības ministrijas Ģenerālštāba nodaļas priekšnieku, no 1921. gada janvāra par Robežsargu divīzijas štāba priekšnieku un pēc pulkveža pakāpes saņemšanas no 1922. gada novembra bijis 4. Valmieras kājnieku pulka komandieris. No 1931. gada jūnija, trīs gadus pēc neveiksmīga starta 3. Saeimas vēlēšanās, Kļaviņš ieņēma Vidzemes divīzijas komandiera palīga amatu, tajā pašā gadā saņemot arī paaugstinājumu ģenerāļa pakāpē.
Latvijas armijas 4. Valmieras kājnieku pulka virsnieki ar karogu pulka karoga svētkos. Tā stūri pietur pulka komandieris pulkvedis Roberts Kļaviņš. 1930. gads
Latvijas armijas Vidzemes divīzijas gadasvētki. 1933. gada 25. aprīlis. 2. no labās – ģenerālis Roberts Kļaviņš
Pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma politiskās neuzticamības dēļ viņu atvaļināja no dienesta. 1939. gadā – gadu pēc tieslietu studijām un Latvijas Universitātes absolvēšanas – Roberts Kļaviņš, iespējams, aizvainojuma vadīts par viņam izrādīto neuzticību, uzņēma sakarus ar PSRS izlūkdienesta aģentiem. Pēc Latvijas okupācijas un aneksijas, Kļaviņu atkārtoti ieskaitīja armijā, un viņš tika iecelts par SZSA 24. teritoriālā strēlnieku korpusa (izveidots uz Latvijas armijas bāzes) komandieri ģenerālleitnanta pakāpē. Latvijas pirmās PSRS okupācijas laikā bijis arī neleģitīmās Tautas Saeimas un LPSR Augstākās Padomes prezīdija loceklis. Roberta Kļaviņa dzīve traģiski pārrāvās 1941. gadā, kad viņš bija komandēts uz kursiem Maskavā. Neskatoties uz sadarbību ar okupāciju varu, viņš tika apcietināts 22. jūnijā. 29. jūlijā viņam tika piespriests nāvessods nošaujot.
Sarkanās armijas 24. Teritoriālā strēlnieku korpusa komandieris ģenerālleitnants Roberts Kļaviņš
Savas militārās karjeras laikā Roberts Kļaviņš apbalvots ar vairākiem Latvijas un ārvalstu apbalvojumiem – Lāčplēša Kara ordeni (3. šķira), Triju Zvaigžņu ordeni (3. šķira), Aizsargu nopelnu krustu, Zviedrijas Šķēpa ordeni (3. šķira), Krievijas Sv. Staņislava ordeni (2., 3. šķira), Sv. Vladimira ordeni (4. šķira), Sv. Annas ordeni (2., 3. šķira) u.c.
