Ģenerālis Kārlis Goppers (1876–1941)
Latvijas armijas ģenerālis Kārlis Goppers. 1930. gadi
Kārlis Goppers dzimis 1876. gada 2. aprīlī Plāņu pagasta „Maskatos”. Pēc Pleskavas kadetu korpusa brīvprātīgā pārbaudījumu nokārtošanas 1893. gadā iestājās armijā, Kauņas cietokšņa bataljonā; 1894. gadā – Viļņas junkurskolā. 1896. gada jūlijā ieguva podpraporščika dienesta pakāpi, tā paša gada oktobrī podporučika dienesta pakāpi, un sekojošos dienesta pakāpju paaugstinājumus saņēma ik pēc 4 gadiem – poručiks 1900. gadā un štābkapteinis 1904. gadā. No 1896. gada oktobra līdz 1905. gadam dienēja 190. kājnieku pulkā Varšavā, pēc tam 183. kājnieku pulkā Kostromā. 1912. gadā viņš saņēma kapteiņa dienesta pakāpi.
Pirmā pasaules kara laikā K. Goppers piedalījās kaujās Rietumu frontē. 1915. gada jūnijā paaugstināts apakšpulkveža dienesta pakāpē un vēl pēc gada – 1916. gada martā – pulkveža dienesta pakāpē. 1916. gada maijā K. Gopperu iecēla par Latviešu strēlnieku rezerves bataljona komandieri, bet jau decembrī viņš sāka vadīt Bauskas latviešu strēlnieku pulku.
Ar III šķiras Lāčplēša Kara ordeni K. Goppers apbalvots par to, ka “1916. g. naktī uz 23. dec., atrazdamies 2. latv. strēln. brigādes uzbrūkošā kolonnā, ar savu pulku pirmais pārrāva vācu nocietinājumu līniju, niknās kaujās ielauzās dziļā pretinieka aizmugurē, kur uzņēmās arī 8. Valmieras latv. strēln. pulka komandēšanu un noturējās 2 dienas līdz papildspēku pienākšanai 25. dec. naktī, tad veda savas vienības triecienā Kalnciema virzienā, izraisīja sajukumu un paniku vācu rindās pie Ložmetējkalna, lielā mērā veicinādams tā ieņemšanu un trofeju ieguvi.”
Par kaujām Ložmetējkalnā K. Goppers, vienīgais no visiem latviešu karavīriem Pirmā pasaules kara laikā, saņēma arī augsto III šķiras Jura krusta ordeni.
1917. gada martā K. Goppers kļuva par 1. latviešu strēlnieku brigādes komandieri.
II šķiras Lāčplēša Kara ordeni piešķīra par to, ka “1917. g. 21. aug. Juglas pozīcijās, kad 1. latv. strēln. brigādei vienai pašai bez artilērijas atbalsta bija jāiztur ārkārtīgi nikni uzbrukumi, atsita vairākus frontālus triecienus, apķērīgi manevrējot ar rezervēm un mainot pozīcijas no Mazās Juglas uz Lielo Juglu, novērsa aplenkumu un sekmēja mūsējo noturēšanos līdz atiešanas pavēles saņemšanai.”
Pēc lielinieku apvērsuma 1917. gada oktobrī K. Goppers atstāja dienestu brigādē un pārcēlies uz Petrogradu, uzņēmās mobilizācijas nodaļas priekšnieka amatu. 1918. gada jūlijā piedalījās kaujās kā viens no Jaroslavļas sacelšanās vadītājiem. 1919. gada janvārī iestājās Sibīrijas (Kolčaka) armijā, dienēja Urālu frontē un Vladivostokā Imantas pulkā, kur ieguva pulkveža dienesta pakāpi.
Latvijas Apsardzības ministrijas Padomes loceklis ģenerālis Kārlis Goppers sarunājas ar Aviācijas diviziona virsniekiem. 1920.–1922. gads. 1. no labās – ģenerālis Karlis Goppers
1920. gada jūnijā K. Goppers atgriezās Latvijā. Pulkvedis–leitnants O. Neimanis savās atmiņās laikrakstā “Latvija Amerikā” rakstīja, ka ģenerālis Jānis Balodis pēc K. Goppera atgriešanās Latvijā, ir piedāvājis viņam pārņemt armijas komandēšanu, uz ko K. Goppers atbildējis: “Nekādā ziņā. Jūs, ģenerāl, esat to sekmīgi sākuši, un jums tas arī jānobeidz. Man dodiet tikai darbu armijā, es gribu vienīgi strādāt.” Savu solījumu ģenerālis J. Balodis turēja un pēc K. Goppera paaugstināšanas par ģenerāli, iecēla viņu par Apsardzības ministrijas Padomes locekli, kā arī drīz pēc tam (1924. gadā) par Vidzemes divīzijas komandieri.
Latvijas armijas augstākā virsniecība. 1920. gadu 2. puse.
1. rindā 2. no kreisās – ģenerālis Kārlis Goppers
1930. gadā K. Goppers pabeidza Kara akadēmisko kursu 8 mēnešu kursus. 1934. gada aprīlī atvaļinājās sakarā ar maksimālā vecuma sasniegšanu.
Ģenerālis Kārlis Goppers, ģenerālis Rūdolfs Bangerskis u.c. virsnieki ar dāmām Mežaparkā. Rīga. 1925./1926. gads. 1. no labās – ģenerālis Kārlis Goppers
Pēc atvaļināšanās K. Goppers turpināja aktīvi darboties dažādās organizācijās – Latvijas Aizsardzības biedrībā, Skautu organizācijā, Veco latviešu strēlnieku biedrībā, Sarkanā Krusta valdē u.c.
Skautu priekšnieks Kārlis Dzirkalis, ģenerālis Kārlis Goppers,
gaidu priekšniece Elizabete Laufere. 1927. gads
Latvijas Skautu organizācijā K. Goppers aktīvi darbojās līdz pat 1940. gadam, kad organizāciju slēdza. Par ieguldījumu latviešu skautisma attīstībā K. Goppers 1939. gadā saņēma no skautisma dibinātāja lorda R. Beden – Pauela apbalvojumu Sudraba Vilka ordeni.
Skauti un gaidas kopā ar Latvijas Skautu centrālās organizācijas priekšnieku Kārli Gopperu. 1930. gadi. 2. rindā 6. no kreisās – ģenerālis Kārlis Goppers
1940. gada 30. septembrī K. Gopperu Rīgā apcietināja. 1941. gada 25. martā Rīgas Centrālcietumā viņam izpildīja nāvessodu un apraka masu kapos Ulbrokas mežā. 1944. gada maijā K. Gopperu pārapbedīja Rīgas Brāļu kapos, savukārt viņa sirdi – Trikātas kapos.
Laikrakstā “Latvija Amerikā” pulkvedis–leitnants O. Neimanis savās atmiņās, pieminot ģenerāli Kārli Gopperu, raksturoja viņu kā ārpus politikas stāvošu un ļoti iecietīgu cilvēku, kurš “tomēr reizēm varēja kļūt ļoti ass savos spriedumos, ja pēc viņa ieskatiem bija notikusi acīmredzama netaisnība. Tādos brīžos Goppers nepazina kompromisa un savas pārliecības dēļ bija gatavs nostāties pret līdzšinējiem draugiem, neatkarīgi no viņu amata.”
Latvijas Skautu centrālās organizācijas priekšnieks ģenerālis Kārlis Goppers. 1920. gadu 2. puse
Savas militārās karjeras laikā K. Goppers saņēma 2. un 3. šķiras Latvijas Lāčplēša Kara ordeni, 2. un 3. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, skautu Baltās Lilijas ordeni, kā arī vairākus augstus Krievijas, Francijas, Zviedrijas, Somijas, Lietuvas, Serbijas un Čehoslovākijas apbalvojumus.
