Par muzeja eksponātu un krājuma priekšmetu ilgmūžību rūpējās restauratori, kas attīra un nostiprina vēsturiskā priekšmeta pamatmateriālus un struktūras, kā arī nodrošina turpmāko priekšmeta konservāciju un uzglabāšanu tam atbilstošajos vides apstākļos. Lai iepazīstinātu ar šīs profesijas specifiku un ikdienas izaicinājumiem Latvijas Kara muzejs turpina stāstu ciklu – muzeja priekšmets pirms un pēc restaurācijas.
Šaujamieroču attīstība un izplatība likumsakarīgi veicināja auksto ieroču laikmeta norietu - 1767. gadā Francijas armija standartizēja kājnieku tuvcīņas apbruņojumu, garos un neparocīgos zobenus nomainot pret īsākiem un vienkāršākiem puszobeniem – cirtņiem. Neskatoties uz visiem saviem trūkumiem, jaunā parauga cirtnis kļuva par plaši izplatītu ieroci un pat ieguva tautas piešķirtu nosaukumu – “Briquet” (no franču val. uguns šķīlējs vai šķiltavas). Kāpēc šāds nosaukums - pētnieki lēš, ka cirtnis bija tik vienkāršs un robusts ierocis, ka karavīri to nereti izmantoja arī dažādos saimniecības darbos, citu starpā arī iekura sagatavošanā un uguns piešķilšanā.
19. gadsimta sākumā t.s. “Briquet” cirtnis pieredzēja vairākas izmaiņas – 1800., 1802. un 1804. gada modifikācijas. Izmaiņu rezultātā cirtnis ieguva vēl vienkāršāku, misiņā atlietu rokturi ar sev raksturīgo dekoratīvo robojumu. Visas trīs jaunā cirtņa modifikācijas atradās Francijas armijas apbruņojumā Napoleona karu laikā. Savukārt, vispopulārākā no tām – 1802. gada modifikācija, kļuva par pamatu neskaitāmām ārzemju kopijām un modifikācijām. Turpmākajos gados, gandrīz precīzas franču cirtņa kopijas, tika ražotas Vācijā, Beļģijā, Austroungārijā, Nīderlandē, Krievijā un citviet Eiropā. Tieši šāda “Briquet” cirtņa ārzemju kopija 2009. gadā papildināja Latvijas Kara muzeja krājumu.
Diemžēl Latvijas Kara muzejā glabātajam cirtņa eksemplāram nav zināma precīza izcelsme. Tomēr, ar ļoti augstu varbūtību, tas ir 1817. gada parauga krievu kājnieku kareivju īsais zobens un ir izgatavots kādā no Krievijas impērijas ieroču ražotnēm, 19. gadsimta pirmajā pusē. Lai gan pirmo eksemplāru izgatavošanu Krievijā var datēt ar 1811. gadu, tomēr rūpnieciska ražošana sākas 1817. gadā, kad zobenu pieņēma apbruņojumā, nomainot zemāko pakāpju kājnieku un kājnieku artilērijas 1807. gada parauga īsos zobenus.
Starp citu, Josifa Gameļa 1826. gadā sastādītajā aprakstā par Tulas ieroču rūpnīcu ir saglabājies detalizēts apraksts par 1817. gada parauga krievu kājnieku kareivju īsā zobena – cirtņa izgatavošanas procesu. Pēc Gameļa rakstītā, sākumā no dzelzs izgatavoja rokturi un pie tā piemetināja tērauda asmeni, kuru izveidoja pēc lekāla. Tālāk notika kalšana, atdzesēšana un rūdīšana, kā arī stiprības pārbaude. Pēc tam - asmenim tika veikta asināšana, atkārtota rūdīšana un beigās arī pulēšana. Ieroča “efesu” (rokturi ar gardes loku) sākotnēji izlēja no tombaka (vara un cinka sakausējuma), bet, sākot ar 1817. gadu, no zaļā jeb misiņa vara. Tad to lika uz asmens roktura daļas un galu aizkniedēja. Maksts apkalumus (uzgali un iemavu) izgrieza presē pēc formām no misiņa vara gabaliem, kurus salodēja. Pie iemavas tika pielodēts āķis, bet pie uzgaļa – lode. Gan iemava, gan uzgalis pie maksts stiprināti ar misiņa stieplēm. Gameļa aprakstā minētas arī atsevišķu ieroču izgatavošanas izmaksas, kas krievu kājnieku kareivju zobenam - cirtnim bija 5 rubļi 89 kapeikas.
Tulas ieroču rūpnīcas produkcija. Гaмель И. Oписание Тульского оружейного завода, 1826
Kā redzams attēlos, Kara muzeja krājumā nonākušo īso zobenu – cirtni rotā dekoratīvs pušķis un auduma lente. Zobena lente kā ieroča atribūts ir pazīstama jau no viduslaikiem. 19. gadsimtā to izmantoja gan Eiropas valstu, gan Krievijas impērijas armijās. Lentes bija izgatavotas no ādas, zīda, kokvilnas vai vilnas un bija daļa no militārā formas tērpa. Krievijas kājnieku bataljoniem un rotām zobena lentes izgatavoja katru gadu pēc centralizēti izsūtītiem aprakstiem, bet ne vienmēr šie apraksti tika sagatavoti rīkojuma formātā. Šajos aprakstos tika norādīts, no kāda materiāla ir jābūt izgatavotām zobena lentēm, kādiem jābūt krāsu toņiem un lentes izmēriem. Lai gan tas nenozīmēja, ka lentēm katru gadu tika mainīts vizuālais izskats, tomēr ir jāpieņem, ka muzeja eksemplāram lente ar pušķi ir darināta vēlākos gados – domājams 19. gadsimta beigās.
Noslēdzot priekšmeta vēsturisko izpēti, varam droši secināt, ka Kara muzeja krājumā nonākušais īsais zobens – cirtnis savas kalpošanas laikā ir vairākkārtīgi modificēts, pārveidots un personalizēts (par to liecina kaut vai uz maksts redzamais gada skaitlis “1896” un iniciāļi “ГБ”) . Laika gaitā ierocim ir zuduši atsevišķi orģinālie elementi, tikmēr citas detaļas ir nākušas klāt. Visticamāk zobens turpināja kalpot arī pēc tam, kad to noņēma no apbruņojuma 1855. gadā. Iespējams, kā dāvinājums kādam civildienesta ierēdnim.
Katrā ziņā, neskatoties uz savu “ne franču” izcelsmi, šī krājuma priekšmeta vērtība arvien ir augsta – pat kā Krievijā izgatavota modifikācija, šis ierocis tik un tā, savā veidā, pārstāv leģendāro “Briquet” zobenu - cirtņu “dzimtu”.
Zobena restaurācija
Nonākot muzejā, cirtņa metāla daļu struktūra bija stingra un stabila. Tomēr ieroča asmens bija klāts ar lieliem korozijas uzslāņojumu laukumiem. Lai gan korozijas slānis bija plāns un blīvs, vietām bija izveidojušies arī biezāki uzslāņojumi. Zobena rokturis, tāpat kā misiņa apkalumi, bija gandrīz pilnībā klāti ar zaļganu, irdenu korozijas slāni. Neiztrūka arī mehāniskie bojājumi – uz asmens bija redzami skrāpējumi, tā smailes gals bija deformēts, savukārt roktura šķērša daļas bija klātas ar iesitumiem. Ādas maksts virsma bija apbružāta un skrāpēta, vietām bija redzami robi, savukārt citur - āda bija atdalījusies no pamatmateriāla. Bojājumi skāra arī zobena dekoratīvo pušķi, kura brokāta diegi bija daļēji korodējuši, bet daļa pilnībā zuduši. Zobenam un tā makstij iztrūka arī dažas detaļas - ādas starplika, maksts fiksācijas skava un jostas stiprinājuma skava.
Kā ierasts, restaurācijas process iesākās ar detaļu demontāžu. Maksts bija nodota koka un ādas restauratorei, zobena pušķis un lenta tekstiliju restauratorei, bet metāla daļas - metāla restauratoram.
Sākumā zobena metāla daļas tika rūpīgi mazgātas siltā sodas šķīdumā, lai atbrīvotos no netīrumu, tauku un birstošo korozijas produktu uzslāņojumiem uz metāla daļām. Savukārt, lai mīkstinātu biezākus un noturīgākus korozijas produktus - gan tērauda daļas, gan arī misiņa daļas tika pakļautas ķīmiskajai apstrādei, izmantojot vannas un kompreses. Pēc ķīmiskās apstrādes metāla daļas bija pakļautas mehāniskai kracēšanai. Tērauda gadījumā kracēja ar smalkām tērauda saru birstēm, tērauda vati, adatveida un ultraskaņas skalpeļiem. Savukārt mīkstākam misiņam kracēšanas darbi tika veikti ar sintētisko saru birstēm, smalkām misiņa saru birstēm un adatveida skalpeļiem. Atsevišķām daļām process tika atkārtots vairākkārtīgi, lai maksimāli atbrīvotos no korozijas slāņiem. Pēc tam tika veikta metāla daļu neitralizācija, attaukošana un pārklāšanas ar laku un vasku, lai aizsargātu metāla virsmu no turpmākās ārējo vides apstākļu iedarbības.
Cirtņa dekoratīvās tekstiliju daļas (pušķa un kokvilnas lentas) restaurācija sākās ar bojājumu apzināšanu un materiālu noteikšanu. Tika noteikts, ka zobena pušķa darināšanai bija izmantoti daudzi, pēc struktūras atšķirīgi materiāli – kokvilna, metāla pavedieni, metāls, papīrs un koks. Visi materiāli bija pieputējuši, netīri un trausli. Pušķa diegi bija satrūkuši vairākās vietās, savēlušies un sapinušies savā starpā. Tikmēr pušķa metāla diegi bija daudzviet korodējuši, trausli un viegli lūstoši. Pušķa kokvilnas lenta bija deformējusies. Vietā, kur lenta bijusi sasieta mezglā, bija novērojami šķiedras izdilumi un plīsumi. Lentai katrā pusē bija ieausti ar metāla sloksnīti aptīti diegi. Vairākās vietās metalizētie lentas diegi bija sairuši un zuduši, bet atlikušie - iekrāsojušies zaļā krāsa no korozijas produktiem. Vienīgā pušķa detaļa un materiāls, kurš atradās stabilā stāvoklī, bija koka cilindrs pušķa iekšpusē (tas bija paredzēts pušķa formas uzturēšanai un atsvaram).
Pēc mikroskopiskas izpētes un bojājumu apzināšanas, priekšmetu iespēju robežās attīrīja no putekļiem un netīrumiem. Restaurācijas process turpinājās, demontējot koka cilindru pušķa iekšpusē. Pušķa metāla diegus atpina un sakārtoja atbilstoši formai un tad piestiprināja atpakaļ savās vietās, pamatnes gan piešujot, gan pielīmējot. Zobena dekoratīvo elementu samontēja, ievietojot atpakaļ koka cilindru un papīru. Metāliskās spirāles pušķa noslēgumā nostiprināja, saverot tās uz jauna pavediena.
Materiāla mikroskopiskā izpēte
Tikmēr pušķa kokvilnas lentas deformāciju laboja liekot to zem neliela sloga starp mitrumu uzsūcošiem kokvilnas audumiem (pirms tam nedaudz mitrinot lentu). Izdilumus un plīsumus fragmentāri nostiprināja ar plānu un pietonētu zīda audumu. Dublējamo audumu nostiprināja nedaudz piešujot.
Pēc darbu noslēguma un visu detaļu samontēšanas, cēlais 19. gadsimta ierocis atguva daļu no savas kādreizējās spozmes. Tēraudam raksturīgais spīdums atgriezās cirtņa asmens virsmā, misiņa detaļas atkal “iedegās” koši dzeltenos toņos, bet dekoratīvais pušķis atguva sev atbilstošu formu.
Restauratoru darba rezultātā, turpmākā laika un vides ietekme uz šo muzeja priekšmetu tika maksimāli apturēta.
________________________________________________
Latvijas Kara muzeja Restaurācijas nodaļa
