1915. gadā Krievijas impērijas armijā mobilizēto latviešu rezervistu dienasgrāmatas
2019. gada maijs
Pirmais pasaules karš bija ne tikai līdz šim neredzēta mēroga militārais konflikts, bet arī stihisks un neapturams pārmaiņu laiks, kas bez izņēmuma skāra visas dzīves jomas un visu gadagājumu cilvēkus. Sagraujot vecās impērijas un pieliekot treknu punktu 19. gadsimtam, karš, kā neapturams un nenovēršams paisuma vilnis, iebrāzās katrā mājā un katra cilvēka dzīvē. Šo pārmaiņu laiku vislabāk raksturo laikabiedru atmiņas, tomēr ne jau vienmēr šīs atmiņas ir tapušas frontes pirmajās līnijās. Dienests skāra ne tikai jaunos un staltos, bet arī gados vecākus vīriešus, kuri parasti nokļuva rezerves bataljonu rindās. 2019. gada maijā Latvijas Kara muzeja krājumu papildināja vairāki interesanti jaunieguvumi – 1915. gadā dienestā iesaukto Kārļa Zeļļa un Jāņa Tauriņa dienasgrāmatas.
Abi, savstarpēji visticamāk nepazīstamie vīrieši, ir nākuši no Vidzemes puses un Krievijas impērijas armijā tika iesaukti 1915. gada beigās. Noskūpstot sievu uz atvadām, 39 gadus vecais Kārlis Zellis devās uz mobilizācijas punktu Rīgā, cerot, ka veselības stāvokļa dēļ tiks atbrīvots no dienesta. Tomēr, nonākot galapunktā, Kārļa cerības neattaisnojās un viņš tika atzīts par dienestam derīgu.
“Nobraukuši Rīgā gājām uz noņemšanas, jeb brāķēšanas punktu, tur jau bija liela strīpa, kas stāvēja cits aiz cita un gaidīja to izšķirošo brīdi gan līki, gan greizi, kādi jau tajos gados var atrasties un tad vēl katrs jau ir sarāvies, lai izskatītos švakāks (..) nometu drēbes, tikai bikses atstāju nenoģērbtas, parādīju savas vainas, apskatīja viens ārsts par divi reizēm, tad sauca otru ārstu, kas arī apskatīja, gaidīju izšķirošo. Tad otrs ārsts paņēma manu biļeti un uzspied ‘’vesels” nu bij lieta izšķirta – jāiet dēliem palīgā.”
Otrs vīrietis, 41 gadus vecais skolotājs Jānis Tauriņš tika mobilizēts Valmierā 1915. gada 9. septembrī. Atšķirībā no Kārļa, Jānis savā dienasgrāmatā mazāk iedziļinājās triviālās, ikdienas dzīves detaļās, bet vairāk pievērsa uzmanību apkārtējai videi un aprakstīja vietas, kurās nokļuva. Neilgi pēc iesaukšanas armijā Jāni pārveda uz Pēterhofu, kur viņš uzturējās veselus 4 mēnešus, līdz tika pārvests uz Kalugu.
“Kalugā iebraucu 25. janvārī plkst. 4 dienā. Šo pilsētu par jauku var saukt dabas dēļ, jo tā še ir skaista, līdzīga mūsu Siguldai. Plašuma ziņā šo pilsētu var saukt par lielu, jo viņa apņem dažus kalnus un lejas, bet te nav nekādas kārtības. Par pilsētu staigā govis, cūkas un kazas (lai gan taču ir pilnīga ziema).”
Skolotāja dienasgrāmatas pirmās lapaspuses ir veltītas pazīstamu, kā arī nepazīstamu autoru dzejai latviešu un krievu valodā. Spriežot pēc mainīgā rokraksta, dzejoļus Jāņa Tauriņa dienasgrāmatā ierakstīja arī viņa cīņu biedri.
Nepazīstama autora dzeja no Jāņa Tauriņa dienasgrāmatas
Kārlim Zellim paveicās mazāk, pēc mobilizācijas Kārli ar karabiedriem aizsūtīja uz kazarmām blakus Daugavgrīvas cietoksnim Bolderājā, kur tos sadalīja pēc vecuma. Jaunākie palika turpat un uzsāka apmācības, savukārt 420 vecākie vīri (vecumā no 38 līdz 45 gadiem) tika nosūtīti uz citām kazarmām pie Bolderājas katoļu baznīcas.
“Kazarma bij silta un sutaina kā pirts no cilvēku pārpilnības, par daudz bezgaiss, no logiem līst ūdens, uz klona ūdens tiek sanests ar sniegainam kājām. (..) daudziem klepus un dažiem ari gan stiprs.”
Aprakstot dzīvi Bolderājas kazarmās, Kārlis sūdzējās par gaužām sliktu ēdināšanu un bezkaunīgajiem pavāriem, kuri, visiem redzot, zaga pārtiku no virtuves. Tāpat Kārlis atcerējās kādu, ne visai patīkamu, prūšu izcelsmes feldfēbeli (mūsdienu dienesta pakāpes analogs - virsseržants).
“Par feldfēbeli bij iestājies kāds no Rīgas pažarniekiem1, prūšu kolonists, bet, zināmi, tagad -krievu pavalstnieks, uzdienējis dienestā trīs strīpas. Tādas vieglas dabas cilvēciņš, bieži vien izgrūž pa starpām krievu lamas vārdiem arī vācu. ”
Kārlis ar karabiedriem pameta Bolderāju 17. decembrī. Vilciena vagonos vīrus pārveda sākumā uz Valku, bet pēc tam uz Neveļu. Brauciens uz Vitebskas guberņu bija ilgs, mokošs un Kārļa veselības stāvoklim nelabvēlīgs.
“...gulēt tomēr visiem neiznāca vietas, dažiem bija jāsēž visu nakti. Vagona vidū ir čuguna krāsne priekš kurināšanas, nokurina baltu ka ausis svilst, kad atgrūž durvis, tad nāk aukstums iekšā. Tas ātri var cilvēku nobeigt un samaitāt. Ātri man sākas grūtās dienas, sāka kakls sāpēt un balss par visam sasmaka, nevarēju neko paprasīt, ne nopirkt, par laimi mans draugs man izpalīdzēja.”
Mūsu otrais varonis, Jānis Tauriņš tikmēr tika pārvests uz Mogiļevas guberņu (mūsdienu Baltkrievijas teritorija). Pēc ilga brauciena vilcienā, nakšņošanas kādā cietumā un 10 verstu2 pārgājiena Jānis 27. februārī nonāca ciematā Lutšino. Sev raksturīgā manierē, Jānis aprakstīja vietu, kur bija nokļuvis: “Derevņu3 sauc par “Lutšinu”, ienācu viņā 27. februārī. Ir jau atkal joku diezgan, viss nepierasts, jo krievi ir svēti – krustās un dzīvo lūgdamies, kā var redzēt mūs tur par lieliem pagāniem.”
Tomēr par dzīvi dienestā Tauriņš vēl nesūdzējās, 25. februārī viņš tika ieskaitīts ārrindas rotā kā amatnieks un, neskaitot šaušanas apmācības, turpmākos divus mēnešus Jānis pavadīja galvenokārt strādājot.
Lutšino ciematu Tauriņa pulks pameta 1916. gada 6. maijā. Ceļā uz rietumiem, stacijā Stolbci (mūsdienu Stovbci Baltkrievijā) Jānis pirmo reizi izjūta īstu karu.
“Šajā ceļā pirmo reizi dabūju just karu, stacija kurā stāvēju saucās “Stolbci”. Pie vakara ap plkst. sešiem uzlaidās vācu aeroplāns, tad sākās apšaudīšana no lielgabaliem, beigās gan aizdzina, bet baiļu bija diezgan (..) domājām, ka metīs bumbas. Dienu iepriekš esot metis.”
Tikmēr Kārlis Zellis ar cīņubiedriem līdz 1916. gada janvārim dzīvoja Vitebskas guberņā, Neveļā. Sākotnēji vīrus izmitināja kādā nesen uzbūvētajā slimnīcā, bet vēlāk sadalīja nelielās grupās un izmitināja vietējo iedzīvotāju namos.
“Mēs bijām četri vienā kartelī pie veciem žīdiem – vecais žīds un divas vecenes. Istaba bija liela, bet auksta un netīra, iegāju domāju kā te varēs gulēt, bet neko darīt – jāguļas zemē uz netīras grīdas (..) Vēlāk laiks palika siltāks, logi atkusa un žīdiete izmazgāja grīdu, bijām arī pieraduši, tagad varējām apmierināties. Istabā bija lieli galdi un sofa un liels spogulis.”
23. janvārī Kārlis ar biedriem tika pārvesti uz Vitebskas apkārtni - pilsētu Garadoku (mūsdienu Baltkrievijas teritorija).
Tikmēr, mūsu otrais varonis, Jānis Tauriņš 1916. gada maijā nokļuva pavisam tuvu frontes līnijai. Kā zināms, 1916. gada pavasarī frontes līnija mūsdienu Baltkrievijas teritorijā virzījās no Smarhoņas pilsētas ziemeļos, cauri Baranovičiem uz Pinsku dienvidos. Baltkrievijas teritorijas rietumdaļa bija okupēta, bet Minska kļuva par piefrontes pilsētu uz turpmākiem diviem gadiem. Šajā laikā Jānis Tauriņš ar savu pulku bija nonācis Rudmā – apdzīvotā vietā tiešā frontes līnijas tuvumā nedaudz uz rietumiem no Minskas. Tur Tauriņš, kā ārrindas rotas karavīrs tika ieskaitīts 2. šķiras zemessargos.
“Apmetamies vasaras muižā Rudmā. Nu jau skaitāmies rezerve mēs otrās šķiras, atrodamies kādas 4 verstis no pirmās. Var teikt tagad pozīcijās katru dienu bez izņēmuma braukā aeroplāni, pat pa 4-5 reizes. Kas notiek par apšaudīšanos, bumbu mešanu un šaušanu no augšas ar ložmetējiem, bet ir pierasts, nemaz neliekas briesmīgi. Bet kas tā ir par skaistu vietu. Šī skaitās jau īsta Polija, gandrīz kā dzimtene. Ak, un cik tas modina lielas ilgas kaut dieniņu pakavēties dzimtenē.”
25. jūnija vakarā dienasgrāmatas autors sasniedza frontes līniju pie Sabolotņiku sādžas. Tur Jānis pirmo reizi redzēja kritušos un ievainotos, taču pats, būdams ārrindas rotā, palika relatīvā drošībā. Tauriņa dienasgrāmatā pirmo reizi parādījās arī sūdzības par dzīves apstākļiem.
”Bet, kas te par badu, visas 3 nedēļas gandrīz vienīgi zivis un suhari4, viss pulks iet jau vīzēs – nav zābaku! Kas gan viss nav jāpacieš zaldātam un visvairāk jau nelaimīgajam kājiniekam.”
Kārlis Zellis kopš 1916. gada sākuma arī atradās mūsdienu Baltkrievijas teritorijā, pilsētā Garadokā. Tomēr frontes līnija bija tālu, un vācu aeroplāni Kārļa dzīvību neapdraudēja. Tā vietā dienasgrāmatas autors cīnījās ar savu slimību, cerot uz atlabšanu, viņš gaidīja pavasari.
“Aizeju uz kolodku5, tur bez jebkādas skatīšanās iesper rīklē jodu, uztin uz kociņa vati, apmērcē jodā un lieta darīta. Strādā kā ar bekām, tādi puikas gadus 19 veci. Tas ir tas ārsts? (..) Nopirkšu pats zāles aptiekā...”
Savu 40. dzimšanas dienu Kārlis aizvadīja ārstējoties medpunktā, ko pats autors dēvēja par “kolodku”. Veselības stāvoklis kļuva par Kārļa ikdienas lielāko rūpi un, līdz ar to, arī par dienasgrāmatas galveno tematu. Aktuālas jebkurā laikmetā šķiet autora pārdomas par jaunības dienu pārgalvībām un atziņa, ka vecāku cilvēku brīdinājumos tomēr bija vērts ieklausīties.
“Ar jaunības neaprēķinu sevīm daudz pāri darījis, tajā laikā neko nejutu, varēju ciest aukstumu, karstumu, bezmiegu un grūtus darbus (..) Jaunumā jau daudzreiz vecāki cilvēki bāra un mācīja , gan tu vēlāk pieminēsi, bet kas to tad varēja ticēt. Vai tas pie manis ar kādu reizi varēs notikt.”
Tomēr dienesta ikdiena ne vienmēr ir tikai bads, trūkums un aukstums, agri vai vēlu vienmēr pienāk pavasaris un līdz ar to arī Lieldienas. Šos svētkus savā dienasgrāmatā pieminēja arī Kārlis Zellis.
“Pirmās lieldienas nosvētījām svinīgi, tika dotas 2 olas, 2 dzeltenas maizes ar ogām un siers, 2 porcijas mahorkas un tas arī deva sajūtu, ka ir kas sevišķs...”
Tikmēr skolotājs Jānis Tauriņš, kurš 1916. gada vasarā atradās tiešā Minskas frontes tuvumā, nebija zaudējis savas novērošanas spējas un turpināja aprakstīt vietas, kurās nokļuva.
“Kādi vēl Krievijā cilvēciņi dzīvo, ja to man mājās kāds būtu stāstījis es nebūtu ticējis, te vēl atradīsi daudz mājas bez skursteņiem un bez logiem. Sievietes nēsā mices līdzīgas Beduīnu galvas apsējiem...”
Tomēr ir jāatzīst, ka kopējais dienasgrāmatas tonis mainījās, kļūstot arvien nomāktāks un drūmāks. Ir jūtams, ka autoru iespaidoja apkārtējā vide, dzīves apstākļi un pēkšņi pasliktinājies veselības stāvoklis.
”Kas par nolādētu vietu, mūžīgi purvi stiepjas 100 verstu garumā, kas še vēl par tumsonību, nav aprakstāms. Ļaudis še slimi plašā apmērā ar asins sērgu un arī zaldāti daudzi no viņas cieš. (..) Ak cik še nekrīt manu brāļu ne tik daudz no lodēm, ka no zināmas sērgas. ”
Kārļa Zeļļa dienasgrāmata tikmēr tuvojās savam noslēgumam. Kārlis turpina dzīvot Garadokā, kur viņš tika nodarbināts zirgu kopšanas darbos. Autors aprakstīja arī braucienus pēc zirgiem, kad armijas vajadzībām no vietējās apkārtnes saimniecībām tika rekvizēti zirgi.
“Ielādējām zirgus vagonos, tos, kas bija samobilizēti, vēl viena daļa cilvēku palika tur pat, jo vēl bij 300 jāmobilizē. Iekš katra vagona liek 8 zirgus un pie 8 zirgiem 2 vīri, kas pa ceļu uzpasē un ēdina.”
1916. gada pavasari Kārlis pavadīja kopjot un pucējot armijas rekvizētos zirgus, līdz pēkšņi pienāca ziņa par iespējamo atvaļinājumu uz mājām.
“Te reiz man viens biedrs stāstīja , ka esot avīzē, ka visus, kas pāri par 40 gadiem atlaidīs uz 2 mēneši mājās, nu paliekam visi tādi dzīvāki, ka dabūsim mājas redzēt. (..) arī visi netikām, tikai tie kam zeme (..) tika tikai 2, es arī biju viens no tiem, amatnieki un pilsētnieki netika.” 1916. gada 2. jūlija naktī Kārlis Zellis atgriezās mājās un ieraksti viņa dienasgrāmatā beidzās.
Kārlis Zellis ar sievu Karlīni Zelli. 20. gadsimta 30. gadu fotogrāfija
Tikmēr Jāņa Tauriņa dienesta gaitas turpinājās. 1916. gada oktobrī viņš sagaidīja savu otro dzimšanas dienu dienestā. Jānis ar cīņubiedriem jau vairākus mēnešus dzīvoja meža vidū, 10 verstu attālumā no Ļipņiku ciemata. Autors atzīmēja, ka mežā viņiem bija jādzīvo kopā ar vilkiem un čūskām.
“Ak vilku briesmas! Esam jau tik tālu, ka vakaros nedrīkst vairs ārā iet! Un kā viņi gaudo! Cik tas ir šaušalīgi un pie tam, cik sērīgi, kad apdomā, arī tu taču neesi labāks par zvēru. Izstumts no cilvēku vidus, ne vairs kārtīga dzīve, ne ēdiena un cilvēks paliek tumšs un ļauns pats nezini uz ko...taisni līdzīgs zvēram.”
Jāņa valoda bija kļuvusi vēl nomāktāka, un dienasgrāmatas rindas piepildīja drūmas pārdomas par dzīvi un kara bezjēdzīgumu.
”Tagad gaidām mieru??!! Bet vai tas mums tiks dots? Kaut taču. Ir tak diezgan ciests!! Cik jau no mums nav ārprātīgi palikuši un, cik vēl nepaliks?! Šīs ciešanas!!!”
Autora tekstā sāka parādīties arī dumpīgas notis.
“Mums nav vienprātības uzsaukt tiem rijējiem, kas vien ir barojušies no mūsu asins un sviedriem un vēl tagad nav atdzērušies mūsu asinis. Kungi! Rokas nost! Vai tas ir karš!? Karš tas ir tikai priekš tā, kas pasaulē vēl neko nav sapratis un arī vēl tagad nesaprot un caur šiem ir jācieš mums visiem.... Bet “tu” dzīvo līksmībā, nezin nekāda trūkuma un nesaprot mūsu ciešanas..”
Līdz dienasgrāmatas noslēgumā autors bezcerīgi atzina: “Negribas neko domāt, labāk klausīties kā gaudo mani tagadēji biedri vilki.”
Abiem vīriem ir izdevies pārdzīvot karu un atgriezties mājās. Atmiņas par viņu un daudzu viņiem līdzīgu vīru likteni godbijīgi tiek glabātas Latvijas Kara muzeja krājumā.
Latvijas Kara muzejs ir ļoti pateicīgs par Latvijas iedzīvotāju atbalstu, papildinot muzeja krājumu.
Ieviešot nepieciešamos labojumus interpunkcijā un citātos, ir pilnība saglabāta autora rakstītā valoda un stils.
1pažarnieks – ugunsdzēsējs
2versts – sena krievu garuma mērvienība (1 versts – 1,06 km)
3derevņa – ciemats
4suhāri – sausiņi
5kolodka - medpunkts
Marjus Zaļeckis,
Latvijas Kara muzeja vēsturnieks
