1. Latvijas Olimpisko sacīkšu programma
2019. gada augusts
1919. gada vasarā, neilgi pēc Rīgas atbrīvošanas no Landesvēra, Vidzemes divīzijas inženieru rotas kareivis Teodors Rudzrogs griezās pie divīzijas štāba priekšnieka Viļa Spandega ar lūgumu atļaut dibināt sporta klubu. Atļauja tika saņemta, un Vidzemes divīzijas ietvaros tika nodibināts pirmais armijas sporta klubs. Jau 1919. gada 7. septembrī, mēnesi pirms Bermonta uzbrukuma Rīgai, Vidzemes divīzijas sporta kluba vīri aizvadīja futbola maču pret angļu kreisera “Campbell” matrožiem. Vēsturiskā spēle norisinājās Strēlnieku dārza (Kronvalda parka) sporta laukumā un beidzās ar draudzīgu rezultātu 3:3. Līdzīgas spēles, taču ar mazāk draudzīgu rezultātu, tika aizvadītas arī 1919. gada 21. septembrī un 5. oktobrī - dažas dienas pirms Bermonta uzbrukuma. Iestājoties salīdzinoši mierīgākiem laikiem, armijas sporta organizāciju attīstība turpināja uzņemt apgriezienus - 1920. gada vasarā nodibinājās Rīgas garnizona sporta klubs un Armijas sporta savienība. Jau 1920. gada 23. – 24. jūlijā Armijas sporta savienība sarīkoja Priekšolimpiādes sporta sacīkstes Rīgā un Valmierā. Šo sacīkšu mērķis bija atlasīt vislabākos sportistus, ko sūtīt uz 1920. gada vasaras Olimpiskajām spēlēm Antverpenē. Tomēr, atšķirība no Igaunijas, Latvijas pārstāvji uz Antverpeni netika, jo Latvijā vēl nebija nodibināta Olimpiskā komiteja. Saņemot atteikumu no Starptautiskās Olimpiskās komitejas, Armijas sporta savienība nolēma sarīkot savas olimpiskās sacensības tepat Latvijā. Šo sacīkšu norises programma šovasar papildināja Latvijas Kara muzeja krājumu.
1. Latvijas Olimpiskās sacīkstes norisinājās 1920. gada 19. – 26. septembrī. Tās bija pirmās, tik augsta līmeņa sacīkstes valsts vēsturē, un uzvarētāju rezultāti tika pasludināti par Latvijas pirmrekordiem. Olimpisko sacensību programmā tika iekļautas vieglatlētikas disciplīnas (skriešana, soļošana, tāllēkšana, augstlēkšana, augstlēkšana ar kārti, diska mešana, vesera mešana, lodes grūšana un stafete), smagatlētikas disciplīnas (svaru celšana, franču cīņa un akmens grūšanā), riteņbraukšana, vingrošana, teniss un burāšana. Sporta veida popularizēšanas nolūkos, programmā tika iekļauts arī angļu bokss. Sacīkstes vieglatlētikā norisinājās galvenokārt jaunierīkotajā Rīgas garnizona sporta kluba sporta laukumā (mūsdienās Rīgas 49. vidusskolas teritorija, Kr. Valdemāra ielā), sacensības citās sporta disciplīnās tika aizvadītas citur Rīgā. Piemēram, jāšanas sacīkstes norisinājās Esplanādē, bet burāšanas sacensības - Ķīšezerā. Interesenti varēja vērot burātāju cīņu no īpaši šim nolūkam norīkotā kuģīša. Aprīkots ar bufeti un atspirdzinošo dzērienu piedāvājumu, tas sacensību rītā izbrauca no piestātnes Iļģuciemā un devās uz Ķīšezeru.
Olimpisko sacīkšu programmā iepretim katra dalībnieka vārdam atradās tukša aile, kurā sacensību vērotājs varēja ierakstīt attiecīgā sportista uzstādīto rezultātu
1. Latvijas Olimpiskās sacīkstes pulcēja vairākus simtus dalībnieku un, ņemot vērā gadskaitļa kontekstu, ir gluži saprotams, ka nospiedošs sportistu vairākums bija Latvijas armijas virsnieki un kareivji. Arī sacīkšu organizāciju lielā mērā uzņēmās Armijas sporta savienība un, steidzamā kārtā nodibinātā, Latvijas pagaidu olimpiskā komiteja. Abu šo organizāciju vadītājs bija 6. Rīgas kājnieku pulka kapteinis, Dāvids Veiss. Kapteiņa Veisa noteicošo lomu 1. Latvijas Olimpisko sacīkšu organizācijā akcentē ne tikai 20. gadu preses izdevumi, bet arī vairāki, 20. gadsimta 30. gados intervētie, sacīkšu veterāni.
Savulaik kapteinis Veiss bija personīgi pieredzējis vērienīgus sporta sarīkojumus – 1912. gadā viņš, Krievijas impērijas šāvēju izlases sastāvā, piedalījies V Olimpiskajās spēlēs Stokholmā. Pirmais pasaules karš jaunajam olimpietim noslēdzās jau 1914. gada 30. augustā, kad Veiss krita vācu gūstā. Tomēr teicamās šaušanas prasmes noderēja turpmākajos gados. Uzreiz pēc iestāšanās latviešu bruņotajos formējumos 1918. gada decembrī, Veiss organizējis jauno karavīru šaušanas apmācības Grīziņkalnā. 1925. gadā pulkvežleitnantam Veisam tika piešķirts Lāčplēša Kara ordenis par 1919. gada 8. oktobra kaujām pret Bermonta karaspēku Tīraines apkārtnē. Turpinot dienestu Latvijas armijā līdz 1932. gadam, Veiss bija viens no Armijas sporta kluba (ASK) dibinātājiem, kā arī darbojies par paukošanas treneri un pasniedza militāro audzināšanu skolās. Pēc atvaļināšanas no armijas pulkvežleitnants darbojies Tuberkulozes apkarošanas biedrībā, bet Otrā pasaules kara beigās devās trimdā uz ASV. 1920. gada 19. septembrī kapteiņa Dāvida Veisa svinīgā uzruna atklāja 1. Latvijas Olimpiskās sacīkstes.
1. Latvijas Olimpisko sacīkšu atklāšanas parāde 1920. gada 19. septembrī. Salutējošais virsnieks priekšplānā – viens no aktīvākajiem sacīkšu organizētājiem un Latvijas pagaidu olimpiskās komitejas pirmais vadītājs, kapteinis Dāvids Veiss. Attēls: Latvijas sporta lepnums. Personības, notikumi, procesi. Latvijas Sporta muzejs, Rīga, 2018
“No visām Latvijas malām sabrauca sportisti, galvenokārt tie bija karavīri un atkal karavīri. Bez kāda speciāla treniņa, no frontes, no savām dienesta vietām. Ar sauli pie cepurēm, gaišu smaidu sejās un kvēlu sirdi dzimtenei,” intervijā laikrakstam “Sporta pasaule” stāstīja šo sacensību, iespējams, visspilgtākā zvaigzne - jau pieminētais vieglatlēts, Teodors Rudzrogs. Kapteinis Rudzrogs 1. Latvijas Olimpiskās sacīkstēs startēja desmit disciplīnās un ir jāatzīst, ka sportista rezultāti bija iespaidīgi katrā no tām – 7 pirmās vietas un 3 otrās vietas.
Savas sportista gaitas Rudzrogs uzsāka vēl savos skolas gados. Jaunais Jelgavas reālskolas audzēknis, iedvesmojoties no topošā ātrslidotāja Alberta Rumbas, kurš tolaik mācījās tikai dažas klases augstāk, visu savu brīvo laiku pavadīja slidotavā. Rudzrogs izcili startēja vietējā mēroga slidošanas sacīkstēs, bet vēlāk pat organizēja Jelgavas vieglatlētikas pulciņus. Tomēr jaunā sportista izaugsmi pārtrauca Pirmais pasaules karš. Vēlāk, 1919. gadā tieši pēc Rudzroga iniciatīvas Vidzemes divīzijas ietvaros tika nodibināts pirmais armijas sporta klubs, bet Bermonta uzbrukuma “priekšvakarā”, Rīgā tika sarīkotas vieglatlētikas sacensības. 1. Latvijas Olimpiskās sacīkstēs 1920. gadā varēja kļūt par jaunu atspēriena punktu talantīgajam un jauniešu apbrīnotajam Latvijas vieglatlētam tomēr tā nenotika. Pēc demobilizācijas no armijas 1921. gadā, Rudzrogs izbeidza arī aktīvu dalību sporta sacensībās. 1. Latvijas Olimpiskās sacīkstēs kapteinis Rudzrogs pārstāvēja Vidzemes divīzijas sporta klubu.
Viens no spilgtākajiem 1. Latvijas Olimpisko sacīkšu dalībniekiem – Vidzemes divīzijas sporta kluba sportists, Teodors Rudzrogs
Pieminēšanas vērts ir arī virsleitnants Alfrēds Lukstiņš, kurš 1920. gada 1. Latvijas Olimpisko sacīkšu vieglatlētikas disciplīnās izcīnīja 1 pirmo, 4 otrās un 3 trešās vietas. Šajās sacīkstēs daudzpusīgais sportists uzvarēja 110 m barjerskrējienā. Savas sportista gaitas Lukstiņš turpināja arī turpmākajos gados, īpaši pievēršoties sporta audzināšanas darbam. 1936. gadā notikušajās Olimpiskajās spēlēs Berlīnē, Lukstiņš startēja vecvīru klasē, kur izcīnīja 2. vietu 2,5 km skrējienā.
Tomēr, iespējams, ka Alfrēda Lukstiņa vārds šķiet pazīstams arī tiem, kas nekad nav interesējušies par Latvijas sporta vēsturi. 1918. gada nogalē Alfrēds Lukstiņš atgriezās dzimtajā Valmierā, kur sāka strādāt par vingrošanas skolotāju vietējā reālskolā. Pēc Valmieras atbrīvošanas no lieliniekiem 1919. gada 26. maijā, tieši Alfrēda Lukstiņa vadībā sākās brīvprātīgo skolnieku reģistrēšana pašaizsardzības grupas izveidei. Aicinājumam atsaucās ap septiņdesmit Valmieras skolas vecāko klašu skolēni un viņu vienaudži, kas skolu neapmeklēja. 1919. gada jūnija pirmajās dienās līdzīga brīvprātīgo skolēnu grupa organizējās arī Cēsīs. 1919. gada 5. jūnijā abas skolnieku grupas tika apvienotas un ieskaitītas 2. Cēsu kājnieku pulka 8. rotā. Šī, Cēsu pulka rota sabiedrības atmiņā ir saglabājusies arī ar spilgtāku un tēlaini uztveramāku nosaukumu – Skolnieku rota. Sākot ar slaveno Cēsu kauju pirmajām dienām, Skolnieku rota, kas sastāvēja no 14 - 20 gadus veciem zēniem, piedalījās visās Cēsu pulka izcīnītajās Neatkarības kara cīņās. Pats Alfrēds Lukstiņš 1919. gada oktobrī tika komandēts uz nesen dibināto Kara skolu Rīgā. Kā Kara skolas kadets Lukstiņš piedalījās Rīgas aizstāvēšanā un turpmākajās cīņās pret bermontiešiem. Par 1919. gada 17. – 18. novembra cīņām pie Jelgavas Alfrēds Lukstiņš tika apbalvots ar Lāčplēša Kara ordeni.
Savas sportista gaitas Lukstiņš iesāka vēl 1913. gadā, kad sporta biedrības “Amatieris” sastāvā piedalījās ātrslidošanas sacensībās. Pirmā pasaules kara laikā Lukstiņš nonāca vācu karagūstekņu nometnē, kur jaunajam sportistam bija lemts pavadīt vairāk kā 3 gadus. Interesanti, ka arī vācu gūstā Lukstiņš atrada iespēju trenēties un nodarboties ar vingrošanu, lēkšanu un dažādām skriešanas disciplīnām. Tomēr aktīvo sportošanu drīz vien nācās pārtraukt – pārējie karagūstekņi bija neapmierināti, jo uzskatīja, ka Lukstiņa sportiskās izdarības un izcilā fiziskā forma pamudinās vāciešus samazināt jau tā, pārāk skaudrās, pārtikas devas. Izdabājot saviem nelaimes biedriem, Lukstiņš pārtrauca aktīvos treniņus un atlikušajā, gūstā pavadītajā laikā, pievērsās mazāk uzkrītošām fiziskām aktivitātēm.
1920. gada 1. Latvijas Olimpiskās sacīkstēs Alfrēds Lukstiņš startēja kopā ar savu brāli Oļģertu Lukstiņu, kurš startēdams 5 disciplīnās, izcīnīja 2 pirmās un 3 trešās vietas. Būdams talantīgs lēcējs, Alfrēda brālis Oļģerts uzvarēja kārtslēkšanā un tāllēkšanā. 1. Latvijas Olimpiskās sacīkstēs brāļi Lukstiņi pārstāvēja Rīgas garnizona sporta klubu.
Alfrēds Lukstiņš (pirmais no kreisās) ar brāļiem Oļģertu un Egonu, kopā ar māsu Veru
Izcilus panākumus un atbilstošas godalgas 1. Latvijas Olimpiskās sacīkstēs sasniedza arī topošā Latvijas vieglatlētikas leģenda - Vilis Cimmermanis (Rīgas garnizona sporta klubs), šķēpmetējs Arvīds Skuja (Rīgas garnizona sporta klubs), lodes grūdējs Voldemārs Čuze (Rīgas garnizona sporta klubs), diska metējs Teodors Sukatnieks (Ventspils sporta biedrība “Spars”) un citi. Visvairāk godalgu izcīnīja armijas sporta klubu sportisti. 1. Latvijas Olimpiskās sacīkstēs armijas sporta klubi – Rīgas garnizona sporta klubs, Vidzemes divīzijas sporta klubs, Kurzemes divīzijas sporta klubs, Dobeles kājnieku pulka sporta klubs, Latgales divīzijas štāba sporta pulciņš un Latgales partizānu pulka sporta klubs startēja vēl kā atsevišķas komandas. 1921. gada oktobrī Armijas sporta savienības delegātu sapulcē tika nolemts apvienot visus armijas sportistus vienā, Armija sporta klubā. Šis, vēlākajos gados leģendārais sporta klubs bija pazīstams arī pēc abreviatūras “ASK”.
Vieglatlētikas disciplīnās startējošo sportistu saraksts
Olimpiskās sacīkšu rīkošana kļuva par skaistu un vērienīgu tradīciju. Nākamās olimpiskās sacīkstes, kuras drīz vien sāka dēvēt par Vispārējiem sporta svētkiem, tika sarīkoti jau 1921. gada augustā. Sākot ar 1923. gadu Latvijas olimpiāde uzsāka savu olimpisko ciklu un turpmāk norisinājās ik pēc četriem gadiem. Tāpat, kopš 1923. gada, Latvijas olimpiskajās sacīkstēs sāka piedalīties arī sievietes. Plašāks kļuva arī sporta disciplīnu klāsts, turpmākajos gados Latvijas Olimpiskās sacīkšu programmā tika iekļauts basketbols, volejbols, peldēšana, airēšana, paukošana, ziemas sporta veidi un pat motobraukšana. Pēdējie, 7. Vispārējie sporta svētki norisinājās 1939. gadā.
1. Latvijas Olimpisko sacīkšu norises programma ir melnbalts un vizuāli neizteiksmīgs iespieddarbs. Tā nesatur unikālu vēstures datu par sacīkšu rezultātiem vai sportistu uzstādītajiem valsts pirmrekordiem. Tai nav arī izteiktas mākslinieciskas vērtības, un uz tās lapaspusēm neatradīsies neviena slavena laikabiedra paraksta vai ar zīmuli uzvilkta ķebura. Neapšaubāma informatīvā vērtība piemīt tikai programmā atrodamajam sarakstam ar sacīkšu dalībniekiem un to pārstāvētajām komandām. Tomēr šim priekšmetam piemīt arī savādāka rakstura vērtība. Pateicoties tam, mūsdienu pētniekam paveras nedaudz neierastāks skatu punkts gan uz valsts sporta pirmsākumiem, gan arī uz Latvijas Neatkarības kara vēsturi. Tas liek atcerēties, ka šajos trauksmainajos gados gandrīz katrs sportists bija arī karavīrs. Dalība 1. Latvijas Olimpiskajās sacīkstēs atklāj jaunu šķautni šo vīru dzīvesstāstos un atgādina, ka karadarbībā iesaistītais karavīrs nav tikai abstrakts un visaptverošs, absolūtu varonību vai nelietību apzīmējošs, jēdziens, bet gan reiz dzīvojušais cilvēks, kuram, tāpat kā mūsdienās dzīvojošam cilvēkam, ir bijuši savi sapņi, intereses, aizraušanās un vēlme turpināt dzīvot arī kara apstākļos.
Marjus Zaļeckis,
Latvijas Kara muzeja vēsturnieks
