Ģenerālis Jānis Kalniņš (1867–1942)
3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona komandieris apakšpulkvedis Jānis Kalniņš. 1915. gada janvāris–1916. gada septembris
Jānis Kalniņš dzimis 1867. gada 12. jūnijā Vecsalacas pagasta “Jesperos”, beidzis Lielsalacas draudzes skolu. 1886. gadā J. Kalniņš kā brīvprātīgais iestājās armijā, 11. kājnieku pulkā Rīgā. Pēc obligātā dienesta, kuru pabeidza 1890. gadā, būdams apakšvirsnieks, palika virsdienestā 99. kājnieku pulkā. 1891. gadā J. Kalniņš iestājās Viļņas junkurskolā, kuru pabeidza 1893. gadā kā podpraporščiks.
3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona strēlnieki pozīcijās Nāves salā. 1916. gads. 1. no labās – bataljona komandieris apakšpulkvedis Jānis Kalniņš
Turpinot dienestu 100. kājnieku pulkā un 33. kājnieku pulkā, J. Kalniņš 1894. gadā saņēma nākamo dienesta pakāpi – podporučiks. 1898. gadā viņu paaugstināja poručika dienesta pakāpē, bet 1902. gadā J. Kalniņš kļuva jau par štābkapteini. No 1904.–1905. gadam J. Kalniņš piedalījās Krievijas–Japānas karā, kur kaujās guva vairākus smagus ievainojumus. 1908. gadā viņu paaugstināja kapteiņa dienesta pakāpē.
3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona virsnieki. 1916. gada marts. 1. rindā vidū – apakšpulkvedis Jānis Kalniņš
1914. gadā, sākoties 1. pasaules karam, J. Kalniņu iecēla par bataljona komandieri 237. kājnieku pulkā un tā sastāvā viņš piedalījās smagās kaujās pie Ļvovas. Par drošsirdību frontē J. Kalniņš 1915. gada janvārī saņēma apakšpulkveža dienesta pakāpi.
1915. gada septembrī J. Kalniņu iecēla par 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona (vēlākā pulka) komandieri. No 1916. gada 1. aprīļa līdz 12. septembrim J. Kalniņš bija Nāves salā sagrupēto karaspēka daļu pavēlnieks un komandants ar cietokšņa komandanta tiesībām, kaujās vairākkārt ievainots un kontuzēts. Šajā laikā J. Kalniņu paaugstināja par pulkvedi. 1917. gadā kontūzijas un slimības dēļ evakuēts uz Maskavu, pēc tam uz Poltavu, kur 1918. gada februārī demobilizēts.
Virsnieku grupa. 1917. gada janvāris. Vidū – pulkvedis Jānis Kalniņš
“1917. gada 17. janvārī pie Ložmetējkalna, kad vācieši pārrāva fronti, Kalniņš, redzēdams kritisko stāvokli, pēc paša ierosmes veda savu rezervē stāvošo pulku straujā pretuzbrukumā un, neraugoties uz ārkārtīgi grūtajiem apstākļiem, zem ienaidnieka viesuļuguns stājās pret ienaidnieka pārspēku, pats soļoja strēlnieku pirmajā ķēdē un sīvā durkļu cīņā ieņēma sibīriešu atstātos ierakumus un daļu no pirmās līnijas, pēc tam ar pienākušajiem papildspēkiem pilnībā atjaunoja stāvokli un noturēja Ložmetējkalnu.” Par šiem nopelniem J. Kalniņam 1920. gadā piešķīra 3. šķiras Lāčplēša Kara ordeni Nr. 374.
Līdz 1920. gada jūlijam J. Kalniņš bija Poltavas kara invalīdu sabiedrības valdes loceklis. 1920. gada decembrī viņu kā kontrrevolucionāru apcietināja padomju varas iestādes un noturēja apcietinājumā līdz 1921. gada martam. Pēc atbrīvošanas J. Kalniņš caur Ukrainu bēga uz Latviju un 1921. gada aprīlī nelegāli pārgāja Latvijas robežu.
3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona virsnieki pie sanitārā punkta pirts Nāves salā. 1916. gads. 2. no labās – bataljona komandieris apakšpulkvedis Jānis Kalniņš
1921. gada 30. aprīlī J. Kalniņu ieskaitīja Latvijas armijas Galvenā štāba virsnieku rezervē, un 1. maijā iecēla par sevišķu uzdevumu virsnieku karaspēka inspektora rīcībā. No 1921. gada septembra J. Kalniņš bija 9. Rēzeknes kājnieku pulka komandieris, bet no novembra – Apsardzības ministrijas Padomes loceklis. 1924. gada maijā J. Kalniņš atvaļinājās pēc ģenerāļa dienesta pakāpes saņemšanas.
Pēc atvaļināšanās J. Kalniņš turpināja strādāt piešķirtajā jaunsaimniecībā Vecsalas pagasta “Zaļmājās”, ieņēma vadošus amatos Latvijas Aizsargu biedrībā un Latviešu veco strēlnieku biedrībā. J. Kalniņš miris 1942. gada 14. novembrī Rīgā, apbedīts Brāļu kapos.
Ģenerālis Jānis Kalniņš ar sievu. 1930. gadi
Laikraksta “Latviešu Strēlnieks” Nr. 6. (01.01.1927.) rakstā “Pie “Vecā Kalniņa” portrejas” K. Goppers par J. Kalniņu rakstīja “..(ciešas) draudzības saites pastāvēja 3. Kurzemes strēlnieku pulkā, kuru vadīja no visiem cienītais, bezbailīgais “Vecais Kalniņš” jeb vienkārši “Vecais”, kā viņu mēdza saukt. Vecais bija arvienu klāt tur, kur viņa zēniem klājās grūti un ar visu sirsnību rūpējās par viņiem, kad tiem kā trūka. Veco cienīja un mīlēja, neskatoties uz viņa lielo stingrību kauju vadīšanā.”
Savas militārās karjeras laikā J. Kalniņš saņēma Latvijas 3. šķiras Lāčplēša Kara ordeni, 3. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, kā arī Krievijas 4. šķiras Sv. Vladimira ordeni, 3. šķiras Sv. Staņislava ordeni, 2., 3. un 4. šķiras Sv. Annas ordeņus.
