Ģenerālis Pēteris Sniķers (1875 - 1944)
Par vienu no ievērojamākajiem latviešu medicīnas darbiniekiem, kara ārstiem, zinātniekiem un Latvijas armijas augstākajiem virsniekiem bez šaubām var uzskatīt 1875. gada 7. decembrī Skultes pagastā dzimušo Pēteri Sniķeri. Guvis pirmšķirīgu izglītību, vēlākais Latvijas Universitātes profesors un aizrautīgais mākslas kolekcionārs bijis klāt gandrīz visās Latvijas vēstures 20. gadsimta pirmās puses nozīmīgākajās robežšķirtnēs.
Nepilnus trīs gadus pēc proģimnāzijas absolvēšanas savā dzimtajā pusē Skultē, Sniķers 1896. gadā beidza pazīstamo un prestižo Nikolaja ģimnāziju Rīgā un tajā pašā gadā iestājies Kara medicīnas akadēmijā Pēterburgā. Pēc ģimnāzijas absolvēšanas 1901. gadā, Sniķers turpmākajos gados strādāja par titulārpadomnieku Kara medicīnas akadēmijas klīniskajā hospitāli, praktizējās ārvalstīs, kā arī ieņēma augstus posteņus Krievijas impērijas civildienestā, būdams gan kolēģijas asesors, gan arī padomnieks. Paralēli jau 1904. gadā Sniķers ieguva medicīnas doktora grādu, kā arī uzsāka dienestu militārās struktūrās. No 1904. gada decembra Sniķers bija jaunākais ārsts Krievijas impērijas armijas 179. Daugavgrīvas kājnieku pulkā, no 1908. gada - Rīgas kara hospitāļa jaunākais ordinators.
Dienests Krievijas impērijas militārajās struktūrās Pēterim Sniķerim turpinājās arī Pirmā pasaules kara gados, kas pamatoti uzskatāms par vienu no aktīvākajiem un sarežģītākajiem viņa dzīves posmiem. Jau 1914. gada vasarā Sniķers savas zināšanas pielietoja frontē, būdams galvenais ārsts 320. lauka hospitālī. Tā paša gada novembrī strādāja 10. evakuācijas punktā un mēnesī vēlāk – 25. rezerves hospitālī. Nepilnu gadu vēlāk Sniķers uzsāka dienestu latviešu strēlnieku vienībās. 1916. gada novembrī viņš bija 2. latviešu strēlnieku brigādes ārsts Tērbatā (Tartu), būdams vienlaikus privātdocents Tērbatas Universitātē, specializējoties ādas un venērisko slimību ārstēšanā. Taču pēc Brestļitovskas miera līguma parakstīšanas 1918. gada martā un Krievijas izstāšanās no kara, Sniķers atvaļinājās, turpinot darbu privātā kapacitātē Vācijas karaspēka joprojām okupētajā Rīgā.
Latviešu strēlnieku brigādes ārsti. 1917. g.
1. rindā no labās: 1.- 6. pulka galvenais ārsts D. Bukonts; 4.- 2. brigādes galvenais ārsts P. Sniķeris; 2. rindā no kreisās: 1. - 5. pulka ārsts L. Kaufmans; 4. - 6. pulka jaunākais ārsts J. Alksnis
Mūsu valsts dienestā Pēteris Sniķers stājās Latvijas Neatkarības kara laikā 1919. gada vasarā. No 19. jūlija viņš bija Latvijas armijas sanitārpriekšnieks un kara sanitārinspektors. 1920. gadā apstiprināts kā ārsts pulkvedis, savukārt 1923. gadā kā ārsts ieguvis augsto ģenerāļa pakāpi, uzsākot dzīvi miera laikā, kuru raksturoja aktīva zinātniska darbība.
Latvijas armijas karavīri un Ķemeru sanatorijas medicīnas personāls. 1. rindā - armijas sanitārpriekšnieks un kara sanitārinspektors pulkvedis Pēteris Sniķers. 1920. gads
Latvijas armijas augstākā virsniecība. 1920. gadu 2. puse. 1. rindā 3. no labās ģenerālis Pēteris Sniķers
Sniķers piedalījies Latvijas Universitātes (tai brīdī – Latvijas Augstskolas) dibināšanā, no 1923. gada bija LU profesors, vadījis dermatoveneroloģijas klīniku Rīgas 1. slimnīcā, 1930. gados divreiz ieņēmis Medicīnas fakultātes dekāna posteni, kā arī bijis LU Padomes loceklis, publicējot ievērojamu daudzumu zinātnisku rakstu dermatoloģijā un veneroloģijā. Vienlaikus ģenerālis bija aktīvs arī sabiedriskā darbā. Viņš bijis Latvijas Baltā krusta dibinātājs un vadītājs, aktīvi darbojies Sarkanā krusta valdē, kā arī ieņēmis biedrības “Latvijas Vanagi” goda priekšsēdētāja vietu un bijis 1924. gadā dibinātās studentu korporācijas Fraternitas Metropolitana filistrs.
LU Medicīnas fakultātē viesojas armijas ārsts ģenerālis Pēteris Sniķers (1. rindā 5. no labās). 1920. gadi
Latviešu sieviešu palīdzības korpusa 10 gadu jubilejas pasākuma dalībnieki. Pēdējā rindā labajā malā – ģenerālis Pēteris Sniķers. 1929. gads
Ģenerāļa Pētera Sniķera dzīve aprāvās 1944. gada 5. decembrī Rīgā, vairākus mēnešus pēc tam, kad viņš savu vārdu ierakstīja ievērojamākajā Latvijas Otrā pasaules kara laika pretošanās kustības dokumentā – Latvijas Centrālās padomes memorandā, kurā tika pieprasīts atjaunot Latvijas Republiku un tās faktisko neatkarību.
Savas karjeras laikā ģenerālis saņēma vairākus Latvijas, Krievijas impērijas un citu valstu apbalvojumus. Starp tiem bija arī Triju Zvaigžņu ordenis (2. un 3. šķira), Aizsargu nopelnu krusts, Lietuvas Ģedimina ordeni (2. šķira), Polijas Polonia Restituta ordenis (3. šķira), Krievijas Sv. Vladimira ordenis (4. šķira), Sv. Staņislava ordenis (2. un 3. šķira) un citi.
