Pēc Otrā pasaules kara Vācijā atradās liels skaits bēgļu. Viņiem vēl pievienojās atbrīvotie karagūstekņi, tajā skaitā arī no Baltijas valstīm. Neskatoties uz plaši izvērsto padomju aģitāciju, tikai nedaudzi bija gatavi atgriezties padomju okupētajā dzimtenē. Vācijas ekonomika bija sagrauta, bezdarbs, liela cilvēku koncentrācija. Lai kaut nedaudz risinātu nodarbinātības problēmu un atbrīvotu karavīrus no paramilitāru pienākumu veikšanas, amerikāņu, angļu un franču zonās Vācijā izveidoja militārā palīgdienesta vienības. Tajās pieteicās pārvietoto personu statusu ieguvušie tajā skaitā atbrīvotie kara gūstekņi. Militārajā palīgdienestā iestājās daudzi latviešu leģionā dienējušie karavīri. Viņiem salīdzinot ar civilistiem bija zināma priekšrocība – militāra sagatavotība.
Latvijas Kara muzeja krājumā darbības atjaunošanas pirmajos gados, nebija materiālu par baltiešu militārā palīgdienesta vienībām. Jāatzīst, ka plašākai sabiedrībai Latvijā, tas bija nezināms vēstures fakts. Muzeja darbiniekiem, nodibinot kā individuālus kontaktus ar tautiešiem trimdā, tā arī sadarbojoties ar latviešu karavīru organizācijām, it īpaši Amerikas Savienotajās Valstīs, izdevās savākt diezgan daudzpusīgu materiālu klāstu un 1996. gada 17. maijā atvērt apmeklētājiem pirmo izstādi par šo tēmu. Izstāde stāstīja par latviešu leģionāriem rietumvalstu gūstekņu nometnēs un dienestu amerikāņu, angļu un franču armiju militārajā palīgdienestā. 2004. gadā Latvijas Kara muzejs saņēma ļoti vērtīgu dokumentu dāvinājumu. Daugavas Vanagu Vācijas nodaļas mītnē Bērzainē saglabātās vēstures liecības - pāri par diviem tūkstošiem vienību, kas saistītas ar Baltiešu militārā palīgdienesta vienībām. Dāvinājuma lielākā daļā ir oriģināldokumenti: pavēles, rīkojumi, protokoli, sarakste, kas saistīta ar Virsaiša Viestura sardžu rotu. Vairākās Latvijas Kara muzeja gadagrāmatās ir publicēti raksti ar detalizētu dokumentu analīzi. Rota savus dienesta pienākumus sāka pildīt pirms 70 gadiem, 1947. gada janvārī. Raksts sniedz ieskatu rotas darbības pirmsākumos.
Lēmums par militārā palīgdienesta rotu komplektēšanu tai skaitā Virsaiša Viestura sardžu rotu (8920.Rt.LS) tika pieņemts 1946. gada pavasarī un vasarā.1 Decembrī, netālu no Nirnbergas, pārvieto personu nometnē “Valka” ieradās komisija, lai izraudzītos vīrus topošajai vienībai. Ir zināms, ka apmēram 150 vīru 1946. gada 19. decembrī devās uz apmācību centru Kēfertālē. Rotu ieskaitīja vietējā garnizonā, piešķirot kārtas numuru “90”.2
Muzeja dokumentu kolekcijā glabājas pavēle, datēta 1947. gada 16. janvārī. Pavēli ar melnu tinti ir parakstījis rotas komandieris kapteinis Voldemārs Skaistlauks. Pavēles tekstā minēti 18 karavīri. Ņemot vērā viņu piemērotību dienestam, paaugstināti vai gluži pretēji pazemināti amatā.3
16. janvārī rotas karavīri deva svinīgo solījumu un rota saņēma amerikāņu armijas numuru 8920 un nosaukumu Virsaiša Viestura rota4. Diemžēl nav informācijas, kurš bija rotas nosaukuma iniciators un nosaukuma devēji. Rotas vīri to labprāt akceptēja un sauca sevi par viesturiešiem. Ilgus gadus pēc dienesta beigām viņi organizēja bijušo viesturiešu salidojumus.
1947. gada 19. janvārī izdotā pavēle ir uzskatāma par nozīmīgu rotas vēsturē. Pavēles pirmajā punktā teikts: „ Šodien pieņemu Virsaiša Viestura (90/8920) rotu no majora V. Skaistlauka un stājos pie rotas komandēšanas.” Pavēli ar melnu tinti parakstījis rotas komandieris kapteinis Ervins Caune. (Komandēja rotu līdz 1949. gada janvārim)5. Nākamā nozīmīgā pavēle datēta 27. janvārī un sniedz nozīmīgu informāciju. Pavēlē ir 9 punkti un pielikums uz 6 lapām. Pavēles pirmajā punktā teikts, ka pēc apmācību kursa beigšanas Manheimā – Kafertālē rota pārvietota dienesta pildīšanai uz Firtu. Rota ieradās Firtā 23. janvārī plkst.3.30 un novietota kazarmās. Otrajā punktā lasām, ka rotas sastāvā ir 8 virsnieki, 272 instruktori. Pavēlei pievienotajā pielikumā, kura ievaddaļa ir angļu valodā, ir uzskaitīts rotas personālsastāvs, norādot uzvārdu, vārdu un dienesta pakāpi. Pavēles 5.punktā noteikti rotas apsargājamie objekti, diemžēl lietotie saīsinājumi nedod iespēju uzzināt par tiem kaut ko tuvāk. No nākamā punkta uzzinām, ka viens no objektiem atrodas Švacbahā, kur izvietoti 2 rotas virsnieki (leitnanti J. Brūveris un J. Bielajs), kā arī 45 instruktori un sargi6. 1947. gada 26. aprīlī rota tiek pārvietota uz jaunām telpām, un Švacbahas sardze ierodas Firtā, lai izvietotos kopā ar rotu.Līdz ar pārvietošanu uz citām kazarmām, tiek izdarītas arī izmaiņas rotas personālsastāvā, daļa virsnieku tiek ieskaitīti Baltiešu štābā, bet 22 sargus pārceļ uz Latviešu sardžu rotu Nr.4158. Virsaiša Viestura sardžu rotai tobrīd ir 5 vadi, katrā 35 vīri, Vadības vads ar 32 vīriem un Rezerves vads 16 vīru sastāvā7.Par personālsastāva izmaiņām 1947.gadā ir vairākas pavēles. Izmaiņu cēloņi ir atvaļināšanā no rotas pēc paša lūguma, vai pārcelšana uz citu rotu.
1947. gada vasarā rota svinēja viena gada jubileju. Komandiera 27. un 28. jūnija pavēlēsnoteikta svinību norise8. 27. jūnija vakarā pārvietoto personu nometnes “Valka” baznīcā tika iesvētīts rotas karogs, kurš tagad ir muzeja krājumā un eksponēts izstādē “Latvieši Rietumvalstu bruņotajos spēkos”.
28. jūnijā svinības sākās plkst 9.00 no rīta ar karoga pasniegšanu rotas novietojuma pagalmā. Parādē piedalījās rotas trīs vadi: I vads pilnā sastāvā, tā komandieris leitnants Brūveris. No sardzes brīvie II vada vīri, komandieris leitnants Skaistlauks un leitnanta Brieža komandētā III vada no sardzes brīvie vīri. Rota laukumā tika izvesta plkst. 8.30. Par rotas standarta nesēju nozīmēja seržantu Kiseli, viņa asistenti seržanti Laucis un Zemzars. Rotas karognesējs bija seržants Rauska, viņa asistenti seržanti Greivulis un Kūlis. Pēc ceremonijas ēdamtelpās notika svētku pusdienas, kurās piedalījās arī latviešu sabiedrības pārstāvji. Svinību dienas vakara daļu ievadīja svētku koncerts Firtas operā, bet noslēguma pasākums - saviesīgais vakars Baltiešu klubā.
Virsaiša Viestura sardžu rotas ierinda karoga pasniegšanas ceremonijā. 1947. gada 28. jūnijs
Rotas komandieris kapteinis Caune nodod rotas karogu karognesējam seržantam Rauskam. 1947. gada 28. jūnijs
Nozīmīgs notikums rotas vēsturē bija tās pārvietošana uz jaunu novietojumu 1947. gada 28. novembrī. Šajā datumā izdotajā rotas komandiera pavēlē lasām: „Š.g. 28. novembrī rota pārvietota uz jaunām telpām Nurnberg – Dutzendteich. Pamats: 192 L Spv Cnt komandiera mutisks rīkojums”.9 Jau 18. novembrī rota uzsāka veikt sardzes dienestu Nirnbergas Tiesu pilī.10 1947. gada 3. decembra pavēlē minēti vadu komandieri un karavīri, kuri pildīja pienākumus Tiesu pilī.11 Abas pavēles ir īpaši nozīmīgs dokumentāls apliecinājums Virsaiša Viestura rotas sardzes dienestam Nirnbergas Tiesu pilī un cietumā.
1948. gada 15. novembrī rota sardzes dienestu Tiesu pilī un cietumā nodeva igauņu un vācu rotām.12
Virsaiša Viestura sardžu rotas karavīrs R. Olmanis Tiesu pils pagalmā. Nirnberga, 1947. gads
Caurlaide uz Nirnbergas Tiesu pili un cietumu. 1947. gads
Virsaiša Viestura sardžu rotas karavīra E. Ozoliņa caurlaide uz Nirnbergas Tiesu pili un cietumu. 1948. gada janvāris
Latviešu militārā palīgdienesta rotas pēckara Vācijā ir uzskatāmas par vienu no nacionālās pašapziņas, kopības un atbalsta saliņām daudziem latviešu bēgļiem. Virsaiša Viestura sardžu rota bija viena no tām. Rotas telpās tika organizētas 18. novembra svinības, kurās piedalījās latviešu sabiedrības pārstāvji. Rotas vīri organizēja Ziemassvētku eglītes ar sarūpētajām dāvanām ne tikai saviem, bet arī tuvumā dzīvojošajiem latviešu bērniem. Jau pirmajā rotas darbības gadā tika uzsākta materiālās palīdzības sniegšana latviešu bēgļiem. Var pieminēt 1947. gada 18. februāra rotas komandiera aicinājumu, kurā uzsvērts, ka rotas novietojuma apkārtnē esošajās Pārvietoto personu nometnēs atrodas tautieši, cīņu biedri, kuri, karā guvuši smagus ievainojumus, vai kļuvuši par invalīdiem un nespēj sevi uzturēt. Rotas komandieris kapteinis Caune aicināja rotas vīrus: „ Atcerēsimies mūsu brāļus un draugus un ziedosim, cik tas katram iespējams no savām pārtikas devām, naudas un citām mantām.”13
1964. gadā ASV samazināja savus bruņotos spēkus Eiropā. Likvidēja daudzas militārā palīgdienesta vienības. 1964. gada 30. jūnijā Virsaiša Viestura sardžu rota beidza pastāvēt.14
Dienests rotā noteikti stiprināja karavīros drošības sajūtu nestabilajā pēckara situācijā, deva darbu un līdz ar to arī nodrošinātu dzīvi. Būtiska nozīme bija nacionālajam principam, rotā dienēja tikai latvieši, tam bija vienojoša nozīme, un tas bija viens no faktoriem, kas lika pamatus latviešu trimdas brālībai un latvietības saglabāšanai turpmākajos gados.
1971. gadā Toronto dzima ideja organizēt Virsaiša Viestura rotas vīru salidojumu. Grand Rapidā tolaik dzīvoja 26 viesturieši, kuri uzņēmās idejas īstenošanu. Tas bija sarežģīts uzdevums, jo bijušo viesturiešu mītnes zemes nu bija Eiropā, Amerikā un Austrālijā. Informāciju par salidojumu izplatīja latviešu trimdas organizācijās un presē. Pirmajā salidojumā piedalījās 56 bijušie rotas vīri.15 Tradīcija sapulcēties ik pa pieciem gadiem turpinājās vairākus gadu desmitus.
Viesturiešu salidojums Toronto. Kanāda, 1996. gada 1. jūlijs
Sagatavoja Pēckara vēstures nodaļas vadītāja S. Baltiņa.
----------------------------------------------------------------------
Atsauces:
1 Latviešu karavīrs pēc Otrā pasaules kara.-Vācija, 1985.-198.lpp.
2 Latviešu karavīrs pēc Otrā pasaules kara.-Vācija, 1985.-198.-199.lpp.
3 LKM 6-32030/1097-DK.
4 Latviešu karavīrs pēc Otrā pasaules kara.-Vācija, 1985.-199.lpp.
5 LKM 6-32030/1097-DK.
6 LKM 6-32031/1098-DK.
7 LKM 6-32052/1119-2-9-DK.
8 LKM 6-32061/1128-1-2–DK, LKM 6-32063/1130-DK.
9 LKM 6- 32074/11411 –DK.
10 Turpat.
11 LKM 6-32075/1142-DK.
12 Latviešu karavīrs pēc Otrā pasaules kara.-Vācija, 1985.-202.lpp.
13 LKM 6-32038/1105-DK
14 Latviešu karavīrs pēc Otrā pasaules kara.-Vācija, 1985.-209.lpp.
15 Latviešu karavīrs pēc Otrā pasaules kara.-Vācija, 1985.-213.lpp.
