Uzšuves kā liecības par 2014. gada notikumiem Austrumukrainā

Atsaucoties Latvijas Muzeju biedrība aicinājumam, Latvijas Kara muzejs turpina publikāciju sēriju par muzeja priekšmetiem, kas reprezentē Ukrainas vēsturi un kultūru vai atspoguļo ukraiņu un latviešu tautas kopīgās vēstures lapaspuses.
 
Šoreiz priekšplānā trīs uzšuves no Latvijas Kara muzeja krājuma, kas tiešā veidā ir saistītas ar Krievijas hibrīduzbrukumu Ukrainai 2014. gadā un tam sekojošiem notikumiem.

 

Bataljona (kopš 2014. gada septembra - pulka) “Azov” (“Азов”) uzšuve:

Image
Bataljona “Azov” (“Азов”) uzšuve:

2014. gada 28. februārī Krievija uzsāka "speciālo operāciju" Krimas pussalā. Tās gaitā bruņotas vienības bez uzšuvēm un atšķirības zīmēm (t.s. “zaļie cilvēciņi”), 48 stundu laikā ieņēma pussalas stratēģiskos objektus un bloķēja Ukrainas karaspēka vienības to bāzēs. Šādas okupācijas apstākļos, 16. martā bija noorganizēts, gan Ukrainas likumiem, gan starptautiskiem nosacījumiem neatbilstošs referendums par Krimas pievienošanu Krievijas Federācijai. Pēc divām dienām, pamatojoties uz referenduma rezultātiem pussalu pievienoja Krievijas Federācijas sastāvam.

Pēc Krimas aneksijas, situācija saasinājās arī Austrumukrainā, kur prokrieviski noskaņotas cilvēku grupas mēģināja ieņemt vietējo pašvaldību iestādes. Notikumi Austrumukrainā turpināja attīstīties aprīlī, kad Krievijas Federācijas atbalstīti bruņoti separātisti uzsāka militāras ofensīvas, pārņemot savā kontrolē daļu no Doņeckas un Luhanskas apgabaliem. 11. maijā, līdzīgi kā Krimā, šajā Ukrainas daļā norisinājās separātistu organizēti “referendumi” par atdalīšanos no Ukrainas un “tautas republiku” pasludināšanu.

Reaģējot uz šiem notikumiem, Ukrainas vadība jau 15. aprīlī uzsāka pretterorisma operāciju pret separātistiem valsts austrumu daļā. Tomēr 2014. gada pavasarī Ukrainas bruņotajiem spēkiem trūka kapacitātes, lai efektīvi un operatīvi stāties pretī Krievijas hibrīduzbrukumam valsts austrumos. Lai ātri atrisinātu šo problēmu, valsts aizsardzībā bija jāiesaista vietējā sabiedrībā – 2014. gada pavasarī visā valsts teritorijā sāka strauji veidoties brīvprātīgo pašaizsardzības vienības, jeb t.s. brīvprātīgo bataljoni.

Izveidotie bataljoni nereti atšķīrās pēc sava pielietojuma veida, etniskā sastāva, profesionālās pieredzes, politiskās piederības un finansējuma avota. To sastāvi veidojās no dažādu sociālo slāņu, subkultūru un politisko strāvojumu pārstāvjiem. Tomēr tos visus vienoja augsta kaujas morāle, cīņasspars un vēlme aizsargāt savu zemi no ienaidnieka. Tiek lēsts, ka 2014. gada rudenī Ukrainas teritorijā darbojās ap 70 bataljoniem. Lielāko daļu no tiem uzreiz pēc nodibināšanas, vai tuvāko gadu laikā iekļāva Ukrainas bruņoto spēku sastāvā, savukārt citi - nonāca Ukrainas Iekšlietu ministrijas pakļautībā.

Viens no slavenākajiem brīvprātīgo bataljoniem, ir 2014. gada maijā nodibinātais bataljons “Azov”. 2014. gada septembrī to reorganizēja par pulku, bet oktobrī iekļāva Ukrainas Nacionālajā gvardē. Bataljons ir slavens ar to, ka 2014. gada jūnijā no prokremliskajiem kaujiniekiem atbrīvoja stratēģiski nozīmīgo ostas pilsētu Mariupoli.
Ar Mariupoles aizstāvēšanu ir saistīts arī pašreizējais vienības liktenis – jau kopš februāra beigām pulks “Azov” līdzās citiem Ukrainas aizstāvjiem atrodas ienaidnieka aplenktajā pilsētā.

Ārpus fiziskas karadarbības, jau kopš 2014. gada pulks atrodas informatīvā kara krustugunīs. Vienības sākotnējā saikne ar Ukrainas nacionālpatriotiskajām organizācijām savulaik kļuva par vienu no stūrakmeņiem Krievijas propagandas naratīvā par “nacisma atdzimšanu Ukrainā”. Pielīdzinot patriotismu nacionālismam, bet nacionālismu nacismam Krievijas mediji veikli “demonizēja” pulku un visu, kas ar to saistīts. Rezultātā, 2022. gada februārī “Azov” eksistence vien kļuva par vienu no netiešajiem pamatojumiem Krievijas propagandas absurdajai retorikai par Ukrainas t.s. “demilitarizācijas” un “denacifikācijas” nepieciešamību.

Tomēr lai kāds arī nebūtu izveidojies vienības tēls, šodien ir skaidri jāsaprot, ka bataljons “Azov” savos pirmsākumos ir izveidojies kā atbildes reakcija tieši uz Krievijas agresiju Ukrainā, nevis otrādi. Turklāt kopš izveidošanas laikiem vienība jau sen ir oficiāli iekļauta valsts Nacionālās Gvardes struktūrā, Ukrainas Iekšlietu ministrijas pakļautībā.

Visbeidzot kopš Krievijas iebrukuma sākuma vienības pretrunīgajam vērtējumam vairs nav atlicis vietas – šodien Ukrainas Nacionālās gvardes pulks “Azov” līdzās citām Ukrainas bruņoto spēku vienībām varonīgi aizstāv savas zemes brīvību no agresora uzbrukuma.

 

Uzšuve “Ukrop” (“Укроп”):

 

 

Image
Uzšuve “Ukrop” (“Укроп”)

2014. gada sākumā Krievija izprovocēja ilgstošu militāru konfliktu starp separātiskajām Doņeckas - Luhanskas republikām un Ukrainu. Tomēr ar fizisku karadarbību vien konflikts neaprobežojās. Par sava veida karalauku pārvērtās arī informatīvā telpa – masu mediji un sociālie tīkli. Attīstoties notikumiem Krimā un Austrumukrainā, Krievijas propaganda uzsāka plašu, naidu kurinošu un nomelnojošu kampaņu pret Ukrainas varas iestādēm, ukraiņu tautu un tās vēsturi. Informatīvā kara metožu klāsts svārstījās no izsmalcinātiem safabricējumiem un agresīviem sarunu šoviem līdz primitīvai apsaukāšanai.

Viena no šādām nicinošām iesaukām, kas plašāku izplatību guva pēc 2013 – 2014. gada ziemas notikumiem Ukrainā bija “Укроп” (no krievu val.: dille). Krievijā un separātistu okupētajos Austrumukrainas apgabalos par “ukropiem” nicinoši dēvēja ukraiņu patriotus, Ukrainas varasiestādēm lojālus ukraiņus, Eiromaidana ideju atbalstītājus un vispār - katru ukraini, kas nebija mierā ar Krievijas agresiju pret Ukrainu. Šis sākumskolas cienīgs disfēmisms ātri izplatījās un kļuva gaužām populārs interneta krievvalodīgajā vidē.

Tomēr ironiskā kārtā, ukraiņi drīz vien adoptēja nicinošo iesauku un apgrieza tās nozīmi sev par labu. Rezultātā, jēdziens “Укроп” sākumā ieguva neitrālu pašironijas nokrāsu, bet vēlāk kļuva par lepnu “pašnosaukumu” jebkuram Ukrainas patriotam.

Disfēmisma nozīmes transformāciju nostiprināja kultūras un mākslas pārstāvji – ukraiņu mākslinieks Andrejs Jermolenko (Andriy Yermolenko) radīja uzšuves “Укроп” dizainu (skat. attēlu). Austrumukrainas konflikta kontekstā, simboliskas nozīmes uzšuve kļuva populāra un guva plašu izplatību Ukrainas aizstāvju rindās.

 

Uzšuve “Evakuācija 200” (“Евакуацiя 200”):

 

Image
Uzšuve “Evakuācija 200” (“Евакуацiя 200”)

2014. gada sākumā Krievija izprovocēja ilgstošu militāru konfliktu starp separātiskajām Doņeckas - Luhanskas republikām un Ukrainu. Ieilgušā kara apstākļos evakuēt kritušo ukraiņu karavīru mirstīgās atliekas no separātistu kontrolētajām teritorijām bija apgrūtinoši vai pat neiespējami.

Lai izvestu kritušos karavīrus no kara zonas kopš 2014. gada septembra Ukrainas Bruņotie spēki realizēja humanitāro projektu “Evakuācija 200”. Projekta mērķis bija kritušo ukraiņu karavīru meklēšana, ekshumācija un evakuācija. Ar bruņoto spēku starpniecību projekts koordinēja meklēšanas grupu darbu un meklēja iespējas vienoties ar separātistu pārstāvjiem par humanitārās darbības veikšanu viņu kontrolētajās teritorijās.

Tiek lēsts, ka karadarbības pirmajos piecos gados no kara zonas bija evakuētas mirstīgās atliekas aptuveni 2000 ukraiņu karavīriem. Lielu daļu no tiem izdevās identificēt un atgriezt tuviniekiem.

 

 

 

 

 

 

 

Kontakti

Latvijas Kara muzejs
Smilšu iela 20
Rīga, LV-1050,
Latvija

Image
a28

Darba laiki:

Muzejs atvērts:
no trešdienas līdz svētdienai
10.00 - 17.00

Grāmatu tirdzniecības
un kases darba laiks:
10.00 - 16.45

Muzeja administrācija
    +371 67228147

Ekskursiju pieteikšana
    +371 67223743

Oficiālais e-pasts: administracija[at]karamuzejs.lv

Raksti mums uz e-adresi

Muzeja apmeklējums
ir bezmaksas!