1944. gada jūlijā Latvijā atkārtoti ienāca Sarkanā armijā. Pēc niknām kaujām Latgalē un Vidzemē, septembrī kaujas pietuvojās Rīgai. 14. septembrī Sarkanās armijas 1., 2. un 3. Baltijas frontes karaspēks sāka Baltijas uzbrukuma operāciju, kuras galvenais mērķis bija Vācijas armiju grupas “Ziemeļi” iznīcināšana. Šo rezultātu operācija nesasniedza – Vācijas armiju grupa iznīcināta netika. Tā vietā vācu karaspēks īstenoja plānveida atkāpšanos no Igaunijas un Vidzemes. Kauju rezultātā 1944. gada oktobra sākumā fronte nostabilizējās uz t.s. Siguldas līnijas. Vācu karaspēkam nelabvēlīgi attīstoties situācijai, armiju grupas “Ziemeļi” pavēlniecība nolēma atstāt Rīgu, atkāpšanās kustību Kurzemes virzienā sākot 5. oktobrī. Pilsētu pretiniekam bija nolemts atdot bez pretestības. Kad 1944. gada 13. oktobrī Sarkanā armija ienāca Rīgā, vācu karaspēks to jau bija atstājis.
Kopš septembra vidus, vēl pirms Sarkanās armijas ienākšanas Rīgā, padomju artilērija veica intensīvu pilsētas apšaudi, 27. septembrī sākās vācu varasiestāžu evakuācija uz Kurzemi, savukārt oktobra sākumā notika stratēģiski svarīgu objektu iznīcināšana (piemēram, tiltu pār Daugavu).
Šai situācijā Vācijas okupācijas vara bija ieinteresēta materiālo vērtību un cilvēku evakuācijā uz Vāciju. Evakuāciju paredzēja veikt plānveidīgi, taču šos plānus ne vienmēr izdevās īstenot, un evakuācijai bija stihisks raksturs. Diezgan neapskaužamā stāvoklī atradās civilie bēgļi un tie vīrieši, kuri pret savu gribu tika saķerti un vesti darbā uz Vāciju.
1944. gada oktobra pirmajos datumos Rīgas ielās notika masveida darbspējīgo vīriešu tvarstīšana. 5. oktobrī Rīgas ielās parādījās vācu policija un lauku žandarmērija, kas apņēma plašus kvartālus ar mērķi – aizturēt ieročus nest spējīgos vīriešus. Akcijas laikā pārbaudīja personas dokumentus, vīriešus vecākus par 60 gadiem atbrīvoja. Aizturētos vīriešus nogādāja Andrejostā uz kuģiem, lai vestu uz Vāciju un nodarbinātu militārajā rūpniecībā. Akcija turpinājās līdz 12. oktobrim. Kulmināciju tā sasniedza 6. un 7. oktobrī. Precīzs aizvesto skaits nav zināms, bet tas varētu būt ap 20 000.
Sarkanās armijas uzbrukuma rezultātā septembra beigās cauri Rīgai sāka iet vācu karaspēks, kas atkāpās uz Kurzemi, kā arī bēgļu tūkstoši no Vidzemes un Latgales, kas bija spiesti atstāt savas mājas. Neviens no viņiem tobrīd nezināja, cik ilgi vilksies viņu ceļojums un kurās Kurzemes mājās tas beigsies.
Par šiem notikumiem ir saglabājušas daudzas liecības (ieraksti dienasgrāmatās, atmiņas, vēstules, fotogrāfijas u.c.). Sevišķu interesi izraisa to cilvēku liecības, kuri bija notikumu aculiecinieki. Viens no viņiem bija latviešu leģiona ģenerālinspektors Rūdolfs Bangerskis (1878-1958), kurš ir atstājis savas rakstiskas liecības par notikumiem Rīgā 1944. gada oktobra sākumā.
Latvijas Kara muzeja krājumā glabājas latviešu leģiona ģenerālinspektora Rūdolfa Bangerska piezīmes par notikumiem Latvijā (galvenokārt Rīgā) 1944. gada 5.-26. oktobrī (priekšmeta inventāra numurs LKM 5-61154/3191-DK). Piezīmes rakstītas 1944. gada oktobrī uz 11 lapām, latviešu valodā, mašīnrakstā. Dokumenta kreisā augšējā stūrī R. Bangerska rokrakstā veikta piezīme "Slepeni. Pie aktīm. RB". R. Bangerskis piezīmes rakstījis pa datumiem. Tās sākas 1944. gada 5. oktobrī, un ieraksti veikti līdz 1944. gada 26. oktobrim. R. Bangerskis veicis 20 ierakstus: 5.-6. oktobrī aprakstījis latviešu vīriešu ķeršanu Rīgas ielās un piespiedu evakuāciju uz Vāciju, latviešu bēgļu stāvokli, savas sarunas ar Frīdrihu Jekelnu un Ostlandes reihskomisariāta darbiniekiem par šo tēmu; 7. oktobrī rakstījis par latviešu leģiona 19. divīzijas komandpunkta apmeklējumu; 8.-9. oktobrī sniedzis Rīgai tuvējā apkārtnē esošo bēgļu stāvokļa novērtējumu un rakstījis par papīru dedzināšanu pirms Rīgas atstāšanas; 10. oktobrī aprakstījis braucienu uz Kuldīgu, 11. oktobrī braucienu uz Liepāju, 12.-13. oktobrī sarunas par bēgļu evakuācijas jautājumiem; 14.-16.oktobrī rakstījis par Rīgas krišanu, bēgļu un ģenerālinspektora štāba evakuācijas jautājumiem; 17. oktobrī rakstījis par Liepājas ostas apskati, bēgļu jautājumiem, 18. oktobrī par latviešu būvbataljonu sastāvu un apgādi, 19.-21. oktobrī par 19. divīzijas kājnieku pulku un 2. robežapsardzības pulka apmeklējumu frontē; 22. oktobrī bijis vizītē pie F. Jekelna; 23. oktobrī aprakstījis lidojumu uz Dundagu un Ventspili; 24. oktobrī aprakstījis uzlidojumu dzīvoklim, 25. oktobrī izbraukšanu uz Dancigu un 26. oktobrī rakstījis par apstāšanos ceļā sakarā ar biezu miglu.
Latviešu leģiona ģenerālinspektors Rūdolfs Bangerskis (priekšplānā) ceļā uz Latvijas Nacionālās komitejas dibināšanu Drēzdenē. Aiz viņa - ģenerālinspektora štāba priekšnieks, virspulkvedis Artūrs Silgailis, kā arī latviešu leģiona 19. divīzijas kaujas skolas komandieris, leitnants Roberts Ancāns. Kemnica (Vācija), 1945. gada 14. februāris.
Evakuācijai uz Vāciju sagūstītie civiliedzīvotāji. Inženiera Strazdiņa fotouzņēmums, izdarīts caur loga spraugu. Rīga, 1944. gada oktobra sākums.
Par latviešu vīriešu ķeršanu Rīgas ielās un piespiedu evakuācija uz Vāciju 1944. gada 5. oktobrī Rūdolfs Bangerskis rakstījis:
“5. oktobrī 1944. g. Ejot no rīta uz darbu novēroju Rīgas ielās savādus skatus un proti: žandarmerija apturēja visus vīriešus un lielākās vai mazākās grupās veda visus uz Rīgas pili. Tur pēc dokumentu apskates vairums vīriešu jaunākos gados tika nosūtīti uz kuģiem izbraukšanai uz Vāciju. Daudzi no saķertiem bija bez cepurēm, mēteļiem un vispārīgi bij redzams, ka tie izgājuši steidzamās darīšanās turpat tuvumā. Daudzi, kā izrādījās, bija gājuši meklēt satiksmes līdzekļus, lai palīdzētu savām ģimenēm ar mantām nokļūt līdz kuģiem, bet nu iznāca tā, ka ģimenes galva nokļuva viens pats uz kuģa, kamēr ģimene palika dzīvoklī un velti gaida vīra vai tēva atgriešanos. Saņemti bija arī vairāki ierēdņi un šoferi, kuriem vajadzēja veicināt evakuāciju. Caur to pēdējā bij arī dezorganizēta. Tā Finanšu ģenerāldirekcijas pārstāvis sūdzējās par viņa šofera aizvešanu un viņam grūtības ar vērtību evakuāciju. Satraukums pilsētā bij ārkārtīgs, cilvēki paslēpās mājās, ielas kļuva tukšas, ikviens baidījās kļūt saķerts un aizvests nesagatavojies un bez ģimenes un piederīgiem.”
Bēgļi no Krustpils apriņķa dodas cauri Rīgai. 1944. gada septembris
Par bēgļu stāvokli Rīgas apkārtnē 1944. gada 8. oktobrī Rūdolfs Bangerskis rakstījis:
“8. oktobrī 1944. g. Šodien izbraucu uz Vecāķiem, lai redzētu, kas notiek ar bēgļu kolonnām, kuras no Rīgas tiek turp novirzītas. Ar grūtībām mūsu auto pa pārpildīto ceļu nokļuva līdz tai vietai, kur vēl turpinājās steķu būve bēgļu pārcelšanai pār Daugavu uz otru krastu pie Daugavgrīvas vai Bolderājas. Te noskaidrojās, uztaisīti 3 plosti, no kuriem viens dubults. Tā kā kopsummā var vienlaicīgi pārcelt 50-60 pajūgu. Tikai steķis bija viens pats, tā kā uzbraukšanu varēja izvest tikai pēc kārtas. Arī piebraukšanas ceļš izrādījās ļoti slikts – pa sliedēm. Kur bēgļi nokļūs otrā pusē, palika neskaidrs, vai pārcelsies Lielupes labajā krastā resp. Bolderājā, jeb kreisajā krastā resp. Daugavgrīvā.
Bija gadījumi, kad daži bēgļi sūdzējās, ka viņu vīri vai sievas ar bērniem palikuši Rīgā, kamēr paši ar zirgiem novirzīti pa šo ceļu uz Vecāķiem. Vienā gadījumā izrakstījām apliecību, ar kuras palīdzību zemnieks varētu nokļūt Rīgā, un atceļā to arī panācām 5-6 klm.[kilometri] no Vecāķiem.”
Latviešu bēgļi mežā Pienavas apkārtnē 1944. gada oktobrī. Fotogrāfijas autors: latviešu leģiona 19. divīzijas 44. kājnieku pulka 2. rotas komandieris, leitnants Nikolajs Gūtmanis
“9. oktobrī 1944. g.
Šodien pēc pusdienas izbraucām kopā ar [Artūru] Silgaili un [Jāni] Zegneru caur Bulduru jūrmalu uz austrumiem, lai redzētu, kas notiek ar bēgļiem, kuri iepriekšējā dienā cēlās pāri Daugavai ar plostiem. Pa ārkārtīgi sliktu ceļu nokļuvām pie Buļļu ciema, kur patlaban tika celts steķis to 200-250 pievešanai ar plostiem, kuri iepriekšējā dienā bija pārcelti no Vecāķiem pāri pār Daugavu. Kā izrādījās, tad pajūgi bij izcelti ne kreisajā, bet labajā Lielupes krastā resp.[ektīvi] Bolderājā un no turienes gar Lielupes labo krastu novirzīti līdz Vārnas krogam. Tur pārcelšana notiek pār Lielupi uz Lielupes kreiso krastu, lai tālāk virzītos gar pludmali uz Sloku [..].”
Ceļš no pārceltuves līdz pludmalei ārkārtīgi grūts. Lielāku gabalu jābrauc pa smilšainu ceļu gandrīz līdz Bulduriem /jaunam vasarnīcu kvartālam/ un tad uz pludmali. Pāri kāpām tūlīt pēc pārcelšanās nebija iespējams nokļūt, jo kāpas augstas un smilšainas. Maza cerība, ka visi uz Vecāķiem novirzītie bēgļi arī tur cauri tiks.”
Panorāmas skats uz Rīgu pēc Vācijas armijas aiziešanas. Attēls uzņemts no Sarkanās armijas majora F. Čažova lidmašīnas
Rūdolfs Bangerskis par varas maiņu Rīgā rakstījis 1944. gada 14. oktobrī:
“14. oktobrī 1944. g.
No rīta dabūju zināt par Rīgas krišanu resp.[ektīvi] par to, ka boļševiki ieņēmuši sākumā Rīgas austrumu daļu, pēc tam arī rietumu daļu. Tas nozīmē, ka arī Vidzemes bēgļi cauri Rīgas – Slokas defilē netika. Nabaga ļaudis – no savām vietām tie izdzīti vai izceļojuši, bet arī projām nekur netika. Tā tas varbūt būs arī ar Kurzemi. Bet cik izdevīgi būtu Vācijai šo pretkomunistisko elementu ielaist Vācijas austrumu daļā!!”
_______________________
Ilze Jermacāne
Kolekciju un vēstures pētniecības nodaļas vēsturniece
