Tvaikoņa “Saratov” mašīnu telegrāfs
2019. gada aprīļa mēneša eksponāts
16. aprīlī apritēja 100 gadi kopš vācu landesvēra trieciengrupa īstenoja pret Latvijas Pagaidu valdību vērstu apvērsumu Liepājā. Tomēr, kad 5 mēnešus vecā Latvijas valsts bija ienaidnieku varā un atkāpties tālāk vairs nebija kurp, Latvijas Pagaidu valdība un tās vadītājs Kārlis Ulmanis atrada patvērumu uz tvaikoņa “Saratov” klāja. Tvaikonis, kurš vēl janvāra sākumā bija bojāts un kuģošanai nederīgs, jau aprīlī kļuva par vienīgo “pamatu zem kājām” visai Latvijas valsts nākotnei. Jaunajā Latvijas Kara muzeja ekspozīcija “Latvijas valsts izveidošana un Neatkarības karš. 1918–1920” apmeklētājiem ir iespēja apskatīt oriģinālos, tvaikoņa “Saratov” mašīnu telegrāfus.
Kas ir mašīnu telegrāfs?
Iespējams, ka daudzu ar jūrniecību nesaistītu cilvēku iztēlēs ir saglabājusies aina no kādas filmas vai multfilmas, kur, kuģa kapteinim pagriežot kādas ierīces misiņa rokturi iepretim uzrakstam “Full Ahead”, kuģis strauji uzņem apgriezienus un sāk kustēties uz priekšu. Šī ierīce ir kuģa mašīnu telegrāfs. Tomēr to nevajadzētu salīdzināt ar automobiļa akseleratora pedāli, jo ne velti to dēvē tieši par “telegrāfu”. Mašīnu telegrāfi nebija savienoti ar jaudas padeves mezgliem kuģa dzinējā un kalpoja tikai kā sakaru līdzeklis starp vadītāju stūres ēkā un mašīnistu mašīntelpā.
Kad kuģa vadītājs pagrieza mašīnu telegrāfa rokturi uz kādu no iedaļām, viņš nodeva pavēli mašīnistam kuģa mašīntelpā. Otrs kuģa telegrāfs mašīntelpā sāka skanēt un mašīnists saprata, ka no kuģa komandtiltiņa ir ienākusi jauna pavēle. Apstiprinot pavēles saņemšanu ar kloķa pagriešanu uz mašīntelpas telegrāfa, mašīnists devās izpildīt saņemtos norādījumus.
Saprotams, ka mašīnu telegrāfs sastāvēja no divām, savstarpēji savienotām daļām – telegrāfa uz kuģa komandtiltiņa un telegrāfa kuģa mašīntelpā. Arī Latvijas kara muzeja ekspozīcijā “Latvijas valsts izveidošana un Neatkarības karš. 1918–1920” apskatāmais vēsturiskā tvaikoņa “Saratov” mašīnu telegrāfs sastāv no diviem elementiem - augšējā un apakšējā telegrāfa.
Tvaikoņa “Saratov” mašīnu telegrāfs
Priekšvēsture
Kārļa Ulmaņa patveršanās uz tvaikoņa “Saratov” klāja un šo notikumu priekšvēsture ir visiem labi zināma jau kopš skolas sola. 1919. gada janvārī, tikai dažus mēnešus pēc Latvijas neatkarības proklamēšanas, lielinieku karaspēks ieņēma Rīgu un drīz pēc tam gandrīz visu Latviju. Kārļa Ulmaņa vadītā Latvijas Pagaidu valdība patvērās Liepājā, kur tā bija spiesta sadarboties ar tanī brīdī vienīgo, kaujas spējīgo pretlieliniecisko spēku – vācu karaspēku. Tomēr šī sadarbība bija īslaicīga, vāciešus neapmierināja Pagaidu valdības orientēšanās uz Antantes lielvalstīm, runas par plānoto agrāro reformu, un arvien aktīvāka latviešu bruņoto spēku veidošanās. 1919. gada 16. aprīlī, ar ģenerāļa Rīdigera fon der Golca piekrišanu, vācu landesvēra trieciengrupa īstenoja apvērsumu Liepājā. Tieši šo notikumu rezultātā Kārļa Ulmaņa vadītā Latvijas Pagaidu valdība patvērās uz “Saratov” klāja.
Latvijas Pagaidu valdības patvērums 1919. gada pavasarī – tvaikonis “Saratov”
Tvaikoņa “Saratov” izcelsme un liktenis
Vēstures epizode ar K. Ulmaņa valdības darbību uz tvaikoņa “Saratov” klāja ir plaši zināma. Tomēr no kurienes šāds tvaikonis ir uzradies un kāds bija tā tālākais liktenis ir sabiedrībai mazāk zināms stāsts.
Šis, gandrīz 80 metrus garais, trīsklāju preču kuģis ir uzbūvēts 1888. gadā Kopenhāgenas kuģubūvētavā “Buvmeistar & Wain”. Ielaižot jauno kuģi ūdenī, dāņi tam piešķīra arī vārdu - “Leopold II”.
1911. gadā dāņu kuģniecības uzņēmums “Det Forenede Dampskibs-Selskab” (mūsdienās joprojām darbojās un ir plaši pazīstams pēc abreviatūras “DFDS”) pārdeva tvaikoni “Leopold II” akciju sabiedrībai “Russian North-Western Steamship Co Ltd”. Šis uzņēmums bija dibināts 1908. gadā un nodarbojās ar tajos laikos visnotaļ ienesīgu rūpalu – emigrējošo Krievijas impērijas iedzīvotāju pārvadāšanu uz Rietumeiropas ostām. “Russian North-Western Steamship Co Ltd” pārvadāja pasažierus no Liepājas uz Lielbritānijas ostu Hallu, kur izceļotāji varēja pārsēsties uz lielākiem kuģiem, kas dodas pāri Atlantijas okeānam uz ASV. Uzņēmuma tvaikoņi bija pierakstīti Liepājā, kur 1911. gadā nonāca arī, pārdēvētais par “Saratov”, tvaikonis “Leopold II”.
Uzņēmums “Russian North-Western Steamship Co Ltd” piederēja brāļiem Freibergiem un atvaļinātajam robežsardzes žandarmērijas priekšniekam, pulkvedim Sergejam Mjasoedovam. Sākoties Pirmajam pasaules karam, Krievijas impērijā uzplauka arī visaptveroša spiegu mānija. 1915. gada februārī, pulkvedim Mjasoedovam tika izvirzītas apsūdzības par spiegošanu Vācijas labā. Tiesas prāvā, kas Krievijā joprojām tiek vērtēta pretrunīgi, pulkvedim tika piespriests nāves sods un mantas konfiskācija. Vajāšanai tika pakļauti arī pulkveža radinieki, draugi un biznesa partneri, to starpā arī kuģniecības uzņēmuma līdzīpašnieki brāļi Freibergi. Tomēr, ņemot vērā liecības, ko 20. gadsimta 30. gados sniedza tvaikoņa kapteinis Aleksandrs Remess, uzņēmuma “Russian North-Western Steamship Co Ltd” akciju kontrolpaketi kaut kādā brīdī pārpirka Dānijas valsts. Katrā ziņā tagad ir ļoti sarežģīti precīzi izsekot uzņēmuma īpašumtiesībām pēc Pirmā pasaules kara beigām.
Visticamāk, ka tvaikonis “Saratov” jau atradās bojātā stāvoklī, kad 1915. gada maijā Liepāju ieņēma vācu karaspēks. Tomēr nav īsti skaidrs kāpēc Krievijas armija, atkāpjoties no Liepājas, tvaikoni nenogremdēja kā aizsprostu pie pilsētas ostas. Vēstures literatūra parādās liecības, ka bojātais tvaikonis tika pārvērsts par peldošu mīnu noliktavu vēl pirms vāciešu ienākšanas pilsētā. Iespējams, tieši pateicoties šim apstāklim šis bojātais tvaikonis un peldošā noliktava spēja pārdzīvot Pirmo pasaules karu, neskarts stāvot Liepājas ostā.
1919. gada janvārī uz Liepāju atkāpās Latvijas Pagaidu valdība. Nolaists un sasvēries uz kreisajiem sāniem, tvaikonis “Saratov” pievērsa Atsevišķās studentu rotas karavīra un nākamā Jūrniecības departamenta vadītāja Artūra Ozola uzmanību. Artūrs Ozols bija viens no pazīstamo brāļu Ozolu četrotnes. Viņa brāļi Markus, Aleksandrs un Oskars par varonību cīņās ar bermontiešiem tika apbalvoti ar Lāčplēša kara ordeni. Pats Artūrs Ozols Pirmā pasaules kara laikā dienējis par flotes inženieri uz Krievijas Melnās jūras flotes kara kuģa “Panteleimon”. Pateicoties Artūra Ozola iniciatīvai un tehniskām prasmēm bojātais tvaikonis “Saratov” tika salabots un 10. janvārī pārņemts Latvijas Pagaidu valdības vajadzībām.
Liepājā Artūrs Ozols uzmeklēja Aleksandru Remesu, kurš kopš 1911. gada bija tvaikoņa kapteinis. 1919. gada janvārī viņš bija vienīgais, Liepājā sastopamais oficiālais kuģa pārstāvis. Kad Liepājā ieradās Pagaidu valdība Remess jau bija panācis kuģa atgriešanu tā privātīpašniekiem un gaidīja, kad no Dānijas ieradīsies velkoņi, lai nogādātu tvaikoni uz Dāniju. Tomēr pēdējā brīdī tvaikoni pārņēma Pagaidu valdība un “Saratov” kļuva par otro kuģi vēsturē, kura mastos uzvilka Latvijas karogu. Pirmais bija mazā tilpuma tvaikonis “Maiga”, kas uzvilka Latvijas karogu 1918. gada decembrī.
Arī pēc tvaikoņa “Saratov” nonākšanas Latvijas Pagaidu valdības rīcībā kuģa vadība tika uzticēta kapteinim Remesam. Intervijā, ko 1934. gadā Remess sniedza laikrakstam “Pēdējā brīdī”, kapteinis atceras kā 1919. gada februārī tvaikonis “Saratov”, pēc Pagaidu valdības rīkojuma, izbrauca jūrā saņemt no angļu karakuģiem ieročus un bruņojumu topošajai Latvijas armijai. Ģenerālis Rīdigers fon der Golcs centās radīt šķēršļus ieroču nonākšanai latviešu rokās un pat mēģināja konfiscēt angļu bruņojuma kravu ar spēku. Liecības par nezināmas, vācu mundieros tērptas bruņotas nodaļas mēģinājumiem ielauzties uz tvaikoņa klāja 1919. gada 5. februārī parādās arī arhīva materiālos. Tomēr, kā savās atmiņās atceras kapteinis Remess, angļu ieroči tumsas aizsegā tika izkrauti un nodoti latviešu rīcībā.
Pēc 16. aprīļa apvērsuma Liepājā, uz tvaikoņa “Saratov” patvērās Kārļa Ulmaņa vadītā Latvijas Pagaidu valdība. Acīmredzot jaunās Latvijas valstsvīri jau 1919. gada pavasarī apzinājās tvaikoņa vēsturisko lomu un nozīmi. Par to liecina zīmīte ar balsošanas rezultātiem par kuģa nosaukuma mainīšanu, ko kapteinis Remess 1937. gadā uzdāvināja Kara muzejam. Seši no balsotājiem savas balsis bija nodevuši par jaunu tvaikoņa nosaukumu “Spītnieks”, astoņi par “Krišjānis Valdemārs” un deviņi par “Brīvība”. Tomēr vēsturiskam kontekstam atbilstošāks tvaikoņa nosaukums tā arī netika piešķirts.
Kuģa īpašo lomu apzinājās arī citi laikabiedri. 1919. gada vasarā tapa mākslinieka Bukarta Dzeņa darinātais pastmarkas mets uz kuras bija attēlots vēsturiskā tvaikoņa zīmējums. Vēlāk arī grafiķis Rihards Zariņš radīja pastmarkas metu ar nozīmīgā kuģa attēlojumu. Tiek uzskatīts, ka nevienu no šiem diviem metiem tā arī neizlaida plašākā apgrozībā.
1919. gada 8. jūlijā, pēc Cēsu kauju noslēguma K. Ulmaņa vadītā Latvijas Pagaidu valdība svinīgi atgriezās Rīgā. Tvaikonis “Saratov” noenkurojas Daugavmalā pretī Rīgas pilij, kur to sagaidīja sajūsminātu ļaužu pūlis. Tvaikoņa turpmākās gaitas 1919. gada vasarā bija saistītas ar visdažādāko kravu un pasažieru pārvadājumiem. Kuģis pārvadāja armijas daļas, valdības locekļus un viņu ģimenes, bēgļus no Kurzemes, dokumentus un pat pasu blankas. Tvaikoņa kapteinis A. Remess savās atmiņās piemin, ka 1919. gada vasarā “Saratov” pārveda Līvena nodaļas vīrus uz Narvu, bet Bermonta uzbrukuma laikā uz kuģa tika paglabātas Finanšu ministrijai piederošais valsts vērtību fonds – zelta un sudraba krājums.
Tvaikonis “Saratov” Daugavmalā. 1919. gada vasara
Diemžēl tvaikoņa īpašā nozīme Latvijas vēsturē nespēja to pasargāt no starptautiskās diplomātijas bezkaislīguma. Pēc Latvijas un Padomju savienības 1920. gada 11. augusta miera līguma nosacījumiem tvaikonis “Saratov” bija jāatdod padomju pusei. 1923. gada 2. janvārī tvaikoni nodeva Padomju savienības pārstāvim kapteinim Kondratjevam. Jau pēc dažām dienām kuģis “Saratov” padomju kapteiņa vadībā izbrauca no Rīgas un ar kokmateriālu kravu devās uz Lielbritāniju. Tiek uzskatīts, ka tvaikonis turējās tuvu krastam, jo plānoja piestāt Liepājā, kur būtu jāsamaina kuģa apkalpe. 1923. gada 14. janvārī vēsturiskais kuģis uzbrauca bīstamajam Akmeņraga sēklim. Nākošajā naktī uznākušajā vētrā tvaikonis gāja bojā.
1936. gadā Latvijas jūrniecības departaments par 1900 latiem pārdeva tiesības uz “Saratov” vraka izcelšanu Liepājas ūdenslīdējam J. Kodolam. Kuģa vraku izcelšanas uzņēmums, kurā strādāja ūdenslīdējs Kodols piederēja uzņēmējam S. Rozenbergam, un tas jau vairākas vasaras sekmīgi darbojās šajā nozarē. Uzņēmums atpirka tiesības uz vrakiem jūras dzelmē un par saviem līdzekļiem organizēja to izcelšanas darbus. Uzņēmuma peļņa sākās tad, kad izceltie vraki tika nodoti metāllūžņos Liepājas drāšu fabrikai.
Šādu likteni sagaidīja arī pie Mērsraga nogrimušā “Saratov” vraks. Kuģis, kas izšķirošajā brīdī 1919. gada pavasarī sniedza patvērumu Latvijas Pagaidu valdībai tika saspridzināts, izcelts un nodots metāllūžņos. Tvaikoņa likteņgaitas beidzās, taču atmiņa par to joprojām glabājas Latvijas Kara muzejā.
Atklātne “Uz Rīgu (“Saratov”)”. Autors: F. Baurs
Marjus Zaļeckis,
Latvijas Kara muzeja vēsturnieks
