Ģenerālis Oto Grosbarts (1895-1945)
Pulkvedis Oto Grosbarts. 1920. gadi
Oto Grosbarts dzimis 1895. gada 31. janvārī Kurmāles pagastā. Beidzis Kuldīgas tirdzniecības skolu, komercskolu Liepājā. 1915. gada maijā iestājies Nikolaja inženieru karaskola Petrogradā, ko pabeidza 1916. gada janvārī, sākot savu militāro karjeru.
Pirmā pasaules kara laikā dienējis 8. Sibīrijas strēlnieku sapieru bataljonā Ziemeļu (Rīgas) frontē, bet no 1917. gada oktobra 41. inženieru pulkā. No 1918. gada februāra bijis 43. armijas korpusa inženiera palīgs, bet martā atvaļinājies. Šajā laikā sasniedza poručika dienesta pakāpu. Pēc atvaļināšanās Oto Grosbarts studēja komerczinības Krievijā, bet 1918. gada oktobrī atgriezās Latvijā - dzīvoja Kurzemē.
Oto Grosbarts pie pirmās iespējas 1918. gada 1. decembrī iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos virsleitnanta dienesta pakāpē. O. Grosbartu iecēla par Kuldīgas pilsētas un apriņķa apsardzības priekšnieku. Pēc tam, kad Kuldīgu un apriņķi ieņēma lielinieki, O. Grosbartam atrada jaunu posteni 1. inženieru sapieru rotā. 1919. gada augustā Latvijas armijā izveidoja 1. Buņoto divizionu un par tā komandieri iecēla tieši O. Grosbartu, kuru arī paaugstināja dienesta pakāpē par kapteini.
Kapteinis Oto Grosbarts atbildīgi pildīja savus pienākumus un organizēja jaunizveidotās vienības formēšanos, ieskaitot tajā bruņotos automobiļus un bruņuvilcienus. Bermontiādes laikā, 1919. gada 20. oktobra pavēlē 1. Bruņotajam divizionam tā komandieris kapteinis Oto Grosbarts rakstīja: "Par pierādīto varonīgo drošsirdību un pašaizliedzību 8. un 9. oktobra kaujās pret vācu krievu sazvērniekiem izsaku savu vissirsnīgāko pateicību tiem, kuri sīvajās kaujās ir pierādījuši ar savu drošsirdību, apķērību un aukstasinību, ka prot augsti nest savu virsnieka un kareivja godu, saprot savu grūto uzdevumu Latvijas atbrīvošanā un cienīgi saukties par brīvās demokrātiskās Latvijas kareivjiem"
1920. gada martā kapteini O. Grosbartu pārskaitīja Armijas virspavēlnieka štābā, ieceļot par Organizācijas daļas nodaļas priekšnieka vietas izpildītāju. Pēc Latvijas Neatkarības kara beigām 1920. gada novembrī O. Grosbartu paaugstināja par pulkvedi-leitnantu. 1921. gadā Oto Grosbarts atgriezās sev daudz tuvākajā dienesta vietā - viņu iecēla par Auto diviziona komandieri, kas laika gaitā pārtapa par Auto-tanku divizionu, Auto-tanku pulku un 1940. gadā Auto-tanku brigādi.
1925. gadā Oto Grosbartu paaugstināja pulkveža dienesta pakāpē, bet ģenerāļa pakāpe nesekoja vēl ilgu laiku. 1920. gadu otrajā pusē sociāldemokrāti Oto Grosbartu raksturoja kā lielu nacionālistu un sauca pat par tuvu stāvošu un simpatizējošu fašistiem. Viņa virzienā pamatoti nāca kritika par dienesta stāvokļa izmantošanu un armijas resursu izmantošanu paša vajadzībām.
Pulkveža Oto Grosbarta vizītkarte. 1920. gadu 2. puse
1929. gada augustā Saeimas ārkārtas sesijas 2. sēdē ģenerālis Pēteris Radziņš armijas reorganizācijas plāna ietvaros atzīmēja, ka pulkvedis Oto Grosbarts ir tās varonis, kuru nekādā ziņā nevar aizmirst. "Viņš ir pulkvedis un nevar tikt par ģenerāli, ja nerada viņam jaunu amatu." Tāpēc ģenerālis P. Radziņš vēlējās radīt auto tanku inspektora amatu, lai pulkvedi O. Grosbartu varētu paaugstināt par ģenerāli. Tas tā arī nenotika.
Pulkvedis Oto Grosbarts 2. rindā 3. no kreisās Latvijas armijas augstāko virsnieku vidū. 1926.-1928. gads
Oto Grosbarts daudz studēja citu armiju militāro tehniku un īpašu uzmanību pievērsa tankiem. Viņš tulkoja materiālus no franču valodas, sekoja mācībām un aktualitātēm Rietumeiropā, kā arī veidoja dažādus rakstus, teoretizējot par tanku militāro nozīmi un to stiprajām un vājajām pusēm. 1926. gadā, svinot Auto-tanku pulka gada svētkus, Autoklubs dāvināja pulkam bruņoto automobili "Sargs". O. Grosbarts nomainot Autokluba karodziņu pret bruņoto automobiļu karodziņu teica: "Ja gribam mieru - jāgatavojas uz karu." Viņš solīja pulka vārdā stāvēt par valsts drošību, netaupot ne asinis, ne dzīvību. 1933. gadā viņš publicēja kārtējo rakstu, kurā vēlreiz apstiprināja tēzi par nepārtrauktu atrašanos gatavībā: "Militāro atziņu pilnīgākā pārbaude notiek karā, bet miera laikā to atvieto ar manevriem, kur notiek sijāšana un pārvērtēšana."
Pulkvedis Oto Grosbarts (1. no labās) līdzās Latvijas augstākajām amatpersonām, tostarp prezidentam Jānim Čakstem. Aizmugurē bruņotais automobilis “Sargs”. 1926. gads
Grosbarts pārzināja ne vien armijas spēkratus, bet arī citus automobiļus. Pēc vienas no automobiļu izstādēm viņš izteicās un sniedza rekomendācijas iedzīvotājiem: "Izstādē bija reprezentētas visas dzīves spējīgās firmas. Bieži vien atgadās, ka lētās mašīnas lietošanā iznāk pat dārgākas par ekskluzīvajām. Pie automobiļa izvēles jāņem vērā tas, ko pircējs no mašīnas vēlas. Visas vēlamās īpašības, kā mazu degvielas patēriņu, lielu ātrumu, izturību, eleganci un lētumu - vienā mašīnā nevar apvienot. Tāpēc arī katram pircējam jābūt vispirms skaidrībā, kādu no minētām mašīnas īpašībām viņš uzskata par galveno."
Pulkvedis Oto Grosbarts 2. rindā 3. no labās Divīzijas komandieru kursu izlaidumā. 1939. gada 29. jūlijs
1940. gada 29. februārī O. Grosbartu paaugstināja ģenerāļa dienesta pakāpē līdz ar Auto-tanku pulka pārveidošanu par brigādi. Pēc Latvijas okupācijas Latvijas armijas komandiera amatā stājās ģenerālis Roberts Kļaviņš, kurš O. Grosbartu iecēla par armijas štāba automobiļu un tanku pārzini. 1940. gada septembrī ģenerāli O. Grosbartu pārskaitīja 24. teritoriālajā strēlnieku korpusā un iecēla par spēkratu dienesta priekšnieku un piešķīra Sarkanās armijas ģenerālmajora dienesta pakāpi, bet vēlāk atvaļināja. Vācu okupācijas laikā Oto Grosbarts gadu pavadīja cietumā par sadarbību ar boļševikiem, bet pēc tam izsūtīja uz Ērģemi. Pēc Sarkanās armijas atgriešanās Latvijā Oto Grosbarts atguva Sarkanās armijas ģenerālmajora dienesta pakāpi un sāka universitātē pasniegt militāro audzināšanu. 1945. gada 15. jūnijā Oto Grosbarta mūžs aprāvās kādā sadzīves ķildā Rīgā, kur viņu aiz greizsirdības nošāvusi mīļākā. Oto Grosbartu apglabāja Rīgā, Brāļu kapos.
Savas militārās karjeras laikā O. Grosbarts saņēmis 3. un 4. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, 2. šķiras Viestura ordeni ar šķēpiem, 3. šķiras Krievijas Svētā Staņislava ordeni ar šķēpiem un 4. šķiras Krievijas Svētās Annas ordeni.
