Ģenerālis Ādams Kreicbergs (1861–1933)
Rīgas Kara apriņķa priekšnieks ģenerālis Ādams Kreicbergs. 1922.–1926. gads
Ādams Kreicbergs dzimis 1861. gada 16. aprīlī Talsu apriņķa Dzirciema pagasta “Bauzēnos”. Pēc Tukuma apriņķa skolas beigšanas 1882. gadā kā brīvprātīgais iestājās armijā, 98. kājnieku pulkā. 1883. gadā iestājās Rīgas junkurskolā, kuru pabeidza 1886. gadā kā podpraporščiks un saņēma pavēli doties uz 97. Vidzemes pulku. 1891. gada augustā šaušanas sacensībās par ķeizara balvas iegūšanu, Ā. Kreicbergs kā viens no labākajiem šāvējiem saņēma 74 zelta rubļu naudas prēmiju. Šādas prēmijas Ā. Kreicbergs izpelnījās vairākas reizes.
Par nopelniem kaujās Mukdenas pozīcijās, piedaloties Krievijas – Japānas karā, Ā. Kreicbergs 1905. gadā saņēma apbalvojumu – 3. šķiras Sv. Annas ordeni ar lenti un šķēpiem. 1912. gada 22. septembrī par 25 gadu nevainojamu kara dienesta izpildīšanu virsnieka pakāpē Ā. Kreicbergs saņēma augsto Krievijas apbalvojumu – 4. šķiras Sv. Vladimira ordeni. Turpmākajos gados Ā. Kreicbergs dienēja dažādos pulkos, 1913. gadā sasniedzot apakšpulkveža dienesta pakāpi.
1914. gadā, sākoties 1. pasaules karam, Ā. Kreicbergu ieskaitīja jaunformējamajā 68. kājnieku divīzijas 272. kājnieku pulkā. Augustā divīzija izgāja apmācības Daugavgrīvas cietoksnī, tad to nosūtīta uz Ziemeļrietumu fronti. Ā. Kreicbergs piedalījās kaujās pie Tilzītes, Mazūrijas ziemas karā, kā arī kaujā pie Kozlova – Rudas. 1917. gadā jau kā pulkvedis komandēja 181. kājnieku pulku līdz tā izformēšanai 1918. gada janvārī–februārī. Pēc atvaļināšanās, 1918. gada martā Gaļičā (Karpatos), Ā. Kreicbergs turpināja tur dzīvot turpat līdz septembrim, tad atgriezās Latvijā.
1918. gada 19. novembrī Rīgā Ā. Kreicbergs iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos, bet jau 17. decembrī kļuva par Rīgas apriņķa apsardzības priekšnieku. Lieliniekiem ienākot Rīgā, Ā. Kreicbergs kopā ar Apsardzības ministriju 1919. gada 2. janvārī devās prom no pilsētas “līdz politiskās situācijas noskaidrošanai”. 1919. gada maijā Ā. Kreicbergs ieradās Liepājā, no kurienes kopā ar Pagaidu valdību atgriezās Rīgā. 1919. gada 12. jūlijā Ā. Kreicbergs atkal kļuva par Rīgas apriņķa apsardzības (vēlākā Rīgas kara apriņķa) priekšnieku un 29. jūlijā – arī par Rīgas apriņķa komandantu (šo amatu ieņēma līdz 1920. gada februārim).
Kara skolas 4. izlaidums. 1924. gada 1. septembris. 2. rindā 2. no kreisās – pulkvedis Ādams Kreicbergs
Par nopelniem Latvijas labā 1926. gada 18. novembrī Ā. Kreicbergs saņēma Latvijas 4. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Laikraksts “Latvijas Kareivis” 1926. gada 24. decembrī ievietotajā rakstā “Latvijas pirmais kara apriņķa priekšnieks”, cildinot Ā. Kreicberga ilgstošo dienestu armijā, rakstīja, ka “caur pulkv. Kreicberga rokām gājuši cauri daudzi desmiti tūkstoši latvju karavīru, kas viņu atceras kā taisnīgu un sirsnīgu priekšnieku. Kreicbergs mantojis ne tikai priekšniecības atzinību un padoto dziļu cieņu, bet arī privātpublikas simpātijas.”
Kara skolas 4. izlaidums. Parādes ierinda. 1924. gada 1. septembris. 3. no kreisās – pulkvedis Ādams Kreicbergs
Pēc ģenerāļa dienesta pakāpes saņemšanas, Ā. Kreicbergs 1926. gada 31. decembrī atvaļinājās, taču turpināja aktīvi darboties sabiedriskajā jomā, bija viens no Andreja Pumpura biedrības dibinātājiem.
Miris Rīgas Kara slimnīcā 1933. gada 17. maijā. Apbedīts Rīgā, Lielajos kapos.
Laikraksts “Izglītības Ministrijas Mēnešraksts” 1933. gada 1. maijā ievietotajā rakstā “Ģenerāļa Kreicberga piemiņai”, rakstīja, ka “nekad Kreicbergs nav aizmirsis, ka pats nācis no pelēkām lauku mājām, no skanīgiem priežu siliem, nav aizmirsis to, ka ir vienkārša latviešu zemnieka dēls. Šī vienkāršība un iejūtas siltums, dzīvs un atsaucīgs gars, vēlēšanās nekad nesprausties citiem priekšā, parādīt sevi ne ar vārdiem, bet ar darbiem, ir viņa raksturīgā īpašība, kurai viņš palicis uzticīgs visu mūžu. Būdams dedzīgs patriots, lai gan pats klusas dabas, viņš pulcēja Daugavpili ap sevi Daugavpils garnizonā iedalītos latviešu virsniekus u. c. latviešu nedaudzos inteliģentus, kas dzīvoja izkaisīti pilsētā un tuvākā apkārtnē. Vadītāja loma šajās sanāksmēs iekrita par viņu 20 gadu vecākajam dzejniekam Andrejam Pumpuram, kas bija Daugavpils intendantūras ierēdnis. Tas dega pats un spēja iededzināt arī citus. Kreicberga dzīvoklī sanākušo latviešu galvenais sarunu saturs bija dārgā dzimtene un nacionālisms, kas visus vieno un virza uz priekšu tautas attīstību. Vispārīgs atzinums bija tas, ka ārējo apstākļu slogs nospiež latviešu tautu tikai fiziski, bet kā tautas gars ir dzīvs un brīvs, un, ka tas jāstiprina, par to jācīnās, lai tautas nākotne būtu cēla un daiļa.”
Rīgas Kara apriņķa pārvaldes karavīri un darbinieki. 1922–1926. gads 2. rindā vidū – Rīgas Kara apriņķa priekšnieks pulkvedis Ādams Kreicbergs
Laikraksta “Laiks” 1963. gada 6. jūlija rakstā “Dienu atspīdumi” kareivji dalījās savās atmiņās par kopā pabūto laiku ar atvaļināto ģenerāli Kreicbergu, spilgti viņu raksturojot: “Pulkvedis Kreicbergs, kas, atvaļinoties saņēma ģenerāļa pakāpi, drukns, sirmu bārdiņu, aplam vaļīgos, arvien it kā nošļukušos stulmeņos, nekareivīgu gaitu un nekareivīgu valodu, kas bieži nesaskanēja ar reglamentu, vareniem pērkoniem, kad pulkvedim kas nepatika, bet kas, liekas, bija nelaimīgākais cilvēks, ja kāds bija jāsoda. Labā prātā viņš bija apbrīnojami sirsnīgs un kad šad un tad ieradās pavērot kareivju apmācības, allaž palika ar mums, kareivjiem, kopā, neatteicās no kareivju maltītes un iejūsmīgi stāstīja par tikšanos jaunības dienās ar Andreju Pumpuru un saviem panākumiem šaušanas sacensības. Viņš vēl joprojām spēja izstieptā rokā aiz stobra gala saņemtu šauteni pacelt vienā līmenī ar roku pleca augstumā. Mēs jaunie tikai retais to spējām.”
Savas militārās karjeras laikā Ā. Kreicbergs saņēma Latvijas 4. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, Krievijas 4. šķiras Sv. Vladimira ordeni, 2. un 3. šķiras Sv. Annas ordeni, 2. un 3. šķiras Sv. Staņislava ordeni.
