1952. gada 18. oktobris, Koreja. Frontes pirmajā līnijā sākas Ziemeļkorejas spēku uzbrukums ASV armijas 279. kājnieku pulka L rotas pozīcijām. Vienā no pozīciju bunkuriem pieci ASV armijas karavīri izmisīgi cīnās par savām dzīvībām - viņi ir nošķirti no savas vienības. Cīņu gaitā bunkurā tiek iemesta granāta, un dzīvību zaudē kāds 20 gadus vecs ASV armijas karavīrs. Kritušā puiša vārds ir Aivars Kārlis Salenieks un viņš ir no Latvijas.
Ja Pirmā pasaules kara beigas atnesa brīvību virknei tautu Centrāleiropā un Austrumeiropā, tad Otrais pasaules karš šo brīvību daudziem atņēma. Latvija un latvieši nebija izņēmums - zaudējot savu neatkarību PSRS, tad nonākot Nacistiskās Vācijas okupācijā, bet kara noslēgumā nokļūstot atkārtotā PSRS okupācijā. Saprotot, ka dzīve, padomju okupācijas apstākļos, nebūs iespējama, aptuveni 120 tūkstoši latviešu Otrā pasaules kara beigās pameta savas mājas un devās trimdā uz Vāciju, Austriju, Dāniju un Zviedriju. Liela daļa no bēgļiem nonāca tieši Vācijā, kur izveidojās liels skaits ar pārvietoto personu nometnēm. Nozīmīgākās latviešu nometnes Vācijā atradās Pinebergā un Eslingenā. Nometnēs valdīja aktīva sabiedriskā un kultūras dzīve - latvieši organizēja teātra trupas, orķestrus, korus, sporta spēles un pārgājienus. Nometnēs bija izveidotas arī skolas, kur latviešu bērni varēja turpināt izglītību. Daudzi no trimdā nonākušajiem latviešiem bija gados jauni cilvēki, kuru studiju gaitas bija pārtraucis karš.
1944. gada oktobrī projām no Latvijas devās arī Salenieku ģimene – tēvs, māte, meita un dēls. Ģimenes dēls Aivars Kārlis piedzima 1931. gada 17. decembrī Liepājā, kur arī pavadīja savu bērnību. Iesākot bēgļu gaitas, ģimenes mērķis bija nokļūt Vācijā. Frontes līnija strauji virzījās uz priekšu, Salenieku ģimenei Čehoslovākijā un Vācijā nonākot Sarkanās armijas okupētajā teritorijā. Tomēr bēgšana no padomju varas bija jāturpina visiem iespējamajiem spēkiem. Ar ogļu vilcienu ģimene nokļuva ASV armijas kontrolētajā teritorijā, kam sekoja dzīve Ambergas, Filsekas un galu galā Regensburgas pārvietoto personu nometnēs. Tieši Regensburgā Aivars pabeidza pamatskolu un iesāka skolas gaitas latviešu ģimnāzijā. Nav šaubu, ka Aivars, tāpat kā citi viņam apkārt esošie jaunie latvieši sapņoja par došanos projām no Vācijas, lai uzsāktu jaunu dzīvi Lielbritānijā, Kanādā, Austrālijā, vai vislabākajā gadījumā – ASV.
Sākotnēji ASV politiķi bija atturīgi pret pārvietoto personu uzņemšanu. Tomēr dažādu etnisku (it īpaši ebreju, poļu un lietuviešu) un reliģisku grupu spiediena rezultātā valsts politika pakāpeniski mainījās. 1948. gada 25. jūnijā ASV prezidents Harijs Trumens parakstīja pārvietoto personu likumu. Likums paredzēja uzņemt Amerikas Savienotajās Valstīs kopumā 200 000 pārvietoto personu. Ar Latvijas nacionālās komitejas atbalstu arī Salenieku ģimenei radās iespēja izceļot uz ASV. 1952. gada 16. novembrī Salenieki kāpa uz kuģa “General R. M. Blatchford”, lai dotos uz Ņujorku, kur kuģis piestāja 27. novembrī.
Mācītājs Jānis Turks Riversaidas kapsētā Kalamazū. 1955. gada 18. novembris
Ceļojuma dokumentos norādīts, ka Salenieku ģimenei bija paredzēts doties tālāk uz Mičiganas štata Trīriversu. Pārvietotajām personām bija savi galvotāji ASV. Salenieki varēja dzīvot savu galvotāju fermā Skūlkreftā, 24 kilometru attālumā no Kalamazū pilsētas. Turpat Mičiganas štatā nonāca vēl virkne latviešu, kas tur nodibināja arī savas sabiedriskas un reliģiskas organizācijas. Viena no tām bija Kalamazū pilsētā izveidotā Mičiganas latviešu draudze, ko pārdēvēja par Sv. Jāņa latviešu evaņģēliski luterisko draudzi. 1949. gadā to izveidoja ASV ieceļojušais latviešu mācītājs Jānis Turks. Tieši viņš vadīja iesvētīšanas ceremoniju 1951. gada jūlijā, kur starp deviņiem iesvētītajiem bija arī Aivars Kārlis Silenieks.
Tobrīd jau pilnā mērā norisinājās karš Korejas pussalā, kas iesākās ar PSRS un Ķīnas atbalstītās Ziemeļkorejas armijas uzbrukumu Dienvidkorejai 1950. gada 25. jūnijā. Dienvidkorejas pusē nostājās Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO) ar ASV priekšgalā. 1950. gada 5. jūlijā ASV armijas 24. kājnieku divīzijas vienības veica pirmo uzbrukumu ziemeļkorejiešu spēkiem, ar katru dienu arvien vairāk uzņemoties vadības grožus šajā karā.
Tikmēr arī uz ieceļojušajiem trimdiniekiem, kuri pat vēl nebija ieguvuši ASV pilsonību attiecās militārais dienests. Zīmīgi ir tas, ka tos, kuriem nebija ASV pilsonības, nevarēja piespiest dienēt ASV armijā. Tomēr, tajā pašā laikā, izvairīties no dienesta bija ārkārtīgi netālredzīgi, jo tad ieceļotāju iespējas kādreiz iegūt kāroto ASV pilsonību ievērojami saruka.
Pastāvēja divi varianti kā atrisināt dienesta jautājumu – iestāties armijā brīvprātīgi, vai gaidīt iesaukšanas pavēsti. Jauniesauktajiem vajadzēja doties uz karaklausības komisiju, kā arī iziet veselības pārbaudi. Iesaukšanas process varēja aizņemt vairākus mēnešus līdz iesauktais nonāca apmācību nometnē, kur jaunkareivi sagatavoja tālākam dienestam. Kā var noprast no atmiņu stāstiem, tad 1950. - 1951. gadā nebija vienotas apmācības sistēmas. Apmācības gaitu noteica komandējošie virsnieki un nometnē esošie instruktori. Grūtākās apmācības bija vietās, kur par instruktoriem strādāja Otrā pasaules kara veterāni.
Latvieši no dienesta nevairījās un arī gados vecākie atbalstīja savu atvašu došanos militārajā dienestā, tādējādi izrādot savu pateicību jaunajai mītnes zemei. 1952. gada sākumā kārta doties uz iesaukšanas komisiju pienāca arī tobrīd 20 gadus vecajam A. K. Saleniekam. Komisija atzina latviešu puisi par derīgu kara dienestam un lika gaidīt iesaukšanas pavēli. Tomēr A. K. Salenieks negaidīja iesaukšanas pavēli un pats brīvprātīgi iestājās ASV armijā, kur oficiāli viņu ieskaitīja 1952. gada 31. martā. Pēc atmiņām var noprast, ka šādus brīvprātīgos karavīrus armijā cienīja vairāk nekā iesauktos. Tālāk jaunā latvieša ceļš veda uz aptuveni 14 nedēļas ilgajām apmācībām 8. kājnieku divīzijas sastāvā Fortdžeksonā, Dienvidkarolīnā. Pēc apmācību noslēguma A. K. Salenieku, domājams, ar virkni citu apmācīto karavīru nosūtīja uz Tālo Austrumu papildinājumu bataljonu, jo 8. divīziju nebija paredzēts dislocēt citviet. Nonākšana šajā bataljonā nozīmēja agrāku vai vēlāku dienestu Korejā.
Korejā cīnījās ASV 8. armija, kurā ietilpa 1. kavalērijas divīzija, kā arī 7.; 24. un 25. kājnieku divīzija. Sakarā ar lielo kritušo skaitu un vajadzību pēc papildspēkiem uz Korejas pussalu paredzēja nosūtīt vēl divas ASV Nacionālās gvardes divīzijas, kuras militārās sagatavotības līmenī varēja salīdzināt ar zemessardzi. Viena no tām bija 45. kājnieku jeb “pērkonputnu” divīzija, tās vārds iemantoja sev lielu cieņu ar savām kaujas spējām Otrā pasaules kara cīņās (frontē atradās 511 dienas) Itālijā, Francijā un Vācijā. Leģendārais ASV ģenerālis Džordžs Patons pēc kaujām Sicīlijā nosauca šo divīziju par, iespējams, labāko ASV militārajā vēsturē.
Divīzijas sastāvā pirms došanās uz Koreju pārsvarā bija studenti vai vidusskolas beidzēji no Oklahomas štata. Noslēdzoties pirmajām apmācībām, divīziju 1951. gada aprīlī nosūtīja uz Japānu, lai kā 8. armijas rezervi turpinātu gatavot karam Korejas pussalā. 1951. gada decembrī divīzija nonāca Korejā, kur ieņēma frontes līniju Jončonas-Čorvonas apgabalā un frontes sektorus pretī tā saucamajam "Old Baldy" kalnam, nomainot 1. kavalērijas divīziju. 1952. gada pavasarī divīzijas vienībām bija dots uzdevums uzbrukt ienaidniekam un ieņemt galveno kalna aizsardzības līniju. Pēc sekmīgas uzbrukuma operācijas pozīcijas bija nepieciešams noturēt.
45. kājnieku divīzijas vienības aktīvā frontē atradās sešus mēnešus. Pēc cīņām "Old Baldy" kalna apkārtnē, 1952. gada jūlija otrajā pusē, bija pienācis laiks divīzijas atpūtai un spēku pārgrupēšanai. Neskatoties uz divīzijas karavīru salīdzinoši nelielo kaujas pieredzi, vienības ļoti labi sevi pierādīja kaujas laukā. Pēc aplēsēm divīzijas vienības atvairīja vairāk nekā 20 Ķīnas 38. armijas vienību pretuzbrukumus, radot ienaidniekam prāvus zaudējumus. Pēdējais ķīniešu mēģinājums pārraut 45. divīzijas frontes sektoru norisinājās 3. jūlijā, bet arī šo uzbrukumu izdevās atvairīt.
Cik daudz laika bija jāpavada Korejā atšķīrās no vienības, kurā karavīrs nonāca. Ja karavīrs nonāca kaujas vienībā, tad nopelnīja četrus punktus mēnesī, ja darbojās aizmugures vienībā, tad saņēma mazāk punktus. Tādējādi kājnieku bataljonā dienējošs karavīrs nepieciešamos 36 punktus, lai dotos prom no Korejas, varēja sasniegt deviņu mēnešu laikā, ja vien netika ievainots un nosūtīts ārstēties.
1952. gada vasarā 45. kājnieku divīzijas vienības sāka atstāt savu laiku nodienējušie karavīri, turklāt robus vienībās sastāvā iecirta arī kritušo un ievainoto skaits. Lai atjaunotu kaujasspējīgas divīzijas sastāvu, to papildināja ar karavīriem no Tālo Austrumu apgabala papildinājumu bataljona. Tādejādi savu kārtu, lai dotos uz Koreju, sagaidīja arī A. K. Salenieks, kuru kareivja dienesta pakāpē ieskaitīja 45. kājnieku divīzijas 279. kājnieku pulka 3. bataljona L rotā. Nav zināms precīzs datums, kad viņš nonāca jaunajā vienībā Korejā, bet tas varētu būt 1952. gada jūlija beigas vai augusta sākums.
Ja ANO militārie spēki balstījās uz ASV armiju un Dienvidkorejas bruņotajiem spēkiem, tad frontes otro pusi pamatā turēja Ķīnas armijas divīzijas. 1952. gada rudenī Ziemeļkorejas armijas vienības atradās vien frontes austrumos. Tieši tas bija frontes sektors, kurā atradās ASV 45. kājnieku divīzija. ASV armijas vadība šo sektoru dēvēja par “Punchbowl” jeb “Punša bļodu”, kas bija saistīts ar vietas ģeogrāfiju. Spriežot pēc 8. armijas dokumentiem, 1952. gada oktobra vidū Ķīnas armijas vienības uzsāka lielu uzbrukuma operāciju 7. kājnieku divīzijas aizsardzības sektorā “Trijstūra kalnu” apkārtnē. Iespējams, ka šī uzbrukuma atbalsta operācija, ar mērķi piesaistīt ASV spēkus, risinājās tieši 45. divīzijas frontes sektorā. Jāatzīmē, ka ASV armijas vienības savas militārās operācijas lielākoties veica diennakts gaišajā laikā, bet ienaidnieks – tumšajā.
ASV armijas 45. kājnieku divīzijas frontes avīzes "45th Division News" izgriezums ar rakstu par Aivara Kārļa Salenieka varonību kaujā. Koreja, 1952. gada 2. novembris
1952. gada 18. oktobrī 279. kājnieku pulka L rotas karavīri atradās savās pozīcijās. Īsi pēc pusnakts ziemeļkorejieši uzsāka spēcīgu un precīzu artilērijas un mīnmetēju apšaudi pa rotas pozīcijām. Artilērijas triecieni trāpīja diviem no ierakumu līnijas aizsardzības bunkuriem, kam sekoja tūlītējs ienaidnieka kājnieku uzbrukums – amerikāņu aizsardzības līnija bija pārrauta. Izolācijā no pārējām rotas vienībām nonāca piecu karavīru grupa dižkareivja Donalda Holdera vadībā. Grupa atradās vienā no šiem diviem bunkuriem, sākumā cenšoties nedot par sevi nekādu ziņu. Šajā grupā bija arī A. K. Salenieks, kurš kā kājnieks bija bruņots ar M1 pusautomātisko šauteni. Ziemeļkorejiešu spēki, kas centās nonākt L rotas aizmugurē vēlējās izslēgt iespējas, ka kāds no bunkura varētu būt palicis dzīvs. Bunkurā tika iemesta granāta, kas nokrita starp A. K. Salenieku un trim citiem grupas karavīriem. Nevilcinādamies latvietis metās virsū granātai, upurēdams sevi un izglābjot savas grupas biedrus no nāves. Spriežot pēc notikumu apraksta, pirms nāves Saleniekam izdevās nogalināt vismaz divus ienaidnieka karavīrus, bet vairākus ievainot.
Korejas karā ASV karavīru ekipējumā bija arī bruņu vestes, tomēr tā A. K. Salenieku nevarēja paglābt, jo medicīniskajā aprakstā nāvi nesošās traumas bija fiksētas galvenokārt galvas rajonā. A. K. Salenieka mirstīgās atliekas no Korejas nogādāja Japānā, bet 1952. gada 10. decembrī no Jokohamas ostas Japānā ar kuģi “General W. C. Mann” tās devās ceļā uz ASV. Saskaņā ar ASV armijas reglamentu katra kritušā jeb mirušā karavīra mirstīgās atliekas līdz kapa malai pavada līdzīgas jeb augstākas pakāpes karavīrs kā oficiālais armijas pārstāvis, un viņa pienākumi ir sīki detalizēti. Parasti šo pavadoni izrauga no nelaiķa vienības, bet varēja būt gadījumi, ka par to kļūst nelaiķa radinieks. Pēc A. K. Salenieka vecāku lūguma par pavadoni nozīmēja kritušā brālēnu, seržantu Rūdolfu Salenieku, kurš tajā laikā dienēja Japānā.
Karagūstekņi seržants Jānis Grietiņš (pa kreisi) un dižkareivis Rūdolfs Salenieks (pa labi) pie telts Putlosas nometnē. 1945. gada 10. augusts
Jūras vētru dēļ ceļš līdz Oklendas ostai Sanfrancisko līcī ieilga, un kuģis piestāja galamērķī vien 31. decembrī. Pēc kritušā mātes vēlēšanās, 1953. gada 5. janvāra pēcpusdienā R. Salenieks nogādāja brālēna zārku uz Kalamazū, kur piecas dienas vēlāk notika bēres.
ASV armijas karavīri pēdējā gaitā izvada Korejā kritušo Aivaru Kārli Salenieku. Kalamazū, 1953. gada 10. janvāris
Vietējā presē bija aprakstīta bēru ceremonija, kuru vadīja latviešu mācītājs J. Turks. Zārks bija pārsegts ar ASV karogu, kā arī rotāts ar ziediem un vainagiem. Noslēdzoties mācītāja uzrunai draudzes koris nodziedāja “Mūsu tēvs debesīs”. Pēc atvadīšanās ceremonijas un aizvadīšanas pēdējā gaitā, Kalamuzū pilsētas Riversaidas kapsētā visus sagaidīja ASV militārā goda sardze. Karavīri aiznesa zārku uz kapa vietu un apglabāja kritušo ar militāru godu, izšaujot trīs zalves gaisā. Pirms zārka nolaišanas karavīri noņēma no tā karogu, salocīja to un nodeva R. Saleniekam. Kritušā pavadonis to nodeva tālāk A. K. Salenieka mātei. Bērēs ieradās arī Jānis Goldmanis, kurš savā uzrunā atzīmēja, ka bija klāt pirmo trīs kritušo latviešu strēlnieku apbedīšanā un nu pavada pirmo no Mičiganas štata, Korejas karā kritušo latviešu karavīru. Bēru ceremonija noslēdzās ar “Dievs, svētī Latviju” nodziedāšanu.
ASV armijas karavīri noņem karogu no Aivara Kārļa Salenieka zārka, lai to nodotu radiniekiem. Kalamazū, 1953. gada 10. janvāris
Tomēr varonīgā latviešu karavīra stāsts nebeidzās ar viņa apbedīšanu. Pabeidzis dienestu Korejā, atpakaļ uz ASV atgriezās dižkareivis D. Holders. Viņš apciemoja Salenieku ģimeni 1953. gada pavasarī un pavēstīja latvieša vecākiem, ka L rotas komandieris kapteinis Džeks Rouzs iesniedzis ierosinājumu Aivaru Salenieku apbalvot pēc nāves ar augstāko ASV militāro apbalvojumu – Kongresa Goda medaļu. Šādos pašupurēšanās gadījumos apbalvošana ar Goda medaļu bija teju vai tradicionāla, kā to pierāda citi piemēri. Kopumā ar šo medaļu par Korejas karā paveiktajiem varoņdarbiem apbalvoja 146 karavīrus. 1952. gada 30. novembra naktī tās pašas 45. kājnieku divīzijas dižkareivis Čārlzs Džordžs pēc sadursmes ar ienaidnieku arī metās virsū ienaidnieka granātai, izglābjot vismaz vienu savu dienesta biedru. Pēc granātas eksplozijas, nopietni ievainotais Džordžs tika iznests no kaujas zonas, tomēr gūtie ievainojumi bija pārāk smagi un drīz vien viņš nomira. Tieši Č. Džordžs kļuva par Korejas kara vienīgo 45. divīzijas karavīru, kurš saņēma Goda medaļu. Latvietim A. K. Saleniekam šo apbalvojumu tā arī nepiešķīra, neskatoties uz to, ka viņa pašaizliedzīgās varonības rezultātā izglābās vairāk vīru. Jautājums paliek atklāts – kāpēc?
Šo medaļu 1861. gadā ieviesa prezidents Abrahams Linkolns. Tomēr problēma A. K. Salenieka gadījumā varēja būt tajā, ka līdz pat 1963. gadam apbalvojumam nebija izstrādāti strikti pasniegšanas kritēriji un pastāvēja vieta dažādām interpretācijām. Kā jau bija minēts, A. K. Salenieks nebija ASV pilsonis ne brīdī, kad iestājās dienestā, nedz arī brīdī, kad varonīgi krita kaujas laukā. Kā savos rakstos uzsver Vilmārs Kukainis, tieši tas, ka A. K. Salenieks bija latvietis kļuva par galveno iemeslu Goda medaļas nepiešķiršanai - līdz tam neviens ārzemnieks šo apbalvojumu nebija saņēmis, un arī šis latvietis nekļuva par precedentu.
ASV armijas 45. kājnieku divīzijas 279. kājnieku pulka L rotas karavīra Čārlza Klenklina paziņojums sakarā ar Aivara Kārļa Salenieka apbalvošanu. 1988. gada 4. janvāris
Interesanti, ka 1980. gadu beigās jautājums par medaļas piešķiršanu A. K. Saleniekam aktualizējās no jauna. Savu liecību un neizpratni par situāciju rakstiski iesniedza bijušais L rotas karavīrs Čārlzs Klenklins, kurš norādīja, ka vienības karavīriem savulaik bija pateikts, ka A. K. Salenieks ir ne vien izvirzīts, bet arī apbalvots ar Goda medaļu. Viņš atzīmēja, ka ienaidnieka ložmetēju uguns viņu piespieda slēpties aizsegā turpat netālu no bunkura, kur A. K. Salenieks upurēja savu dzīvību, izglābjot savu grupu un tās komandieri D. Holderu. Veterāns nezināja, ka latvietis tomēr palicis bez godam pelnītās medaļas.
"Pielabotais" Aivara Kārļa Salenieka varonīgo darbību apraksts, uz kura pamata saņemts apbalvojums - Izcila dienesta krusts.
Bez ASV militārās atzinības A. K. Salenieks tomēr nepalika. Atbildīgās struktūras pielaboja varoņdarba aprakstu tā, lai noraidītu pieteikumu Goda medaļai, tā vietā apbalvojot latvieti ar otru augstāko militāro apbalvojumu – Izcilā dienesta krustu. Varoņdarba aprakstā bija norādīts, ka A. K. Salenieks tuvcīņā ar ienaidnieku nogalinājis divus uzbrucējus un vairākus ievainojis, līdz ienaidnieka granāta atņēma latvieša dzīvību. Tieši labojums stāstā par granātu kļuva par oficiālo pamatojumu, lai noraidītu pieteikumu Goda medaļai. A. K. Salenieku apbalvoja ar Izcilā dienesta krustu, balstoties uz ASV armijas ģenerālpavēli Nr. 49, 1953. gada 9. jūnijā Vašingtonā. Apbalvojumu Salenieku ģimenei viņu mājās Kalamazū pasniedza ASV 5. armijas štāba pārstāvis pulkvedis Komets Gibsons. Uzrunā viņš izteica apbrīnu varonīgajam latvietim un atzina, ka ASV ir parādā brīvību, par ko A. K. Salenieks cīnījās un krita. Ar tulka palīdzību Salenieka vecāki izteica nožēlu, ka nāve viņu dēlam ir laupījusi iespēju dzīvot un strādāt brīvībā - ASV.
Bez šī augstā apbalvojuma latvietis apbalvots arī ar ievainoto medaļu, Kājnieku kaujas nozīmi, Teicamas uzvešanās medaļu, Korejas kampaņas medaļu ar bronzas zvaigzni, Apvienoto Nāciju Korejas dienesta medaļu, Korejas prezidenta uzslavas nozīmi un nozīmi par labu šaušanu ar šauteni.
2014. gadā ASV prezidents Baraks Obama apbalvoja 24 kara veterānus ar Goda medaļu, kuru varoņdarbi kaujas laukā iepriekš tika atzīti kā Izcilā dienesta krusta cienīgi. Visos šajos gadījumos bija jūtams, ka Goda medaļa nebija piešķirta balsoties uz rases vai etnisko piederību. Uzsvars 2014. gada “pārapbalvošanā” bija likts uz latīņamerikāņiem un ebrejiem, tāpēc māc šaubas, ka atbildīgā komisija būtu izskatījusi arī A. K. Salenieka lietu. Svinīgās uzrunas laikā B. Obama norādīja, ka karavīri, kuri gāja bojā, nedomājot cīnījās par valsti, kura ne vienmēr uzskatīja šos vīrus par vienlīdzīgiem amerikāņiem. Jāpieņem, ka saistībā ar militāro apbalvošanu, šādu etniskās netaisnības gadījumu ASV armijas vēsturē ir pietiekami daudz, lai katru no tiem pārskatītu. Pēc 2014. gada pārskatīšanas par Goda medaļas kavalieriem pasludināja deviņus Korejas kara dalībniekus.
Atšķirībā no trim citiem Korejas karā kritušajiem latviešiem (dižkareivja Bruno Glāzera, dižkareivja Rūdolfa Liepas un dižkareivja Jāņa Krūmiņa), Aivara Kārļa Salenieka piemiņa tika uzturēta vēl ilgi, liekot uzsvaru uz viņa īpašo varonību. Latviešu trimdas prese, tuvojoties kādai notikuma vai A. K. Salenieka gadadienai, akcentēja viņa ieguldījumu cīņā pret komunismu. Sešus gadus pēc A. K. Salenieka nāves Kalamazū dzīvojošie latviešu jaunieši apņēmās rūpēties par Aivara piemiņas saglabāšanu un iecerēja erudīcijas sacensības, kuru uzvarētājs savā īpašumā ieguva A. K. Salenieka vārdā nodēvēto balvu. Galvenais idejas iniciators bija Aldonis Mežsēts. Pirmās sacensības notika 1958. gada 12. decembrī, jauniešiem cenšoties tikt galā ar 100 jautājumiem par Latvijas vēsturi, ģeogrāfiju, latviešu literatūru un sadzīvi. Balva bija kokā griezts ar bronzu rotāts Latvijas ģerbonis, ko izgatavoja Čikāgas mākslas skolas audzēknis J. Rinkušs.
Piemiņas plāksne Korejas karā kritušajam kareivim Aivaram Kārlim Saleniekam un Vjetnamas karā kritušajam kapteinim Konstantīnam Lubavam. Plāksni 2019. gada 8. jūlijā iznīcināja baznīcā izcēlušais ugunsgrēks. Foto no Sv. Jāņa ev. lut. latviešu draudzes Kalamazū arhīva
1967. gada 12. novembrī Sv. Jāņa latviešu draudzes dievkalpojuma laikā, Kalamazū pilsētā atklāja piemiņas plāksni Korejas karā kritušajam A. K. Saleniekam un Vjetnamas karā kritušajam kapteinim Konstantīnam Lubavam. Uz marmora plāksnes, bija abu kritušo vārdi un ieraksts: "Esi uzticīgs līdz nāvei, tad es došu dzīvības vainagu. ASV bruņoto spēku kaujas uzdevumus veicot kritušie draudzes locekļi Kar. Aivars Salenieks, Kpt. Konstantins Lubavs".
Interesanti, ka A. K. Salenieka vārds parādījās arī Latvijas PSR preses izdevumā “Liesma” 1964. gadā. Protams, ka šajā publikācijā ar nosaukumu "Koka krusta kavalieri" nekas glaimojošs par Korejā kritušo latvieti nav pateikts: "Korejas slaktiņa laikā viņi pacilāti ziņoja par latvieša Aivara Salenieka nāvi. Emigrācijas virsaiši aizgūtnēm lielījās, ka Salenieks apbalvots ar Dienvidkorejas augstāko ordeni - "prezidenta citātu". Latviešu vāciski-amerikāniskajiem buržuāziskajiem nacionālistiem nav ne tēvzemes, ne principu. Viņiem vienalga par ko karot[..] Kad apkrāptie jaunekļi kā jēriņi iet nāvē, šie kungi taisa politisko kapitālu."
Par A. K. Salenieka nesto upuri atcerējās arī virkne ASV prezidentu. Kā minēts 1982. gada rakstā - A. K. Salenieka tēvs Hermanis saņēmis apsveikuma vārdus savā dzimšanas dienā un piemiņas vēlējumus, sakarā ar dēla paveikto Korejā, no visiem līdz tam esošajiem prezidentiem, izņemot Lindonu Džonsonu un Džimiju Kārteru. Šis raksts tapa saistībā ar Ronalda Reigana apsveikumu Hermaņa Salenieka 82. dzimšanas dienā.
ASV armijas pulkvežleitnants Vilmārs Kukainis un pulkvežleitnants Arnolds Ruperts noliek vainagu pie Korejā kritušā ASV armijas karavīra Aivara Kārļa Salenieka kapa vietas Kalamazū. 1980. gadi
Korejā kritušajam ASV armijas karavīram Aivaram Kārlim Saleniekam veltītais piemiņas vainags pie kapa vietas Kalamazū. 1980. gadi
Īpašs piemiņas brīdis norisinājās 1987. gada 8. novembrī Sv. Jāņa latviešu draudzes baznīcā Kalamazū pilsētā. Pēc dievkalpojuma sekoja svinīgs akts par godu Lāčplēša dienai, īpaši pieminot arī Korejā kritušo A. K. Salenieku. Pulkvedis Vilmārs Kukainis šajā pasākumā pasniedza ASV kongresa rakstu Aivara māsai, lai to tālāk nodotu aprūpes namā esošajam tēvam Hermanim. Tāpat viņš arī nolasīja Korejas kara Goda medaļas kavaliera, atvaļinātā ASV Jūras kājnieku ģenerāļa Reja Deivisa vēstuli sakarā ar A. K. Salenieka piemiņas godināšanu: "Lūdzu, pieņemiet manu dziļāko cieņu pret diženo amerikāņu varoni. Viņa upurēšanās dienesta biedru labā ir kā iedvesma patriotiem it visur un ņemams kā īstas varonības piemērs."
ASV Viceprezidenta Džordža Buša vecākā vēstule mācītājam Jānim Turkam saistībā ar Aivara Kārļa Salenieka un viņa varonīgās rīcības atceri. 1987. gada 25. septembris
Pateicības rakstu no ASV viceprezidenta Džordža Buša vecākā saņēma prāvests J. Turks, kurā arī ir cildināts A. K. Salenieka varoņdarbs Korejā: "Kad kareivi Salenieku nogalināja Korejā, šī valsts zaudēja jaunu, cīnīties gribošu vīru. Viņš nemira velti, viņš ziedoja savu dzīvību, lai nākamās paaudzes varētu turpināt dzīvot brīvi no naida, terora un totalitārisma. Mūsu valsts nekad neaizmirsīs varonību un drosmi no daudzajiem amerikāņiem, kā kareivis Salenieks, kuri riskēja ar visu, lai sargātu brīvību citiem." Pēc pasākuma visi devās un nolika piemiņas vainagu pie A. K. Salenieka kapa.
Jau pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, 1996. gadā latvieši pulcējās pie Korejas karā kritušo karavīru pieminekļa Vašingtonā, lai godinātu karā kritušos latviešus. Uzrunu teica kritušā dižkareivja Jāņa Krūmiņa brālis Ēriks Krūmiņš, atsaucoties uz visiem latviešu karavīriem, tostarp, A. K. Salenieku: "Viņi uzskatīja par savu pienākumu turpināt cīņu pret sarkano teroru pat tālu no dzimtenes. [..] ar savu asins upuri šie latvieši palīdzēja kādai nezināmai tautai aizstāvēt sevi pret sarkano teroru un okupāciju, kā arī ar savu varonību viņi palīdzēja apturēt komunistu agresiju Korejā." Latvieši pie pieminekļa atstāja vainagu ar krustām saliktiem ASV un Latvijas karodziņiem, kā arī četri Latvijas karodziņi četru kritušo latviešu piemiņai.
Aivara Kārļa Salenieka kapa piemineklis. Riversaidas kapsēta, Kalamazū,
1980. gadi
Kristaps Pildiņš
Kolekciju un vēstures pētniecības nodaļas vēsturnieks
____________________________________
Izmantotie materiāli:
Latvijas Kara muzeja krājums
Dikitalizētie ASV Nacionālā arhīva dokumenti un datubāze
Digitalizētie Arolsenas arhīva dokumenti
Preses izdevumi:
1) "Daugavas Vanagi"
2) "Laiks"
3) "Latvija Amerikā"
4) "Liesma"
Literatūra:
Bērziņš, A.J., Kukainis, V. "Latviešu karavīrs pēc Otrā pasaules kara - Dokumentu un atmiņu krājums". Vācija, Daugavas Vanagu Centrālās valdes izdevums, 511 lpp.
Hermes, W.G. "Truce Tent and Fighting Front". Washington D.C.: Center of Military History United States Army, 1992, 547 p.
Raksti un resursi internetā:
Kas bija "dīpīši"? Latviešu trimdas sākums pēc Otrā pasaules kara. https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/vesture/kas-bija-dipisi-latviesu-trimdas-sakums-pec-otra-pasaules-kara.a311470/
McGill, F. "My Two Years as an Infantryman in the United States Army". http://www.koreanwar-educator.org/memoirs/mcgill_frank/index.htm
Jānis Turks. https://timenote.info/lv/Janis-Turks-5146bde87505e
Korean War Project. https://www.koreanwar.org/
45. kājnieku divīzijas muzejs. https://45thdivisionmuseum.com/
45. kājnieku divīzija. https://www.okhistory.org/learn/45th5
President Obama Awards the Medal of Honor to 24 Army Veterans. https://obamawhitehouse.archives.gov/blog/2014/03/18/president-obama-awards-medal-honor-24-army-veterans
