Pirms 100 gadiem 1919. gadā Latvijas teritorijā risinājās notikumi, kas noveda pie valsts atbrīvošanas un neatkarības uzplaukuma gadiem. Ar pulkveža Jorģa Zemitāna Ziemeļlatvijas brigādes ienākšanu Rīgā 1919. gada 6. jūlijā un apvienošanos ar pulkveža Jāņa Baloža Atsevišķo latviešu brigādi izveidojās patstāvīga Latvijas armija. Pēc Pagaidu valdības atgriešanās Rīgā 1919. gada 8. jūlijā nodibināja Latvijas armijas virspavēlniecību, 10. jūlijā par armijas virspavēlnieku ieceļot ģenerāli Dāvidu Sīmansonu. Tomēr armijai vēl bez tās augstākās vadības bija nepieciešami arī pieredzējuši komandieri, kas sekmīgi vadītu karavīrus Bermontiādes cīņās. Raksta mērķis ir iepazīstināt ar pirmajiem pieciem Latvijas armijas augstākajiem virsniekiem - ģenerāļiem.
Latviešu ģenerāļi Pirmajā pasaules karā un Latvijas Neatkarības karā
Latvijas Neatkarības kara virsnieki, kas nāca no latviešu strēlnieku vienībām ar lielu praktisko militāro pieredzi, savu militāro izglītību ieguva karaskolās Viļņā, Kijevā, Rīgā vēl pat 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Daļa virsnieku kas savu militāro izglītību turpināja augstākajās Krievijas mācību iestādēs un savu kaujas pieredzi ieguva ne tikai Krievijas – Japānas karā (1904. - 1905. gads) un Pirmajā pasaules karā, bet arī citos Krievijas impērijas konfliktos.
No šiem virsniekiem pirmie pieci, kuri uzsāka dienestu Latvijas armijā uzreiz kā ģenerāļi, bija Krievijas impērijas armijas virsnieki ar ģenerālmajora dienesta pakāpi – Dāvids Sīmansons, Augusts Ernests Misiņš, Kārlis Ezeriņš, Andrejs Auzāns un Jānis Buivids. Tikai divi no viņiem piedalījās Latvijas Neatkarības karā – ģenerālis Dāvids Sīmansons un ģenerālis Augusts Ernests Misiņš. Pārējie trīs Latvijas armijā iestājās vēlāk un pievienojās tiem Latvijas armijas ģenerāļiem, kuri savus dienesta pakāpju paaugstinājumus saņēma par varonību un panākumiem Latvijas Neatkarības karā - ģenerālim Jānim Balodim (1920. gada 23. janvāris), ģenerālim Pēterim Radziņam (1920. gada 5. februāris), ģenerālim Mārtiņam Peniķim (1920. gada 13. augusts) un ģenerālim Kārlim Gopperam (1920. gada 13. augusts). 1917. gada 18. septembrī ģenerālmajora pakāpei bija izvirzīta arī Kārļa Goppera kandidatūra, bija pat paaugstināšanas lēmums, taču sakarā ar lielinieku apvērsumu tas izdots netika, un Kārlis Goppers vēlāk sāka dienestu Latvijas armijā kā pulkvedis. Līdzīga situācija bija ar Rūdolfu Bangerski, kurš admirāļa Kolčaka armijā bija ar ģenerālleitnanta pakāpi, bet Latvijas armijā — iesākumā tikai pulkvedis. Iemesls tam bija tas, ka Latvijas armijā skaitīja tikai tās dienesta pakāpes, kas bija iegūtas līdz 1917. gada novembrim.
Augusts Ernests Misiņš
Kā pirmais ģenerālis Latvijas armijā iestājās Augusts Ernests Misiņš. Dzimis 1863. gada 21. decembrī Annasmuižas pagastā. 1884. gadā brīvprātīgi iestājās armijā. Mācījies Kijevas junkurskolā un Ģenerālštāba akadēmijā. Dienēja 30. rezerves bataljonā, Novogeorgijevskas cietokšņa kājnieku bataljonā, Pieamūras kara apgabala štābā Habarovskā, 21. Austrumsibīrijas strēlnieku pulkā, 12. Sibīrijas kājnieku pulkā un 79. divīzijas brigādē. 1916. gada novembrī Augusts Ernests Misiņš kļuva par 1. latviešu strēlnieku brigādes komandieri, bet Ziemassvētku kauju laikā – par apvienotās latviešu strēlnieku divīzijas komandieri. 1917. gada beigās Augusts Ernests Misiņš atstāja armiju un turpināja darboties kā britu sakaru virsnieks Arhangeļskā, kur mēģināja organizēt latviešu karaspēka daļu “Leģionu”. 1919. gada martā Augusts Ernests Misiņš no Londonas atgriezās Latvijā un kā ģenerālis saņēma Latvijas Pagaidu valdības bruņoto spēku Galvenā štāba priekšnieka amatu. Pulkvedis Aleksandrs Plensners par ģenerāli Augustu Ernestu Misiņu raksta: "1919. gada marta beigās (dažas nedēļas pēc pulkveža Kalpaka nāves) no Krievijas caur Londonu Liepājā ieradās bijušais I Latviešu strēlnieku brigādes un savestās Latviešu divīzijas komandieris Ziemsvētku kaujās - ģenerālis Misiņš. Tagad mums bija 56 gadus vecs, izskatīgs ģenerālis. Viņš staigāja labā angļu virsnieka ietērpā ar mūsu ģenerāļa zīmotnēm. Viņš tātad tās valkāja pirmais." Bet dienests Latvijas armijā Augustam Ernestam Misiņam ilga vien nepilnu gadu, jo jau 1920. gada 5. janvārī, pēc nesaskaņām ar valdību un dažiem augstākajiem virsniekiem, ģenerālis bija spiests atvaļināties no dienesta. Miris 1940. gada 8. jūlijā Rīgas Kara slimnīcā. Apbedīts Rīgas Brāļu kapos.
1.latviešu strēlnieku brigādes komandieris ģenerālmajors Augusts Misiņš 1.Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka strēlnieku vidū. Olaines rajons, 1916. gada 7. novembris
Dāvids Sīmansons – pirmais Latvijas armijas virspavēlnieks
Nākamais Latvijas armijas rindās kā ģenerālis stājās Dāvids Sīmansons. Dzimis 1859. gada 4. aprīlī Valmieras pagasta Pilātos. 1880. gadā brīvprātīgi iestājās armijā. Mācījies Rīgas junkurskolā un Ģenerālštāba akadēmijā. Piedalījies Japānas – Krievijas karā, kur kaujas laikā tika kontuzēts. Līdz 1917. gada beigām Dāvids Sīmansons komandēja dažādas armijas vienības – 116. kājnieku pulka bataljonu, 66. kājnieku pulku, 17. divīzijas brigādi, Kalugas atsevišķo brigādi, 135. divīziju un 4. atsevišķo divīziju. 1917. gada oktobrī Dāvids Sīmansons atstāja dienestu, 1919. gada janvārī atgriezās Rīgā un 6. jūnijā kā ģenerālis iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos, 1. latviešu atsevišķajā brigādē. 1919. gada 10. jūlijā Dāvids Sīmansons kļuva par Latvijas armijas virspavēlnieku. Pulkvedis Aleksandrs Plensners par ģenerāli Dāvidu Sīmansonu raksta: "[..] viņš nebija gluži "parasts" vīrs. Kad es viņu, atgriezies Rīgā, sastapu jau arī kā apsardzības ministru un armijas virspavēlnieku, vēroju viņu, protams, ar lielu interesi. [..] Man likās, viņš labi reprezentēja krievu ierindas ģenerāļa tipu. Ar zobena jostu virs manāma vēderiņa. Tomēr uzmanīgs un laipns pret cilvēkiem, vienalga, kas tie būtu. Man palika no viņa labs iespaids. ... Šķiet, viņā nebija vēl izžuvušas latviešu asinis." 1919. gada 16. oktobrī Dāvids Sīmansons atkāpās no armijas virspavēlnieka amata, paliekot tikai Apsardzības ministrijas rezervē. 1925. gada februārī slimības dēļ atvaļinājās. Miris 1933. gada 13. janvārī. Apbedīts Rīgā, Brāļu kapos.
Ģenerālis Dāvids Sīmansons
Kārlis Ezeriņš
Kā trešais ģenerālis Latvijas armijā iestājās Kārlis Ezeriņš. Dzimis 1868. gada 10. septembrī Bauskas pagastā. 1888. gadā brīvprātīgi iestājās armijā. Mācījies Viļņas junkurskolā un Ģenerālštāba akadēmijā Pēterburgā. Piedalījies Krievijas – Japānas karā, tam sekoja dienests 19. divīzijā, 76. un 53. kājnieku pulkā, 74. divīzijā. 1917. gada oktobrī Kārli Ezeriņu iecēla par Ģenerālštāba pārvaldes priekšnieku, bet jau pēc gada – par Sarkanās armijas Galvenā štāba nodaļas priekšnieku. No 1919. gada 23. janvāra līdz 1920. gada 4. septembrim Kārlis Ezeriņš bija Padomju Latvijas armijas štāba Administratīvās daļas priekšnieks. 1920. gada novembrī Kārlis Ezeriņš nelegāli pārgāja robežu, atgriezās Latvijā un 26. novembrī kā ģenerālis iestājās Latvijas armijā. Līdz 1926. gadam Kārlis Ezeriņš, atrazdamies dažādos amatos Latvijas armijas Reglamentu caurskatīšanas un rediģēšanas komisijā, Apsardzības padomē, Kara ministrijas padomē un Kara ministrijas izmeklēšanas komisijā, ņēma aktīvu dalību vairāku likumprojektu izstrādāšanā, kas sekmējuši armijas organizēšanu un karadienesta tālāku izveidošanu. 1926. gada decembrī Kārlis Ezeriņš atvaļināja sakarā ar štatu samazināšanu. Miris 1934. gada 29. septembrī Rīgā. Apbedīts II Meža kapos.
Ģenerālis Kārlis Ezeriņš
Andrejs Auzāns
Ceturtais Latvijas armijas ģenerālis bija Andrejs Auzāns. Dzimis 1871. gada 4. aprīlī Pļaviņu pagasta Bormaņos. Mācījies Kara topogrāfu skolā, Ģenerālštāba akadēmijā Pēterburgas guberņas Topogrāfu – mērnieku daļā un Somijas Topogrāfu-mērnieku daļā. Krievijas - Japānas kara laikā darbojās kā astronoms 2. Mandžūrijas kara apgabala štāba topogrāfu daļā, pēc tam kara virsnieku Kara topogrāfijas pārvaldē Pēterburgā, vēlāk – Turkestānas kara apgabala štāba topogrāfu daļā. 1916. gada janvārī Andrejs Auzāns kļuva par 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljona komandieri, no jūlija – par apvienotās latviešu strēlnieku brigādes komandieri, no septembra – par 2. latviešu strēlnieku brigādes komandieri. 1917. gada aprīlī Andrejs Auzāns sāka vadīt Ģenerālštāba Topogrāfijas daļu. 1923. gadā atgriezās Latvijā un kā ģenerālis iestājās dienestā Latvijas armijas Galvenā štāba Administrācijas daļā. 1927. gadā kļuva par Galvenā štāba Ģeodēzijas-topogrāfijas daļas priekšnieku. 1933. gada aprīlī atvaļinājās no dienesta saistībā ar maksimālā vecuma sasniegšanu. Pēc atvaļināšanās turpināja darboties Latviešu veco strēlnieku biedrībā. 1944. gadā ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Vāciju. No 1948. gada dzīvoja Anglijā. Miris 1953. gada 23. martā Stokportā. Pulkvedis Arvīds Skurbe atmiņās par ģenerāli raksta: “[..] kā karavīram ģenerālim Auzānam piemita lielas karavadoņa spējas. Viņa asais prāts un skaidrā doma prata no vērtēt un izmantot katru situāciju. Viņa izstrādātie kauju plāni bija vienmēr izdomāti līdz pēdējam sīkumam. Viens no viņa lielākiem panākumiem bija uzbrukuma plāna izstrādāšana Ložmetēju kalna ieņemšanai no aizmugures Ziemsvētku kauju laikā. [..] Ar savu klātieni un izcilo personību viņš pacēla strēlnieku garu un iedvesa viņiem pašpaļāvību. Visgrūtākos brīžos cīņas laukā putenī un salā viņš bija vienmēr kopā ar strēlniekiem ne tikai kā komandieris bet arī kā tēvs un cīņas biedrs.”
Pulkvedis Andrejs Auzāns, 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljona (pulka) komandieris no 1916. gada janvāra līdz 1917. gada janvārim
Jānis Buivids
Kā pēdējais no pirmajiem pieciem ģenerāļiem Latvijas armijā iestājās Jānis Buivids. Dzimis 1864. gada 8. septembrī Kauņas guberņas Alkišķu pagastā. 1885. gadā brīvprātīgi iestājās armijā. Mācījies Viļņas junkurskolā, Ģenerālštāba akadēmijā un Kijevas junkurskolā. Dienējis 2. Kauņas cietokšņa kājnieku bataljonā, 166. Rovnas kājnieku pulkā, 13. rezerves bataljonā, 15. Sibīrijas strēlnieku divīzijā, Ukrainas hetmaņa dienestā, Deņikina armijā. 1922. gadā Jānis Buivids atgriezās Latvijā un 1924. gadā kā ģenerālis iestājās Latvijas armijā par Armijas komandiera štāba priekšnieku. 1925. gada Jānis Buivids uzņēmās Virsnieku akadēmisko kursu priekšnieka amata pienākumus, kurus pildīja līdz 1928. gadam, kad saistībā ar maksimālā vecuma sasniegšanu atvaļinājās no dienesta. Pēc atvaļināšanās sarakstījis vairākas grāmatas par militārajiem jautājumiem un pasaules militāro vēsturi. Ģenerālis Mārtiņš Peniķis par Jāni Buividu rakstīja: “Sava amata dienesta pienākumus pārzin labi un arī godīgi tos izpilda. Raksturs nav pietiekoši stingrs, pat mīksts, saticīgs un disciplinēts. Pats strādā daudz, bet sava mīkstā rakstura dēļ nevar piespiest tāpat strādāt arī sev padotos. Attiecībā pret padotiem korekts, bezpartejisks un taisnīgs.” Miris 1937. gada 2. aprīlī. Apbedīts Rīgā, Garnizona kapos.
Ģenerālis Janis Buivids. 1920. gadi
1919. gada rudens bija laiks, kad Latvijas armijas uzvara Bermontiādes cīņās lika drošus pamatus neatkarīgai un demokrātiskai Latvijai. Šajā procesā liela nozīme bija arī pieredzējušiem virsniekiem. Disciplinētība, zināšanas un drošsirdība bija Latvijas armijas ģenerāļu pavadoņi, kas viņiem palīdzēja gūt uzvaru šajās cīņās. Ticība uzvarai, kas tika iedvesta ikvienā latviešu karavīrā, bija Latvijas armijas virsnieku nopelns. Atmiņas un nostāsti vien palikuši mantojumā no 100 gadus senās vēstures, kas bija asiņainākais, bargākais un varonīgākais laiks latviešu tautas vēsturē. Bet šo laiku un senču varoņdarbus Latvijas armija un Latvijas tauta mūžam turēs godā un atcerēsies.
Latvijas armijas augstākā virsniecība. 1930. gadu sākums. 1. rindā 1. no labās - ģenerālis Andrejs Auzāns, 4. no labās - ģenerālis Jānis Buivids
Inese Maļihova
Latvijas Kara muzeja Starpkaru vēstures nodaļas vēsturniece
