Otrā pasaules kara ietvaros notiekošais Vācijas-PSRS karš ir temats, kas joprojām piesaista plašu interesentu loku kā vēstures speciālistu, tā interesentu vidū gan Latvijā, gan ārvalstīs. Šai tēmai veltītas neskaitāmas grāmatas, zinātniskās konferences, filmas, seriāli u. c. izpausmes, kas apskata dažādus tēmas aspektus. Arī Latvijas sabiedrībā Otrā pasaules kara vēsture joprojām ir pietiekami “karsts” un politiski jūtīgs temats, par ko liecina šai tēmai veltītu grāmatu, filmu, teātra izrāžu u. c. literatūras un mākslas izpausmju atrašanās sabiedrības uzmanības centrā ar tai sekojošām publiskām diskusijām.
Viens no šīs tēmas aspektiem, kam līdz šim nav pievērsta pietiekama vēsturnieku un arī sabiedrības uzmanība, ir Vācijas-PSRS kara sākumā 1941. gada vasarā Latvijā darbojošās partizānu un pašaizsardzības vienības. Nacionālie partizāni vācu-padomju kara sākumā uzsāka pretošanos padomju okupācijas režīmam, uzbrūkot atkāpjošajām Sarkanās armijas daļām, saņemot gūstā sarkanarmiešus un padomju aktīvistus, “ķemmējot” mežus, tādējādi palīdzot vācu karaspēkam ātrāk virzīties uz priekšu. Nacionālo partizānu mērķis bija ne vien padzīt padomju okupācijas režīmu, bet arī atjaunot šī režīma sagrauto valsts neatkarību. Vācu varai bija citi mērķi, tādēļ tā nebija ieinteresēta ne Latvijas neatkarības atjaunošanā, ne latviešu militāro vienību attīstībā. Līdz ko vācu armijas vienības 1941. gada 8. jūlijā bija okupējušas visu Latvijas teritoriju, pastāvošās nacionālo partizānu vienības, kuru dalībnieku kopskaits varēja pārsniegt 6000 karotāju, tika izformētas vai pārveidotas par pašaizsardzības vienībām.
Kādas latviešu pašaizsardzības vienības dalībnieki ar Sarkanās armijas trofeju ieročiem. 1941. gada vasara
Pašaizsardzības vienību darbības raksturs un personālsastāvs lielā mērā varēja sakrist ar partizāniem, tomēr to darbībā iekļāvās arī kolaborācijas un kolaboracionisma ar vācu okupācijas režīmu aspekti. Proti, šīs vienības ne vien cīnījās pret padomju režīma atliekām, bet arī pildīja vācu varas rīkojumus, tostarp, piedalījās noziedzīgās akcijās pret saviem līdzpilsoņiem.
Līdz šim šīs tēmas izpēte Latvijā notikusi fragmentāri, pētot atsevišķus tās aspektus (partizānu darbība, pašaizsardzības vienību iesaiste holokausta noziegumos, bezvaras periods), bet neveidojot kopēju partizānu un pašaisardzības vienību vēstures stāstu. Raksta autors jau iepriekš izvirzījis hipotēzi1, ka šī tēma būtu jāpēta kompleksi kā vienas kustības divas formas, analizējot partizānu likvidēšanas/izformēšanas un pašaizsardzības vienību dibināšanas cēloņsakarības. Turpmākā pētniecība sniegs atbildi uz to vai šī hipotēze ir pamatota.
Latvijas Kara muzejs ir viena no lielākajām Latvijas atmiņu institūcijām. Tā glabā ne vien vēsturiskus priekšmetus un fotogrāfijas, bet arī plašu klāstu ar vēsturiskiem dokumentiem, kas pieejami vēstures pētniekiem un būtiski papildina citās institūcijās atrodamo vēstures avotu klāstu. Tostarp, arī par partizānu un pašaizsardzības vienībām atrodams svarīgs dokumentu kopums, kas līdz šim maz izmantots vēstures pētījumos, lielākoties, tikai šī raksta autora un vēsturnieka U. Neiburga rakstos2. Raksta mērķis ir apskatīt un analizēt Kara muzeja krājumā esošos dokumentus par latviešu partizānu un pašaizsardzības vienībām Vācijas-PSRS kara sākumā.
Dokumentu sastāvs
Kara muzejā esošo dokumentu klāstu var iedalīt gan pēc dokumentu veida, gan tematiski, gan hronoloģiski. Ņemot vērā, ka dokumentu klāsts par partizānu un pašaizsardzības vienībām nav visaptverošs, bet drīzāk raksturojums kā fragmentārs, tad tie tiks apskatīti pēc tematiskā principa, respektīvi, pēc tā piederības kādai no partizānu un pašaizsardzības kustības daļām.
Latviešu partizānu un pašaizsardzības kustību 1941. gada vasarā var iedalīt vismaz trīs daļās:
1. Latviešu virsnieku un karavīru, aizsargu un citu brīvprātīgo partizānu spontāna kustība ar mērķi sakaut padomju okupācijas režīmu un tā atliekas, un atjaunot valsts neatkarību.
Šī kustība darbojās neatkarīgi no vācu varas mērķiem Latvijā. Par latviešu partizānu darbību atsevišķi muzeja krājumā dokumentu ir maz, tādēļ tie ir apskatīti kopā ar pašaizsardzības vienību vēsturi (skat. 3. punktu), jo robežšķirtne starp abām šīs kustības formām ir ļoti “plāna” un ne vienmēr ir iespējams precīzi definēt – kur beidzas partizānu vienība un sākas pašaizsardzības vienība. Turklāt, formāli esot zem latviešu pašaizsardzības štāba vadības, partizānu vienības joprojām varēja darboties neatkarīgi no vācu varas, kura sākotnēji nesteidzās ar komandantūras nodibināšanu ikvienā Latvijas mazpilsētā un pagasta centrā.
2. Vācijā pirms kara un Latvijā kara sākumā darbojošos latviešu karavīru un virsnieku kustība, kas saņēma norādījumus no Vācijas armijas izlūkdienesta.
Vācieši to organizēja sadarbībā ar tiem latviešu virsniekiem, kuri padomju okupācijas laikā bija atstājuši okupēto dzimteni un raduši patvērumu Vācijā. Vācijas armijas izlūkošanas daļa (Abvērs) ar šo virsnieku palīdzību centās nodibināt kontaktus ar jau izveidotajām pretpadomju grupām, lai varētu tās kontrolēt un vadīt atbilstoši saviem politiskajiem mērķiem.3
Šīs latviešu virsniecības daļas vēsture līdz šim nav apskatīta plašākā pētījumā, izņemot vēsturnieku H. Biezā4, I. Kažočiņa5 un J. Viļuma6 darbus, kā arī memuārliteratūru7. Joprojām ir vairāki jautājumi, uz kuriem nav sniegtas pilnvērtīgas atbildes, tostarp, par latviešu virsnieku lomu latviešu partizānu un pašaizsardzības vienību izveidē un darbības koordinēšanā. H. Biezais ir pētījis Aleksandra Plensnera darbību un lomu pašaizsardzības spēku veidošanā 1941. gada jūlijā, tomēr nav skaidrs, cik lielu lomu spēlēja citi latviešu virsnieki (A. Silgailis, V. Deglavs, A. Galindoms u. c.), kā arī to, cik lielā mērā vācu vara ar viņiem rēķinājās savu mērķu īstenošanā. Pēc V. Deglava likteņa spriežot (skat. turpmāk), vācu vara kavējās ar plašāku pilnvaru piešķiršanu latviešu virsniekiem, tādēļ tie bija spiesti rīkoties uz savu galvu, vai pamazām pārtraukt aktīvu darbību.
Latviešu virsnieki uz Vāciju “repatriējās” pirmās padomju okupācijas laikā 1940.-1941. gadā. Berlīnē, Marienburgā, Kēnigsbergā un citās Vācijas pilsētās notika neformālas latviešu virsnieku tikšanās. Pamazām šie virsnieki nokļuva vācu armijas izlūkošanas dienesta kontrolē, un faktiski kļuva par tā mērķu īstenotājiem. 1941. gada 1. maijā Marienburgā tika dibināta Latviešu karavīru nacionālā savienība (LKNS; šķietami 1917. gadā dibinātās nacionālo strēlnieku organizācijas “Latvju kareivju nacionālās savienības” atjaunošana; faktiski tā bija pilnīgi cita organizācija, ar citiem mērķiem). Šīs organizācijas darbība atspoguļojas tās locekļu sarakstē, kas pirms vairākiem gadiem nonāca Kara muzeja krājumā.
Muzeja krājumā glabājas LKNS biedra, vēlākā laikraksta Tēvija redaktora Paula Kovaļevska (Pāvila Klāna) 1971. gadā Dānijā rakstīta vēstule Daugavas Vanagu izdevuma “Latviešu karavīrs Otrā pasaules kara laikā” redaktoram Osvaldam Freivaldam, kurā pirmais sniedzis savu LKNS darbības apskatu. Viņš rakstīja, ka savienībā kopā darbojušies ap 350 (!) biedru, no kuriem jaunākajiem bija uzdevums “veidot tādu kā kodolu event[uālai] Latvijas nacionālo bruņoto spēku atjaunošanai (..) Bet mums bija uzdevums (..) pagaidām sadarboties ar vācu armiju un sniegt tai palīdzību kā Latvijas vietējo apstākļu pazinējiem”. LKNS biedru vairums bijuši sapulcināti, apbraukājot latviešu bēgļu (“repatriantu”) nometnes Vācijā. Vēstules autors savienībā ir iestājies 1941. g. pavasarī un izgājis apmācības īpašā nometnē Kēnigsbergā. Kara priekšvakarā viņi nogādāti Lietuvas pierobežā, pēc uzbrukuma sākuma sekojuši vācu armijai, cenšoties organizēt latviešu partizānu kustību. P. Kovaļevska darbība šajā virzienā noslēgusies pēc tam, kad viņš jūlija sākumā sācis strādāt Tēvijā.8
Vēstule, kaut tapusi krietnu laiku pēc aprakstītajiem notikumiem, sniedz visai bagātīgu organizācijas darbības pārskatu. Tomēr tā uzdod vairāk jautājumu, nekā sniedz atbildes. Autors sīkāk nepaskaidro, cik latviešu karavīri sekojuši vācu armijas uzbrukumam un kāda bija viņu praktiskā darbība latviešu partizānu kustības organizēšanā.
Muzeja krājumā nonākušas arī septiņas organizācijas locekļa pulkveža-leitnanta Viktora Deglava vēstules (to kopijas), kas sūtītas A. Plensneram un Paulam Pelšam pēdējā mēnesī pirms Vācijas-PSRS kara sākuma, proti, no 1941. gada 31. maija līdz 15. jūnijam. Latviešu virsnieki, ievērojot slepenību un runājot ar dažādiem epitetiem un savstarpēji norunātiem izteicieniem, apsprieda organizācijas paplašināšanas un “aktualizēšanas” iespējas, kā arī varbūtību aktīvi iesaistīties gaidāmā militārā konflikta notikumos Latvijā.
Tā, piemēram, 10. jūlijā V. Deglavs vēstulē Plensneram rakstīja dažādus ieteikumus un jautājumus, tostarp, “Vai esi uzņēmis kādus jaunus sakarus?”, “Vai “valdība” Tev ir gatava?”, kā arī ieteikums darīt visu “lai mēs tiktu pie politiskas konferences”9. Domājams, ka šie jautājumi bija vērsti uz nākotnes notikumu labāku paredzēšanu un labāku savstarpēju koordināciju ar vācu varu. Domājams, ka A. Plensners bija viens no tiem latviešu virsniekiem, kuriem savus pirmskara mērķus izdevās realizēt visvairāk. Kaut tikai līdz zināmam brīdim, kad vācu varai viņa “pakalpojumi” vairs nebija nepieciešami.
Savukārt, 15. jūnija V. Deglava vēstulē jau var just tuvojošā Vācijas armijas uzbrukuma sākumu: “Šķiet, ka notikumu ripa veļas mums vēlamā virzienā. Nebrīnīšos, ja lielie notikumi sāksies rīt, parīt vai pat šodien. Jo ātrāk, jo labāk.” Tomēr vienlaikus autors izteicis nožēlu, ka “paši neesam pietiekoši gatavi, resp., netiekam atbalstīti [acīmredzot – no vācu puses – aut.] tā, kā to varētu vēlēties.”10
Latviešu karavīru nacionālās savienības locekļa pulkveža-leitnanta Viktora Deglava vēsture Aleksandram Plensneram. Kēnigsberga (Vācija), 1941. g. 15. jūnijs (fragments, kopija)
Neuzticība no vācu puses turpinājās arī pēc kara sākuma un latviešu virsnieku aktīvās darbības sākuma Latvijā. Divi no aktīvākajiem LKNS locekļiem Latvijā bija tieši A. Plensners, kurš 7. jūlijā kļuva par Latviešu pašaizsardzības spēku priekšnieku un V. Deglavs, kurš kļuva par viņa štāba priekšnieku. Pēdējais, neatkarīgi no vāciešiem, aktīvi organizēja latviešu militārās vienības, kurās saskatīja potenciālu Latvijas armijas atjaunošanā. 17. jūlijā V. Deglavs mīklainos apstākļos tika atrasts miris A. Plensnera mājas kāpņu telpā.
Latviešu pašaizsardzības spēku štāba priekšnieka pulkveža Aleksandra Plensnera 1. pavēle. Rīga, 1941. g. 7. jūlijs (kopija)
1941. gada 23. jūlijā V. Deglavs ar militāru godu tika apbedīts Rīgas Brāļu kapos. Vēsturnieku un laika biedru uzskati atšķiras, un patieso versiju, iespējams, tā arī neizdosies noskaidrot. Raksta autors piekrīt viedoklim, ka viņu nogalināja vācu drošības orgāni, kuri nebija apmierināti ar Deglava nostāju latviešu nacionālo militāro vienību sakarā. Vācu vara, visticamāk, gribēja atbrīvoties no sev neērta un pārāk aktīva latviešu virsnieka.
Viktora Deglava bēres. Zārka iznešana no Rīgas Meža kapu lielās kapličas. 1941. gada 23. jūlijs
3. Latviešu pašaizsardzības komandantūru tīkls, kas bija pakļauts vācu okupācijas varas politikai Latvijā.
Šīs kustības daļas mērķi lielā mērā sakrita ar iepriekš apskatīto latviešu virsnieku kustību un, iespējams, būtu skatāmi kopēja kontekstā. Tomēr, kā jau rakstīts ievadā, šo vienību darbības veids varēja lielā mērā pārklāties ar partizānu vienībām. Latviešu pašaizsardzības vienību mērķis bija panākt padomju režīma atlieku (Sarkanās armijas karavīru, padomju aktīvistu, padomju režīma amatpersonu) arestēšanu un, atsevišķos gadījumos, arī to fizisku iznīcināšanu. Latviešu pašaizsardzības komandantūru locekļiem bija jārīkojas saskaņā ar vācu mērķiem Latvijā, tostarp, jāpiedalās represīvās darbībās pret civiliedzīvotājiem.
Latviešu pašaizsardzības spēku priekšniekam A. Plensneram bija pakļauts Latviešu pašaizsardzības spēku štābs (ārpus Rīgas), ko vadīja bij. Latvijas armijas 12. Bauskas kājnieku pulka komandieris pulkvedis Kārlis Dzenīt-Zeniņš. 2012. gadā Kara muzejs saņēma nozīmīgu dāvinājumu, proti K. Dzenīt-Zeniņa štāba dokumentāciju. Šajā kolekcijā atrodami latviešu partizānu un pašaizsardzības vienību ziņojumi pulkvedim Kārlim Dzenīt-Zeniņam, minētā štāba ziņojumi pulkvedim Aleksandram Plensneram, informācija par papildspēku nosūtīšanu uz Latvijas reģioniem, atskaites, piezīmes un citi saistīti dokumenti, kopā vairāk nekā 70 krājuma vienības. Šī dokumentu grupa stāsta par visām trīs partizānu un pašaizsardzības kustības daļām, jo partizānu vienības sūtīja atskaites štābam, kas drīz nonāca A. Plensnera pakļautībā, kas savukārt sniedza atskaites vācu armijai un tās izlūkdienestam. Atskaites štābam sūtīja arī vienības, kuras jau bija nonākušas vācu pakļautībā vai nonāca to pakļautībā štāba darbības laikā, tādējādi ir pieskaitāmas pašaizsardzības vienībām.
Latviešu pašaizsardzības spēku (ārpus Rīgas) komandiera plkv. Kārļa Dzenīt-Zeniņa atskaite par pašaizsardzības nodaļu izveidi un darbību. Rīga, 1941. g. 10. jūlijs
Šīs dokumentu grupas pamats ir 38 partizānu un pašaizsardzības vienību darbības ziņojumi, kas jau ir analizēti plašākā rakstā11, tādēļ šajā rakstā vairāk tiks apskatīti citi minētā štāba dokumenti, kā arī sniegts to vērtējums un nozīme šīs tēmas historiogrāfijā. Štāba dokumentācijā atrodami arī 12 informatīvie ziņojumi, deviņas pulkveža K. Dzenīt-Zeniņa atskaites A. Plensneram, seši pulkveža-leitnanta Alberta Kleinberga grupas darbības pārskati, četras pavēles, četras piezīmes un citi saistīti dokumenti. Informācija, kas atrodama šajos dokumentps, analizējama dažādos līmeņos un slāņos. Tā sniedz plašu statistisko materiālu par latviešu partizānu un pašaizsardzības vienībām gan hronoloģiskā, gan ģeogrāfiskā, gan darbības aspektā. Tiesa, šajā rakstā tiks apskatīti tikai atsevišķi aspekti.
Pulkveža-leitnanta Ernesta Ankēvica ziņojums par pašaizsardzības grupu darbību Atašienes, Barkavas un Stirnienes pagastā. Stirniene, 1941. gada 9. jūlijs
Pašaizsardzības vienību formēšanas centra darbības pārskati
Viena no saturiski bagātākajām kolekcijas daļām ir līdz šim vēstures literatūrā nepieminētās Latvijas pašaizsardzības spēku štāba (ārpus Rīgas) (saukts arī par "Latvijas štābu ienaidnieka iztīrīšanas akcijas ārpus Rīgas") formēšanas centra pārskati par tā sastāvu un darbību. Centra vadītājs bija pulkvedis-leitnants Alberts Kleinbergs, bet viņa adjutants bija kapteinis Alberts Brants. Šīs dokumentu grupa sastāv tikai no sešiem pārskatiem, tomēr paver ainu uz plašu darbību. Kā noprotams, formēšanas centrs atbildēja par karavīru grupu formēšanu un nosūtīšanu uz padomju karaspēka apdraudētajiem rajoniem.
Latvijas pašaizsardzības spēku štāba (ārpus Rīgas) formēšanas centra pārskats par sastāvu un darbību. Rīga, 1941. g. 5. jūlijs
Formēšanas centrs kopumā no 4. līdz 10. jūlijam saformējis 42 grupas, no kurām 31 ir izsūtīta uz vismaz 12 apdraudētajiem rajoniem (uz dažiem – vairākkārt). Bija vismaz sešu veidu grupas, kuras tika formētas – jātnieku, riteņbraucēju, patšauteņu, ložmetēju, strēlnieku un skolēnu (ziņnešu) grupas. Skaitliski visplašāk pārstāvētas bija patšauteņu grupas, kas kopumā pulcēja 225 karavīrus 25 grupās jeb deviņus katrā grupā. Kopumā apskatāmajā laikā izveidoja 10 riteņbraucēju grupas, kurās vidēji bija 8,6 karavīri. Tika izveidotas arī 6 ložmetējnieku grupas pa seši karavīri katrā un viena jātnieku grupa ar 11 karavīriem. Bez jau nosauktajām grupām uz apdraudētajiem rajoniem tika sūtīti arī atsevišķi virsnieki, vadi un grupas bez īpašas specifikācijas. Formēšanas centra pārraudzībā esošo karavīru skaits apskatāmajā laika posmā nepārtraukti palielinājās un arī saformēto grupu skaits pieauga. Ja 5. jūlijā formēšanas centrā bija 190 karavīri un instruktori un 39 virsnieki, tad 10. jūlijā to skaits bija pieaudzis attiecīgi līdz 358 un 40.
18 gadījumos bija nosaukts grupu ģeogrāfiskais galamērķis (pilsēta). Uz vairākiem galamērķiem grupas nosūtītas vairāk par vienu reizi. Tā, vismaz divas reizes grupas sūtītas uz Olaini (divi vadi), Baldoni (kopā 7 riteņbraucēju grupas), Rēzekni (3 ložmetējnieku grupas), Ludzu (viena patšauteņu un viena ložmetējnieku grupa).
Spriežot pēc šo pārskatu izejošajiem numuriem (attiecīgi Nr. 26, 40, 49, 57, 67, 83), šī ir tikai maza daļa no formēšanas centra darbības. Domājams, ka centra darbība vēl ir turpinājusies arī pēc 10. jūlija, vismaz līdz 17. jūlijam, kad pieejams pēdējais no K. Dzenīt-Zeniņa štāba dokumentiem. Daļēji par formēšanas centra darbību var spriest pēc K. Dzenīt-Zeniņa atskaitēm A. Plensneram. Tajās konstatējams, ka kopumā no 7. līdz 17. jūlijam (kad rakstītas šīs atskaites), nosūtītas 42 grupas un atgriezušās 20.
Partizānu karš: zaudējumi un ieguvumi
No pašaizsardzības vienību štāba (ārpus Rīgas) atskaitēm ir iespējams noskaidrot arī partizānu un pašaizsardzības vienību sastāvā kritušo skaitu, sagūstīto un kritušo padomju karavīru skaitu, kā arī labāk izprast pašaizsardzības komandantūru veidošanās vēsturi Latvijā.
K. Dzenīt-Zeniņa štāba atskaitēs nav iekļauti tie, kuri bija krituši līdz 7. jūlijam, piemēram, Limbažu vai Raganas kaujā kritušie, kā arī zaudējumi tajās vienībās, kuras nebija štāba kontrolē vai pārraudzībā. Minētajās atskaitēs kopā minēts 31 kritušais karavīrs un virsnieks, visi laikposmā no 9. līdz 11. jūlijam, turklāt šie zaudējumi piedzīvoti tikai trīs sadursmēs.
9. jūlija ziņojumā sniegta atskaite par lielu sadursmi Jēkabpils apriņķa Zalves (Mazzalves) apkārtnē, kur sadursmē ar lielāku sarkanarmiešu vienību krituši septiņi instruktori un kareivji. Par šī notikuma vērienīgumu liecina arī ziņas par 100 kritušiem un 60 ievainotiem padomju karavīriem.12 Diemžēl nav izdevies atrast kādu informāciju, kas papildinātu minēto informāciju. Otra sadursme 8. vai 9. jūlijā norisinājās Cēsu apriņķa Drustu pagastā, kur cīņā ar lielāku sarkanarmiešu grupu krituši divi virsnieki, kā arī seši instruktori un kareivji. Arī šai partizānu sadursmei bija kaujas vēriens, par ko liecina pretiniekam nodarītie zaudējumi: 60 krituši un 130 sagūstīti sarkanarmieši.13 Saskaņā ar minētajām atskaitēm, vislielākos zaudējumus partizānu un pašaizsardzībnieku sastāvā nodarīja kauja Alūksnes apkārtnē, kurā dzīvību zaudēja 1 virsnieks un 15 kareivji.14 Arī par šo kauju plašāka informācija pagaidām nav atrasta. Iespējams, šie dati varētu būt attiecināmi uz 7. jūlijā Alūksnes apkārtnē notikušo Prinduļu kauju, kurā, saskaņā ar vēsturnieka E. Pelkaua pētījumu, krituši 23 un ievainoti vēl 3 nacionālie partizāni.15
Visas trīs sadursmes partizānu kara mērogam un raksturam vērtējamas kā lielas, jo gan partizānu rindās, gan pretinieku rindās kritušu un sagūstīto skaits bijis visai ievērojams. Salīdzinoši, vienā no lielākajām partizānu kaujām – Limbažu kaujā 1941. gada 4.-5. jūlijā – krita viens virsnieks un seši kareivji un instruktori. Turpmākajā pētniecībā jārod atbildes gan par konkrēto kauju norisēm, gan par kopējiem partizānu un pašaizsardzību vienību zaudējumiem cīņās pret sarkanarmiešiem un padomju aktīvistiem.
Pieminekļa atklāšana Limbažu kaujā kritušajiem nacionālajiem partizāniem. Limbaži, 1997. g. 5. jūlijs
Runājot par padomju karaspēkam nodarītajiem zaudējumiem, vērts ieskatīties jau minētajās K. Dzenīt-Zeniņa atskaitēs A. Plensneram. Ikvienā no astoņiem ziņojumiem ir pieminēts konkrēts sagūstīto sarkanarmiešu skaits un tikai vienā no dienām nav atzīmēti dati par kritušajiem sarkanarmiešiem (vai tādi nav bijuši). Kopējais sagūstīto pretinieku skaits sasniedz 789 un nogalināto skaits sastāda 254 karavīrus. Ja sagūstīto skaits varētu atbilst reālajiem datiem, tad nogalināto skaits, iespējams, bijis pārspīlēts, jo, ne vienmēr kritušie palika kaujas laukā un tos varēja pēc kaujas saskaitīt (un apglabāt). Bija gadījumi, kad sarkanarmieši savus kritušos biedrus, atkāpjoties ņēma līdzi. Tādējādi, šajā aprēķinā varētu būt iespējamas kādas izmaiņas.
Neskatoties uz to, partizānu un pašaizsardzības vienību kritušo skaits iepretim pretiniekiem nodarītajiem zaudējumiem (kritušajiem un sagūstītajiem) viennozīmīgi apliecina tendenci, kas ir novērojama arī citos avotos. Proti, latvieši nacionālās vienības dažādu iemeslu dēļ kaujās pret atkāpjošajām padomju karaspēka grupām demonstrēja lielāku vēlēšanos, izdomu un cīņas gribu, kas atspoguļojās pretiniekam nodarīto zaudējumu datos. Kā šajā, tā citos avotos (piemēram, pulkveža A. Plensnera atskaitē vācu 291. kājnieku divīzijai 1941. g. 10. jūlijā; Latviešu kartotēkas datos u. c.) partizānu un pašaizsardzības vienību karavīri sagūstīja un nogalināja ievērojami vairāk pretinieka karavīru nekā zaudēja. Turpmākos pētījumos būtu jāprecizē gan partizānu un pašaizsardzības vienību dalībnieku kopskaits, gan tas, cik karavīru tajās krita un kādi bija to nodarītie zaudējumi padomju karaspēka vienībām.
Rugāju pagasta pašaizsardzības vienības dalībnieki. 1941. gada jūlijs
Pašaizsardzības komandantūru izveide
Vēl viens aspekts, uz kuru atbildes būtu jāturpina meklēt, ir latviešu pašaizsardzības komandantūru tīkla izveide un tā plašums. Latviešu izcelsmes ASV vēsturnieks Andrievs Ezergailis uzskatīja, ka kopumā Latvijas teritorijā 1941. gada vasarā darbojušās ap 700 pašaizsardzības komandantūru16, tātad to skaits bija lielāks par Latvijā pagastu skaitu (519). Saskaņā ar A. Ezergaiļa uzskatiem, vācu varas pārraudzībā katrā pagastā un lielākās apdzīvotās vietās nodibināja komandantūru. Uz šo apgalvojumu gan pārliecinošu pierādījumu trūkst, un esošie avoti tik plašu komandantūru tīklu neapliecina. Neskatoties uz to, iepriekšējās rindkopās aprakstītā avotu grupa sniedz vērtīgu pienesumu arī šajā tematikā. Proti, tajos atspoguļojas arī latviešu pašaizsardzības komandantūru dibināšanas un darbības vēsture.
Īles un Naudītes pagasta pašaizsardzības vienības dalībnieki Īles mežā. 1941. g. jūlijs
Jau pieminētajos pašaizsardzības vienību formēšanas centra darbības pārskatos un K. Dzenīt-Zeniņa atskaitēs A. Plensneram atspoguļojas pašaizsardzības komandantūru dibināšana vismaz 13 (no 19) Latvijas apriņķos un 27 to pilsētās un pagastos. Šis skaits, protams, nav liels. Tomēr, jāņem vērā, ka pašaizsardzības štābs kontrolēja vai bija saziņā ar lielāko daļu no Latvijas apriņķu latviešu komandantūrām, kas nav mazsvarīgi. Turklāt, pašaizsardzības štāba tiešā kontrolē atradās tikai apriņķa pašaizsardzības centrs, bet mazākas (pagastu vai mazpilsētu komandantūras) pakļāvās un atskaitījās sava apriņķa komandantam vai vietējai vācu komandantūrai. Tāpat šeit jāņem vērā tas, ka minētās atskaites tapušas salīdzinoši īsā laika periodā – no 7. līdz 17. jūlijam, kas aptver tikai apmēram trešdaļu no pašaizsardzības komandantūru aktīvās darbības perioda Latvijā. Pašaizsardzības vienību dibināšana sākās līdz ar vācu armijas vienību ienākšanu Latvijā, un, visticamāk, turpinājās arī pēc pēdējās pieejamās K. Dzenīt-Zeniņa atskaites A. Plensneram (17. jūlijā). Domājams, ka K. Dzenīt-Zeniņa štāba darbības gals (kas arī vēl nav izpētīts jautājums) vēl nenoslēdza latviešu pašaizsardzības komandantūru dibināšanu “uz vietām” un tā vēl turpinājās vismaz nedēļu, bet pats komandantūru darbības periods noslēdzās tikai 1941. gada vasara beigās, kad apriņķu komandantūras likvidēja un to vietā nodibināja pastāvīgas apriņķa policijas iestādes.
Apskatītie šīs dokumentu kolekcijas aspekti ir zīmīgi, bet nebūt ne vienīgie, ko ir iespējams pētīt. Ir neizpētīti militāri, politiski un sociāli aspekti, uz kuriem jāturpina meklēt atbildes. Latviešu pašaizsardzības komandantūru darbība šajā kolekcijā atspoguļota galvenokārt kā cīņa pret atejošajām padomju karaspēka daļām, neapskatot citus to darbības aspektus, tostarp, policejiskas un pat kriminālas darbībās. Tās šajos ziņojumos neparādās, kaut no citu vēsturnieku pētījumiem (A. Urtāna, Dz. Ērgļa, R. Vīksnes u. c.) secināms, ka komandantūru darbība virknē Latvijas apriņķu saistāma ar kolaboracionismu ar vācu okupācijas varu, tostarp, piedalīšanās holokausta īstenošanā. Piesaistot avotus no citām Latvijas un ārvalstu atmiņu institūcijām, preses materiālus un memuārus, jādomā, ka varēs rast atbildes arī uz šobrīd neatbildamiem jautājumiem.
Kara muzeja kolekcijā par apskatāmo tēmu atrodamas arī vērtīgas dokumentu kopijas. Tā, piemēram, zīmīgs ir 1941. gada jūlija otrajā pusē pašaizsardzības spēku dalībnieku iesniegums pulkvedim A. Plensneram, kurā ieskanas arī sociālas “notis”. Proti, iesnieguma autori vērsuši uzmanību uz to, ka daudzi latviešu karavīri pēc kara sākuma pametuši savus pamatdarbus un iesaistījušies kaujās, nedomājot par savu materiālo labklājību. Pēc pašaizsardzības spēku aktīvās darbības noslēguma (ap 20. jūliju) daudzi karavīri un virsnieki “nonākuši neapskaužamā stāvoklī, paliekot bez atalgotas pastāvīgas nodarbošanās un arī bez eksistences līdzekļiem”. Noslēgumā iesnieguma autori aicinājuši atrast karavīriem “viņu stāvoklim un spējām piemērotu pastāvīgu nodarbošanos”.17 Šis dokuments, kura apakšā atstāta vieta parakstiem bijušajam pašaizsardzības spēku štāba priekšnieka vietnieka pienākumu izpildītājam (pulkvedim-leitnantam Indriķim Eihmanim) un administratīvas daļas priekšnieka vietnieka pienākumu izpildītājam (pulkvedim-leitnantam Pēterim Līcim), sniedz vērtīgu informāciju par bijušo karavīru problēmām pēc pašaizsardzības vienību aktīvās darbības beigām. Vācu cenzūras rāmjos ieturētās latviešu preses slejās par šīm problēmām nerakstīja. Daļai no latviešu karavīriem vēlāk patiešām darbs atradās – dažādās policijas struktūras, tostarp, 1941. gada rudenī organizētajos latviešu kārtības dienesta slēgtajos bataljonos, kas kā pirmās latviešu vienības nonāca Austrumu frontē pret Sarkano armiju.
Nobeigumam
Latvija Kara muzeja krājumā atrodamas arī citas ar partizānu un pašaizsardzības vienībām saistītas vēstures liecības – fotogrāfijas (daļu no tām var apskatīt šī raksta ilustrācijās), lietiskie priekšmeti (piemēram, partizānu un pašaizsardzības vienību dalībnieku formas tērpa piederumi), laikraksti (Brīva Zeme, Tēvija, Deutsche Zeitung im Ostland u. c.), vācu okupācijas režīma iestāžu, Rīgas pašaizsardzības dienesta pavēles u. c. dokumenti, kas pastarpināti skāra arī partizānu un pašaizsardzības vienību darbību. Diemžēl muzejā krājumā nav atrodamas kādas padziļinātas atmiņas par šo laika periodu, ko būtu sarakstījis partizānu un/vai pašaizsardzības vienību loceklis. Jāņem vērā tas apstāklis, ka karš turpinājās vēl četrus gadus un tā noslēgumā sākās otrreizēja padomju okupācija, kas daudzas liecības (kas noteikti varēja būt radītas) ir pazudinājis.
Īles un Naudītes pagasta pašaizsardzības vienības dalībnieki pie Īles sanatorijas. 1941. g. jūlijs
Kara muzejs ir svarīga Latvijas atmiņu institūcija, tomēr nebūt ne vienīgā, kurā glabājas vēstures liecības par latviešu militārajām vienībām 1941. gada vasarā. Šīs tēmas pilnvērtīgai izpratnei jāliek kopā liecības un fragmenti no dažādām institūcijām. Līdzīgi kā lauznīšu (puzles) spēlē. Būsim priecīgi, ja arī kādam raksta lasītājam būs kādi ierosinājumi un/vai avoti, ar ko papildināt šīs tēmas izpēti.
Jānis Tomaševskis
Kolekciju un vēstures pētniecības nodaļas vēsturnieks
___________________________________________
1 Skat. Tomaševskis, J. Latviešu partizānu un pašaizsardzības vienības 1941. gada vasarā: Valmieras apriņķa pilsētu piemērs. Jauno vēsturnieku zinātniskie lasījumi V. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2020. 130.-143. lpp.
2 Neiburgs, U. "Var paņemt mūsu dzīvību, nemūžam tautas brīvību": Latviešu nacionālo partizānu cīņas 1941.g. vasarā. Mājas Viesis. 2016, Nr. 14. 36.-41. lpp.
3 Biezais, H. Vācu okupācijas priekšvakarā. Kara Invalīds. 1985, Nr. 30, 28. lpp.
4 Biezais, H. Latvija kāškrusta varā: sveši kungi, pašu ļaudis. Stokholma, 1992.
5 Kažociņš I. Latviešu karavīri zem svešiem karogiem, 1940.-1945. Rīga, 1999.
6 Viļums, J. Pretošanās okupācijai Latvijā 1940.–1941. gadā. Varas patvaļa: Latvijas Okupācijas muzeja gadagrāmata 2002. Rīga, 2003.
7 Skat. piem., Silgailis, A. Manas atmiņas. Laiks. 1994, Nr. 89.-93.; E. Treiguts-Tāle. Latvieši, karš ir sācies! Rīga, 1996.
8 Latvijas Kara muzejs (turpmāk – LKM), inv. nr. LKM 5-1195-DK/p (Paula Kovaļevska vēstule Osvaldam Freivaldam par latviešu virsnieku darbību Vācijā pirms Vācijas-PSRS kara. Kopenhāgena (Dānija), 1971. g. 9. maijs.
9 LKM, inv. nr. LKM 5-1187-DK/p (Viktora Deglava vēsture Aleksandram Plensneram. Kēnigsberga (Vācija), 1941. g. 10. jūnijs).
10 LKM, inv. nr. LKM 5-1189-DK/p (Viktora Deglava vēsture Aleksandram Plensneram. Kēnigsberga (Vācija), 1941. g. 15. jūnijs).
11 Tomaševskis, J. Latviešu pašaizsardzības spēku štāba (ārpus Rīgas) koordinēto latviešu pašaizsardzības vienību darbības ziņojumu analīze, 1941. gada 3.–15. jūlijs. Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 28. sēj. 2015. 185.-211. lpp.
12 LKM, inv. nr. LKM 5-49300/2330-DK (Latviešu pašaizsardzības spēku (ārpus Rīgas) komandiera plkv. Kārļa Dzenīt-Zeniņa ziņojums par pašaizsardzības nodaļu izveidi un darbību. Rīga, 1941. g. 9. jūlijs).
13 LKM, inv. nr. LKM 5-49303/2333-DK (Latviešu pašaizsardzības spēku (ārpus Rīgas) komandiera plkv. Kārļa Dzenīt-Zeniņa ziņojums par pašaizsardzības nodaļu izveidi un darbību. Rīga, 1941. g. 10. jūlijs).
14 LKM, inv. nr. LKM 5-49304/2334-DK (Latviešu pašaizsardzības spēku (ārpus Rīgas) komandiera plkv. Kārļa Dzenīt-Zeniņa ziņojums par pašaizsardzības nodaļu izveidi un darbību. Rīga, 1941. g. 11. jūlijs).
15 Pelkaus, E. Cīņa un cerība: Latviešu partizāni 1941. gada vasarā. Rīga, 2006. 149. lpp.
16 Ezergailis, A. Vācu laiki 1941-1945: Atbrīvošana, brīvprātība, pašaizsardzība. Jaunā Gaita, 2002, Nr. 228. Pieejams: https://jaunagaita.net/jg228/JG228_Ezergailis.htm.
17 LKM, inv. nr. LKM 5-1186-DK/p (Latviešu pašaizsardzības spēku dalībnieku iesniegums pulkvedim Aleksandram Plensneram. Rīga, 1941. g. jūlijs).