Ģenerālis Eduards Kalniņš (1876–1964)
Pulkvedis Eduards Kalniņš. 1920. gadu sākums
Eduards Kalniņš dzimis 1976. gada 31. decembrī Plāteres pagasta “Plaužos”. 1894. gadā, pēc Katrīnas II pilsētas skolas beigšanas, iestājās Pirotehniskajā artilērijas skolā. Dienēja cauruļu instrumentu rūpnīcā, vēlāk – pulvera fabrikā. 1901. gadā E. Kalniņš izturēja virsnieku pārbaudījumus Mihaila artilērijas junkurskolā Pēterburgā un iestājās dienestā Novogeorgijevskas cietokšņa artilērijā. 1902. gadā saņēma podporučika dienesta pakāpi.
1904. gadā E. Kalniņš piedalījās Krievijas–Japānas karā, Portarturas cietokšņa aizstāvēšanā, kur kaujās guva smagus ievainojumus. 1904. gada decembrī, cietoksnim kapitulējot, kopā ar ierindas karavīriem brīvprātīgi devies japāņu gūstā, no kura atbrīvots 1906. gada janvārī. 1906. gadā E. Kalniņš saņēma poručika dienesta pakāpi un kļuva par Sveaborgas cietokšņa artilērijas virsnieku. 1908. gadā E. Kalniņš iestājās Ģenerālštāba akadēmijā Pēterburgā, kur slimības dēļ nomācījās tikai 1 gadu.
Kurzemes divīzijas virsnieki. Liepāja, 1930. gadi. 1. rindā 2. no labās – ģenerālis E. Kalniņš
Pirmā pasaules kara laikā E. Kalniņš kļuva par Sveaborgas cietokšņa artilērijas darbnīcu priekšnieku, vēlāk par pulvera darbnīcas priekšnieku un lielgabalu darbnīcas priekšnieku. 1918. gada martā E. Kalniņš atvaļinās no dienesta un dzīvoja Helsingforsā, kur no 1918. gada decembra pildīja neoficiāla Latvijas militārā pārstāvja pienākumus Somijā.
Latvijas armijas augstākā virsniecība Virsnieku klubā. Rīga, 1930. gadu sākums. 1. rindā 5. no kreisās – ģenerālis E. Kalniņš
1919. gada 17. janvārī E. Kalniņu iecēla par Ziemeļlatvijas karaspēka artilērijas priekšnieku, kā arī viņš vairākkārt īslaicīgi pildīja Ziemeļlatvijas brigādes komandiera pienākumus. 1919. gada sākumā E. Kalniņš saņēma pulkveža-leitnanta dienesta pakāpi, un jūlijā kļuva par Armijas virspavēlniecības štāba priekšnieka vietas izpildītāju. 1919. gada oktobrī E. Kalniņš ieguva ne tikai pulkveža dienesta pakāpi, bet kļuva arī par Galvenās artilērijas pārvaldes priekšnieku.
Kurzemes divīzijas virsnieki. Liepāja, 1930. gadi. Vidū – ģen. E. Kalniņš
“1919. gada 9. oktobrī pie Rīgas, kad ienaidnieka uzbrukuma laikā mūsu daļas bija nonākušas kritiskā situācijā, E. Kalniņš divreiz ieradās Pārdaugavā, personiski izlūkoja stāvokli un izlēma ienaidnieku Rīgā neielaist. Ar savu pavēli atcēla virspavēlnieka priekšlaicīgo rīkojumu par atkāpšanos uz Juglu, noorganizēja Daugavas labā krasta aizstāvēšanu un vēlāk uzsāka sekmīgu Pārdaugavas atbrīvošanu. 1. un 2. novembrī kā Galvenās artilērijas pārvaldes priekšnieks zem spēcīgas ienaidnieka uguns personīgi apskatīja mūsu artilērijas pozīcijas, enerģiski veica pārgrupēšanu, tā sagādājot 3. Latgales divīzijai iespēju sākt Pārdaugavas atbrīvošanu, ar niknu uguni nedeva pretiniekam iespēju novērot mūsu spēku pārgrupēšanos. Ar savu lietprātīgo rīcību arī turpmākajās dienās ievērojami sekmēja mūsu spēku panākumus.” Par šiem nopelniem 1921. un 1927. gadā E. Kalniņam piešķirti 2. un 3. šķiras Latvijas Lāčplēša Kara ordeņi Nr. 9 un Nr. 639.
Latvijas armijas augstākā virsniecība ASK stadionā. Rīga, 1928./1929. gads. 2. no kreisās – ģenerālis E. Kalniņš
Turpmākajos gados E. Kalniņš darbojās dažādās institūcijās – bija delegācijas loceklis Maskavā miera sarunās ar Padomju Krieviju 1920. gadā, vēlāk Apsardzības ministrijas Padomes loceklis, kā arī 1922. gadā kļuva par Artilērijas inspektoru. 1924. un 1930. gadā viņš mācījās taktikas kursos Francijā, bijis arī pasniedzējs Kara akadēmiskajos kursos. 1925. gada 22. jūnijā E. Kalniņš saņēma ģenerāļa dienesta pakāpi. Divas reizes E. Kalniņš pildīja kara ministra pienākumus – 1926. gadā no maija līdz decembrim un 1928. gadā no janvāra līdz decembrim.
Kara skolas vadība, pasniedzēji un kara ministrs A. Ozols. Rīga, 1928. gada 1. decembris. 1. rindā 1. no labās – ģenerālis E. Kalniņš
Laikraksta “Latvijas Kareivis” 1925. gada 26. jūlija rakstā “Artilērijas inspektors ģenerālis Eduards Kalniņš” teikts, ka “ģenerālis Eduards Kalniņš pazīstams arī kā vairāku Vakareiropas valodu pratējs un vispusīgi izglītots virsnieks. Bez militāra rakstura uzdevumiem ģen. Kalniņš vairākkārt izpildījis arī diplomāta pienākumus, valdības uzdevumā izbraukdams uz ārzemēm un piedalīdamies dažādās konferencēs.”
Latvijas armijas virsnieki.. 1935./1936. gads. 1. rindā 4. no labās – ģenerālis E. Kalniņš
Sakarā ar maksimālā vecuma sasniegšanu E. Kalniņš 1935. gada janvārī atvaļinājās no dienesta, un līdz 1944. gadam dzīvoja savā jaunsaimniecībā Codes pagasta “Plūdoņos”. 1944. gadā devās bēgļu gaitās uz Zviedriju, 1954. gadā pārcēlās uz ASV. Miris 1964. gada 28. jūnijā Losandželosā, ASV.
Zemgales divīzijas pārvaldes virsnieki ar kundzēm. Daugavpils, 1930. gads. 2. rindā 10. no kreisās – ģenerālis E. Kalniņš
Laikraksts “Lāčplēsis” 1964. gada 1. novembrī, pieminot E. Kalniņu rakstā “L.K.O.K. ģenerālim Eduardam Kalniņam aizejot mūžībā”, par viņu raksta: “Ar savu smalkjūtību, sirsnību un atjautību viņš bija ļoti iecienīts galvas pilsētas latviešu sabiedrībā, un kā vairāku svešvalodu pratējs, stalts un iznesīgs, viņš bija arī ļoti ieredzēts Rīgas diplomātiskā korpusa aprindās. (..) Ģenerāļa mūža nozīmīgākā daļa bija veltīta cīņai par Latvijas brīvību un tiesībām dažādās starptautiskās konferencēs, un Latvijas armijas artilērijas izveidošanai un nostiprināšanai. Viņa pakļautie to arvien atcerēsies ar lielu cieņu un mīlestību kā taisnīgu, gādīgu un sirsnīgu priekšnieku.”
Ģenerālis Eduards Kalniņš (centrā). ASV, 1963. gada 9. novembris
Savas militārās karjeras laikā E. Kalniņš saņēmis Latvijas 2. un 3. šķiras Lāčplēša Kara ordeni, 2. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, Latvijas skautu pateicības zīmi “Svastika”, Krievijas S. Jura zobenu, 4. šķiras Sv. Jura ordeni, 4. šķiras Sv. Vladimira ordeni, 2. un 3. šķiras Sv. Staņislava ordeni, 2. un 4. šķiras Sv. Annas ordeni, Francijas Goda Leģiona ordeni, kā arī vēl citus augstus apbalvojumus.
