Latviešu kārtības dienesta bataljonu kareivja Arvīda Jākobsona dienasgrāmata
2019. gada marts
2019. gada martā Latvijas Kara muzeja krājumu papildināja interesants jaunieguvums – latviešu kārtības dienesta bataljonu (vēlāk pārdēvēti par Policijas bataljoniem; vācu val. Schutzmannschaft) kareivja Arvīda Jākobsona dienasgrāmata.
No pirmā acu uzmetiena vizuāli neizteiksmīga klade savās lapaspusēs glabā liecības par sarežģīto, traģisko un pretrunīgi vērtēto Latvijas vēstures tematu - latviešiem nacistiskās Vācijas militārajos formējumos. Tomēr par spīti skaļajam pieteikumam, tieši abstrahējoties no politiskās vēstures sloga, ir vislabāk saskatāma šī vēstures avota vērtība. Šī dienasgrāmata ir stāsts par latviešu jauniešu izmisīgu vēlmi cīnīties par vairs neeksistējošas valsts nākotni, par cerību un vilšanos, par pielāgošanos un izdzīvošanu, par triviālas jauniešu vieglprātības liktenīgajām sekām un par kara sagrautajiem likteņiem.
Likumsakarīgi, ka, pārdzīvojot padomju varas īstenoto teroru 1940. - 1941. gadā, Latvijas iedzīvotāju vairākums nacistiskās Vācijas karaspēku Latvijas teritorijā sagaidīja kā atbrīvotājus. Lai nepieļautu padomju okupācijas atkārtošanos daļa Latvijas sabiedrības bija gatava iesaistīties vācu karagājienā pret Padomju Savienību. Tomēr 1941. gada nogalē jebkādu latviešu brīvprātīgo vienību iekļaušana Vērmahta sastāvā vēl nebija pieļaujama. Tā vietā bija paredzēts Ostlandes SS un Policijas vadības paspārnē veidot daudzus, nelielus un vāji bruņotus latviešu kārtības dienesta bataljonus, kurus izmantot vācu okupētajās teritorijās, frontes aizmugurē. Lai nodrošinātu latviešu pieplūdumu, brīvprātīgajiem solīja labu ēdināšanu, regulāru algu un iespēju frontes pirmajās līnijās cīnīties pret boļševismu. Dažus vairāk vilināja iespēja cīnīties pret padomju varu, citus - iespēja trūkuma laikos tikt pie ēdināšanas un algas. Tomēr vāciešu solījumi izrādījās melīgi un lielākā daļa no izveidotajiem bataljoniem tika izkaisīti pa vācu okupēto Austrumeiropas teritoriju, kur tie bija spiesti pildīt policejiskas funkcijas un piedalīties akcijās pret padomju partizāniem.
Pirmais ieraksts Arvīda Jākobsona dienasgrāmatā ir veikts 1941. gada 28. decembrī, kad tikko kā saformētais 17. Vidzemes kārtības dienesta bataljons izbrauca uz dienestu vietu Ļepeļā, mūsdienu Baltkrievijas teritorijā. Dienasgrāmatas sākumā autora valoda ir piesātināta ar mākslinieciskajiem izteiksmes līdzekļiem un romantiskām atkāpēm, taču ar katru, skarbajā dienestā pavadīto dienu šī tendence mazinās – teikumi kļūst vienkāršāki un atbrīvojas no apstākļiem nepiemērotajiem izskaistinājumiem.
“Vagona īsie klaudzieni skan uz Krievijas sasalušajām sliedēm, stiprāk kā jeb kad krūtīs mutuļo ilgas un mīla pēc dzimtenes un meitenes. Vienīgais mierinājums sāpošai sirdij ir tas, ka apzināmies, ka pienākums ir jāstāda pirmā vietā.”
Baltkrievijā Kareivju ikdienas dzīve paiet mācībās un treniņos. Tomēr nonākšana svešumā, neskaidra nākotne un skarbie dzīves apstākļi vairoja jauniešu tieksmi pēc alkohola. Regulāra iedzeršana nereti noslēdzās ar kārtējo savstarpējo kautiņu vai disciplināro pārkāpumu.
“Skumjas pēc dzimtenes prasīja kādus nomierinošus līdzekļus. Dažs meklēja mieru miegā, bet lielākā daļa meklēja mierinājumu alkoholā. Normālos apstākļos alkohola iespaids ir ļoti liels, bet cilvēkus, kuru sirdīs atmiņu rētas, padara par zvēriem.”
Viscaur Arvīda Jākobsona dienasgrāmatas saturam ir novērojama neapmierinātība ar trūcīgo ēdināšanu un nepilnīgo apgādi.
“Nelīdz nekādi brīvo siržu protesti, priekšniecība tikai smaida par cūkas ēdienu ar kuru baro latviešu brīvprātīgos, kuri nežēlodami savas galvas ir par vēderu stājušies citas valsts kalpībā”
Liela daļa kareivju ikdienas pagāja pārtikas meklējumos. Daudzi devās brīvsolī uz apkārtnes sādžām, kur apmaiņā pret tabaku varēja iegūt pārtiku, alkoholu vai siltāku apģērbu. Citi mēģināja organizēt medības tuvējās apkārtnes mežos, bet daži, riskējot ar savām dzīvībām, pat uzdrošinājās aplaupīt vāciešu noliktavu.
“Visu dienu staigājām pa sādžu meklēdami ēdamo un dzeramo par petroleju, kuru ieguvām uzlauzdami friču noliktavu un iegūdami kādus piecus litrus. (...) Par petroleju mēs ieguvām gaili, olas, pusotru kilo gaļas, medu un samogonu*, kuru uz vietas izdzērām.”
Bataljonu dienesta ikdiena pagāja regulārajās mācībās, posteņu patrulēšanā un apsardzes darbā. Tomēr 1942. gada 18. marta vakarā bataljonu telpas satricināja pirmā trauksme.
“Dabūjām zināt, ka 40 km no mums nomesti parašūtisti** - partizāņi, un varot arī gadīties, ka tuvākajās dienās būšot jābrauc uz partizāņiem. Sardzes vairāk nebūšot, bet posteņa vietās būs jāmeklē partizāņi.”
Tomēr dienasgrāmatas autors tā arī nepiedzīvoja ilgi gaidīto sadursmi ar padomju partizāniem. 1942. gada 27. martā Jākobsons ar biedriem alkohola iespaidā sarīkoja traci kādā no apkārtnes ciemiem par ko tika apcietināts un nosūtīts uz Rīgu soda saņemšanai. Rīgā dienasgrāmatas autoru pārkomandēja uz 19. Latgales kārtības dienesta bataljonu, kas komandiera Gustava Praudiņa vadībā gatavojās izbraukt uz Ļeņingradas fronti. 19. bataljona aizvadīšana uz Ļeņingradas fronti 1942. gada 12. maijā tiek aprakstīta arī Jākobsona dienasgrāmata.
“Pēcpusdienā jau sāk nākt karavīru sievas, līgavas, bērni, radi un pazīstamie, un ar ziediem pušķo aizbraucēju cepures un krūtis. Pa starpām puiši uzrauj pa kuplejai un kādai tautas dziesmai. Pulksten 16. atskan pavēle nostāties pagalmā iziešanas kārtībā. Tad sekoja bataljona komandiera uzruna, un tad, latvju karavīru orķestrim pūšot maršu, sākām savu maršēšanu uz staciju. Saule silda mūsu bruņu cepures, un mēs piederīgo un latvju meiču pavadīti soļojam pa Rīgas ielām uz Rīgas preču staciju. (...) Dažām karavīru sievām, mātēm utt. nācās grūti šķirties un raudādami nāca gar abām ielas malām līdzi. Stacijā līdz vēlam vakaram notika atvadīšanās, pārrunas un mierinājumi.”
Līdz ar 19. bataljonu Arvīds Jākobsons nonāk Lemedinjaki ciemā netālu no aplenktās Ļeņingradas. 8 kilometru attālumā no frontes līnijas, Jākobsona ikdienu papildināja arī muzicēšana rotas orķestrī, kas nereti sniedza iespēju izvairīties no citiem darbiem vai no mācībām.
“Uzkāpjot kalnā, noskatījāmies, ka debesis visas pilnas ar dūmiem, un, kur rāmi vizuļo Somu jūras līcis pie Ļeņingradas.”
Neapmierinātību ar trūcīgo ēdināšanu nomainīja neapmierinātība ar briesmīgiem dzīves apstākļiem. Krievijas ziemeļu mitrajai vasarai neatbilstošs ekipējums un aukstas gultas vietas sekmē daudzu kareivju novārgšanu un saslimšanu.
“Klimatiskie apstākļi ir ļoti slikti, un gandrīz katru nedēļu vienu aizved uz slimnīcu. Mums iznāk gulēt gandrīz uz slapjiem maisiem, jo telpas kurās dzīvojam ir celtas pilnīgi no zaļiem kokiem. Tā prātodami nonācām pie slēdziena, ka nebūs nemaz jāiet krieviem pretī, kad būsim jau novārguši.”
Dienasgrāmatas autors izvairās no jebkādas radinieku vai draugu vārdu pieminēšanas. Mīļotā sieviete, no kuras Jākobsons bieži nevar sagaidīt vēstuli, tiek dēvēta vienkārši par “meiteni”. Izpaliek arī atmiņas par dzīvi pirms iestāšanās kārtības dienesta bataljonā. Tomēr retos gadījumos tekstā tiek pieminēta kāda vēsturiska personība vai notikums. Tā 1942. gada 29. maijā autors apraksta atvadu ceremoniju no mīklainos apstākļos kritušā pulkveža Rūdolfa Kanda.
“Visu pēcpusdienu mācījāmies spēlēt sēru gabalus, jo bija jāiet pavadīt traģiskā nāvē mirušo pulkvedi Kandi. Paēduši pusdienas, sēdāmies mašīnā un braucām uz Krasnoje Selo. Pulkstenis trijos 21. bataljonu nostādīja goda ierindā pretī pulkveža šķirstam. Pēc brīža ieradās ģenerālis Jekelns, kas noturēja atvadīšanās runu. Runu beidzot, piebrauca mašīna un aizveda Kandi uz dzimteni.”
Tomēr Jākobsona pārkomandēšana uz 19. bataljonu nespēja norakstīt 17. bataljona rindās pastrādātos disciplināros pārkāpumus. 1942. gada jūnija sākumā dienasgrāmatas autoru negaidīti arestē. Uzreiz pēc aresta mainījās arī Jākobsona ikdiena. Apsardzes pavadībā viņš kopā ar pārējiem disciplīnas pārkāpējiem tiek norīkots strādāt “melnos darbus”. Sajūtot vilšanos par dienestu vācu pakļautībā un netikšanu uz fronti, dienasgrāmatas autors drīz vien sāk sapņot par ātrāku atgriešanos mājās.
“Pēcpusdienā orķestris aizgāja uz otro rotu spēlēt atvadīšanās maršu, jo otrā rota aiziet uz pirmām līnijām. Mēs, arestētie, kas tupām sardzē par to ļoti skumām, ka citi aiziet uz fronti rādīt savas spējas, un mums jāguļ mitros salmos un jāgaida savs liktenis.”
1942. gada jūlija beigās Arvīds Jākobsons, kurš jau divus mēnešus atradās arestā par disciplināro pārkāpumu un neko nenojauta par savu turpmāko likteni, beidzot tika nogādāts uz Rīgu. Tomēr līdz mājām Jākobsons netika, Latvijā viņu sagaidīja tiesa un arests Rīgas Centrālcietumā.
“Kaprālis, kas mani veda teica lai nākot līdzi uz centrālcietumu. Es domāju, ka viņš dzen velnu un gāju pa taisnāko ceļu uz Annas ielu. Redzēdams, ka kaprālis paliek uz vietas un jau dusmīgāki sauc mani es apstājos. Manas domas bija maldījušās, un man bija jāseko kaprālim uz centrālcietumu.”
Pēdējā dienasgrāmatas daļa ir veltīta Jākobsona ikdienai pēc ieslodzīšanas Rīgas Centrālcietumā, kur sodu par līdzīgiem pārkāpumiem izcieta arī daudzi citi kārtības dienesta bataljonu kareivji. Dzīvi ieslodzījumā vislabāk raksturo pārtikas trūkums un nepacietīgas gaidas pēc atsūtītas no ārpasaules paciņas ar pārtiku, ko ieslodzītie devēja par “pudiņu”.
Alkas pēc brīvības ir spēcīgas, un Jākobsons lūdz tiesas atļauju izciest piespriesto sodu cīnoties frontē. Taču dienasgrāmatas ieraksti negaidīti izbeidzas 1942. gada 5. oktobrī, neatklājot vai Jākobsona lūgums jel kad tika izskatīts.
“Šodien savas cerības galīgi zaudēju, ka tikšu atsvabināts no cietuma mūriem un, ka mans lūgums tiesai - tikšanai uz fronti, ir palicis neievērots. Tādēļ nodomāju vairs par ārā tikšanu nedomāt. Sagatavojos arī uz ilgo sēdēšanu. Lūdzu puišiem lai nogriež man matus. Līdz pusdienai mana galva bija kā spogulis ar bārdas nazi nodzīts. Tas manā dzīvē arī notika pirmo reizi.”
Arvīda Jākobsona tālākais liktenis nav zināms. Tomēr atmiņas par viņa un daudzu viņam līdzīgu puišu likteni Otrā pasaules kara laikā ir ar cieņu un godbijību noglabātas Latvijas Kara muzeja krājumā.
Latvijas Kara muzejs ir ļoti pateicīgs par Latvijas iedzīvotāju atbalstu, papildinot muzeja krājumu.
Ieviešot nepieciešamos labojumus interpunkcijā un citātos, ir pilnība saglabāta autora rakstītā valoda un stils.
* Samogons – kandža.
** Parašūtisti – izpletņlēcēji.
17. latviešu kārtības dienesta bataljona karavīri Polockā. Baltkrievija, 1942. gada ziema
19. latviešu kārtības dienesta bataljona karavīri būvē bunkuru Ļeņingradas apkārtnē. PSRS, 1942. gads
19. latviešu kārtības dienesta bataljona karavīrs ložmetēja pozīcijā Ļeņingradas frontē. PSRS, 1942. gada vasara
19. latviešu kārtības dienesta bataljona karavīri svin Līgo svētkus Ļeņingradas apkārtnē. PSRS, 1942. gada 23. jūnijs
“Vakarā puiši dabūja alu un priecīgi līgodami klīda gan pa kalnu, gan pa leju. Bet mēs tikai žēli noskatījāmies uz puišu priekiem. Apnikuši skatīties puišu līgošanā, gājām gulēt, kur sākām dziedāt dziesmiņas, lai paši sev varētu uzjautrināt prātus. Bet bez alus tā lieta negāja. Tā pamazām viens pēc otra aizmigām.”
