Otrā pasaules kara laikā 1944. gada vasarā vācu okupācijas vara Latvijā nelikumīgi mobilizēja nepilngadīgus 16 - 17 gadus vecus jauniešus, ko plānoja iesaistīt Vācijas Gaisa spēku palīgdienestā. Jauniesaukto novietne Rīgā Māras dīķa apkārtne 1944. gada 19. septembra vakarā kļuva par nežēlīga padomju aviācijas uzlidojuma epicentru, kā rezultātā dzīvības zaudēja vairāki desmiti latviešu jauniešu. Kā notika šis gaisa uzbrukums? Ko tobrīd juta Vācijas bruņotajos spēkos iesauktie gaisa spēku palīgi, kuri paspēja izglābties, bet bija spiesti noskatīties kā iet bojā viņu līdzbiedri? Rakstā atrodami izvilkumi no padomju aviācijas vienību dokumentiem, kas ļauj konstatēt bombardēšanas plānošanu un norisi. Savukārt Kara muzeja krājumā atrodamās gaisa spēku izpalīgu dienasgrāmatas un atmiņu fragmenti ļauj ieraudzīt šo dramatisko notikumu ar aculiecinieku acīm.
Latviešu jaunieši pie vācu propagandas plakātiem. Rīga, 1944. gada vasara. Latvijas Kara muzejs
Padomju propagandas plakāts ar bumbvedēja IL-4 priekšgājēju DB-3F. PSRS, 1942. gads. Wikimedia Commons
Padomju tālās darbības aviācijas vienībās bija dažāda tipa bumbvedēji (TB-3, TB-7, IL-4). 1. gvardes korpusa vienības bija nodrošinātas ar IL-4 bumbvedējiem, kuri katrs spēja vest aviobumbas ar kopējo svaru līdz pat 2,5 tonnām. 1944. gada 18. septembrī no plkst. 23:10 līdz 23:27 34 bumbvedēji bombardēja Torņakalnu, nometot vairāk nekā 13 tonnas degbumbu un gandrīz 20 tonnas fugasa bumbu. Saskaņā ar atskaiti, pēc uzlidojuma Torņakalna apkārtnē izcēlušies vismaz 10 ugunsgrēka perēkļi, no kuriem puse bija liela izmēra. Bombardēšanas laikā noticis arī liels sprādziens, kas izraisījis vēl divu ugunsgrēku rašanos. Šie rezultāti fiksēti aerofotogrāfijās, kas uzņemtas no divīzijas bumbvedējiem. Tāpat atskaitēs minēts, ka vācu zenītartilērija trāpījusi vienas lidmašīnas spārnu, un pilots, baidoties no bojāejas, izlēcis ar izpletni.
Bumbvedēji IL-4 lidoja galvenokārt naktīs, lai būtu vairāk pasargāti no pretinieka pretgaisa aizsardzības. PSRS, 1944. gads. Wikimedia Commons
Tomēr lielākos postījumus un dzīvā spēka zaudējumus atnesa nākamās dienas uzlidojums, kas nebija tik masveidīgs, tomēr izrādījās negaidīti precīzs un postošs. Izpildot korpusa pavēli Nr. 083, deviņi IL-4 bumbvedēji 19. septembra vakarā laikā no plkst. 21:18 līdz 21:32 Torņakalna apkārtnē nometa 3 tonnas degbumbu un vairāk nekā 5,2 tonnas fugasa bumbu. Atskaitēs minēts, ka Torņakalna apkārtnē izraisīti četri lieli un vēl seši mazāki ugunsgrēki, kā arī Torņakalna stacijas apkārtnē noticis vidēja līmeņa sprādziens. Uzbrukums vērtēts kā “ārkārtīgi veiksmīgs”. Savukārt latviešu jauniešiem, kuri uzturējās Holma tekstilfabrikas teritorijā ierīkotajās barakās Mazā Nometņu ielā 16, šis uzlidojums bija traģisks.
Fragments no 1. gvardes tālās darbības aviācijas korpusa atskaites. Baranoviči (Baltkrievijas PSR), 1944. gada 20. septembris. Pasvītrota atskaitē minētā informācija par to, ka uzlidojums izdevies “ārkārtīgi veiksmīgs”. KF Aizsardzības ministrijas Centrālais arhīvs
Tolaik 17 gadus vecais Raimonds Slaidiņš tās dienas notikumus atcerējās sekojoši: “Otrdien, 19. septembrī (..) apmācības, kā parasts. Vakarā sēžam siltā istabā, ēdam vakariņas, dzeram kafiju. Gribam kopā ar vadītāju Cīruli sākt dziedāt nesen iemācīto “Drei Lilien” (..), kad atskan trauksmes sirēnas. Pulkstenis rāda ap 20. Paķeram ķiveres un skrienam uz patvertnēm sētas piekalnē. Skrejot pa koridora logu redzu, ka uz mūsu fabrikas rajonu lēni lejup slīd apmēram 10 “svecītes” (apgaismes raķetes – aut.). Visa apkārtne spokaini gaiša. Strādā zenītartilērija. (..) Kaut kur jau met bumbas. Arvien nāk jaunas “svecīšu” sērijas. Drīz bumbas sāk krist tuvāk. Dreb visas malas. Arī patvertnes sienas līgojas. Pie durvīm stāvošie ziņo, ka degot kāda ēka. Krāmīga jušana. Pēkšņi atskan nāvīgs grāviens. Milzīgs gaisa spiedien mani piespiež pie sienas. Visa patvertne pilna dūmiem. Ausis džinkst. Mutē smiltis. Visi spiežas uz izeju. Atskan saucieni: “Degbumba!”. Vadītājs Cīrulis tomēr nekavējoties sāk enerģiski rīkoties, un pavēl nevienam neatstāt patvertni. Ārā joprojām krīt bumbas. Izrādās, ka arī pāris metrus aiz patvertnes grāvju līkuma ir trāpījusi viena bumba. Vadītājs nelaiž nevienu vēl ārā, kaut gan daudzi grib skriet palīdzēt apraktajiem, jo dzirdami to palīgā saucieni.” (..)
Vācijas Gaisa spēku izpalīga Raimonda Slaidiņa piedurknes lente Latvijas valsts karoga krāsās. 1944.-1945. gads. Latvijas Kara muzejs
Latvju Jaunatnes organizācijas loceklis un latviešu sakaru virsnieks leitnants Indulis Kažociņš atminējās, ka gaisa trauksmes bija regulāras un jaunieši pie tām bijuši pieraduši: “Tā pienāca 19. septembris. Tajā vakarā trauksme atskanēja negaidīti agri, bez priekštrauksmes un ienaidnieka lidotāji arī tūdaļ bija klāt. Pie virtuves vēl stāvēja gara rinda zēnu, gaidīdami vakariņas, citi lēnām soļoja uz norādītajām patvertnēm, vai grāvjiem. Tad pēkšņi visu rajonu apgaismoja spilgta izmesto “eglīšu" gaisma. Pagalmā sākās neaprakstāms juceklis. Zēni skrēja uz guļamtelpām, lai dabūtu bruņu cepures, citi — pretējā virzienā uz patvertnēm, citi apjukumā palika pagalmā stāvot, kad gaisā jau atskanēja krītošo bumbu svilpieni. Pirmās bumbas sprāga zēnu bara vidū, pagalmā. Vācu sanitāri tūdaļ pēc sprādziena metās ārā no patvertnes un nesa tajā ievainotos. Sekoja tālākās bumbu kārtas. Patvertnes grīda drīzi bija noklāta ar ievainoto augumiem.
Vācijas Gaisa spēku palīgdienestā iesauktie latviešu jaunieši apgūst iemaņas pie zenītlielgabala. Latvija, 1944. gada vasara. Latvijas Kara muzejs
Bumbošana ilga vairākas stundas (kā redzams no Krievijā atslepenotajiem dokumentiem, šeit ieviesusies kļūda – aut.). Kad trauksmi atsauca, varēja redzēt, ka dega kāda koka ēka. Pie ēkas sienas slēpjoties, bija sakņupuši kādi 4 vai 5 zēni, kurus ar savu augumu bija mēģinājis segt kāds vācu instruktors. Viņi visi bija nogalināti ar to pašu šķēpeli. Sabumbots bija ugunsdzēsēju depo. Visur varēja redzēt kritušo augumus. Telefoniskie sakari bija pārrauti, un neviens nezināja, kāds posts bija piemeklējis bataljonu. Pagalmā bija izrauti vairāki bumbu krāteri. Zemē gulēja norauti locekļi un apģērba gabali. Pirmās rotas segtajās patvertnēs bija iekritusi bumba, kas bija prasījusi lielāku skaitu dzīvību. Kāda bruņu cepure karājās koka zarā, vairāku cilvēku augstumā virs izārdītās patvertnes.”
Vēl viens latviešu jaunietis Guntars Zemitāns 19. septembra vakarā dzirdējis “baigu gaisa trauksmes signālu”: “Kad izskrēju ārā, gaisā jau bija “svecītes”, virs parka lidoja raķetes, tas viss - pirmo reizi manā dzīvē. Patvertnes paplašinājuma daļā mani lūdz palikt draugs no vidusskolas Kindzulis, bet es teicu, ka iešu tālāk kopā ar savu grupu. Kindzulis ar biedriem gāja bojā, jo tieši tur krita viena bumba. Stindzinoša bija pārbaude ierindā, kad izsauc uzvārdu, bet atbildes nav.” (..)
Vācijas Gaisa spēku palīgdienestā iesauktie latviešu jaunieši. Rīga, 1944. gada 29. septembris. Latvijas Kara muzejs
Arvīds Lielkājs, atceroties to dienu notikumus, apraksta gadījumu, kas daļai no izpalīgiem, iespējams, ļāva izglābt dzīvības. Proti, dažas dienas iepriekš kāda no palīgu grupām no kino nākot latviešu valodā sākuši dziedāt vāciešiem neglaimojošās dziesmas. Piemēram,
“Šķipel pār pleciem ņem,
Apstaigā to vācu zem,
Vācu zeme apaļa,
Tā kā bērna pakaļa”
Kā sods “par piedauzīgu dziedāšanu” bijis uzlikts pretgaisa aizsardzības grāvju rakšana. A. Lielkājs raksta, ka “pateicība pienākas tiem zēniem, kas dažas dienas iepriekš uzsāka nerātno dziesmu par Vāciju, nākot mājās no kino izrādes. Tā rota, izpildot sodu, izraka aizsardzības grāvjus, kuri tagad noteikti glāba daudzu izpalīgu dzīvības”.
Uzlidojumā bojā gāja vismaz 47 gaisa spēku izpalīgi, no kuriem deviņi joprojām skaitās pazuduši bez vēsts. Vēl apmēram simts jauniešu tika ievainoti un nosūtīti uz slimnīcām, bet nav zināms, cik no viņiem vēlāk no ievainojumiem mira. 1944. gada 22. septembrī Rīgas Brāļu kapos notika bojāgājušo bēres, piedaloties augstākiem Latviešu leģiona un vācu virsniekiem, civilpārvaldes darbiniekiem un bojāgājušo tuviniekiem.
Bojāgājušo Gaisa spēku izpalīgu bēres. Rīgas Brāļu kapi, 1944. gada 22. septembris. Latvijas Kara muzejs
1996. gada 19. septembrī pie Māras dīķa Rīgā atklāja piemiņas akmeni traģiskajā uzlidojumā bojā gājušiem gaisa spēku izpalīgiem. Tā projekta autors bija bijušais izpalīgs arhitekts Raimonds Slaidiņš, bet akmenī pieminekli izkala akmeņkalis Harijs Sprincis. 1,9 m augsto pieminekli veido dolomīta akmeņu krāvuma siena, uz kuras pacelts pelēks laukakmens. Tā gludajā plaknē iekalts krusts un Latvijas valsts karogs, kura fonā – trīs zvaigznes uzlecošās saules staru zīmē. Uz plāksnes iekalts uzraksts: „1944.gada 19.septembra uzlidojumā šeit kritušajiem Gaisa spēku palīgiem un viņu cīņu biedriem zināmās un nezināmās atdusas vietās”.
Mūsdienās pieminekļa komplekss ir labiekārtots, un katru gadu septembra beigās tur pulcējas kara veterāni, bojāgājušo tuvinieki un citi, kuri piemin šajā traģēdijā cietušos.
Bijušo Vācijas Gaisa spēku izpalīgu grupa pie pieminekļa bojā gājušajiem pie Māras dīķa Rīgā. 2010. gadi. No labās: J. Spreslis, R. Slaidiņš, A. Reicis, H. Rupeiks un P. Veidelis. Latvijas Kara muzejs
_________________________________________________
Jānis Tomaševskis
Kolekciju un vēstures pētniecības nodaļas vēsturnieks
