Latvijas Kara muzejs nosoda Krievijas uzsākto karu pret Ukrainu, paužot solidaritāti ukraiņu tautas cīņā par savas nācijas eksistenci un savas zemes brīvību. Atsaucoties Latvijas Muzeju biedrības aicinājumam, Latvijas Kara muzejs uzsāk publikāciju sēriju par muzeja priekšmetiem, kas reprezentē Ukrainas vēsturi un kultūru vai atspoguļo ukraiņu un latviešu tautas kopīgās vēstures lapaspuses.
Laikā, kad arvien vairāk ukraiņu bēgļu ierodas Latvijā pēc patvēruma, ir vērts atsaukt atmiņā simts gadus senu pagātni, kad arī bēgļi no Latvijas bija spiesti glābties no kara un rast jaunas mājas svešumā, tostarp mūsdienu Ukrainas teritorijā. Pirmā pasaules kara gados tūkstošiem latviešu atrada patvērumu Harkivā (tolaik Harkova), pilsētā ko šodien pārvērš par drupām barbarisks agresora iebrukums.
Šī pilsēta vienmēr ir bijusi daudznacionāla un latvieši tur dzīvoja arī pirms Pirmā pasaules kara, tomēr 20. gadsimta sākumā to skaits bija salīdzinoši neliels. Piemēram, 1900. gadā Harkivā dzīvoja aptuveni 150 latviešu, pilsētā jau gadu darbojās latviešu savstarpējās palīdzības biedrība, un drīz vien bija noorganizēti arī dievkalpojumi latviešu valodā. Šāda situācija palika nemainīga līdz Pirmajam pasaules karam, kad latviešu īpatsvars Harkivā strauji pieauga. Lielā mērā tas bija saistīts ar lielo rūpniecības uzņēmumu evakuāciju un bēgļu kustību.
1915. gada pavasarī Vācijas karaspēks ienāca Kurzemē. Straujā vācu iebrukuma rezultātā Krievijas pārvaldes iestādes jau 1915. gada aprīlī sāka izskatīt jautājumu par pilsētu un rūpnīcu evakuāciju, lai nepieļautu ražošanas iekārtu, izejvielu u.c. derīgu materiālu krišanu ienaidnieka rokās. No Liepājas evakuēja valsts iestādes, bet nepaguva izvest saimniecībai un armijai derīgās vērtīgās mantas un rūpnīcu iekārtas, Jelgavā daļēji izpostīja rūpnīcas. Savukārt Rīgas evakuācija iesākās jūlijā. Visu lielo rūpnīcu iekārtas kopā ar strādniekiem un viņu ģimenēm (ap 250 tūkstoši cilvēku), kā arī valsts un lielākās izglītības iestādes nosūtīja uz Krieviju. Uz Petrogradu evakuēja 37 rūpnīcas, uz Maskavu – 127, bet uz Harkivu evakuēja fabriku „Union” un citus, mazākus uzņēmumus.
Uzņēmums “Union” bija liela elektromehāniskā rūpnīca Rīgā (20. gadsimta 20. gados bijušos Uniona korpusus aizņēma slavenā rūpnīca “VEF”). Tiek lēsts, ka “Union” evakuācijai bija nepieciešami 1470 dzelzceļa vagoni. Kopā ar rūpnīcas iekārtām uz Harkivu devās aptuveni 3000 fabrikas strādnieku un vēl vairāk viņu ģimenes locekļu. Kopumā Pirmā pasaules kara gados aptuveni 20 000 latviešu nonāca Harkivā un tās apkārtnē. Daudzi no viņiem 20. gadsimta 20. gados atgriezās Latvijā, tomēr netrūka arī tādu, kuri palika tur uz dzīvi. Šodien viņu pēcteči saskaras ar jaunu karu un jau atkal ir spiesti meklēt patvērumu svešumā.
Jāatgādina, ka kopumā Pirmā pasaules kara gados aptuveni 800 000 Latvijas iedzīvotāju devās bēgļu gaitās. Dzimto māju un iedzīves zaudēšana, šķirtas ģimenes, trūkums, atkarība no svešinieku labvēlības un neziņa par nākotni ir tas, kas skāra latviešu bēgļus tolaik un ir tas, kas skar Ukrainas bēgļus tagad.
Nepaliksim vienaldzīgi...
*Titulbildes anotācija: Evakuētie Rīgas fabrikas „Union” strādnieki ar ģimenēm Harkivā. 1916. gads
Harkivas latviešu bēgļu komitejas izdota apliecība Robertam Pilupam par to, ka viņš ir bēglis no Latvijas.1919. gada 12. novembris
Rūpnīcas VEK (Vispārējā elektrības kompānija) strādnieki - latvieši 1. maija mītiņā Harkivā. 1917. gada 18. aprīlis (1. maijs).
Rūpnīcas VEK (Vispārējā elektrības kompānija) pārvaldnieka izdota apliecība Augustam Deggem par to, ka viņš strādājis rūpnīcā par atslēdznieku no 1915. gada 8. maija līdz 1918. gada 1. aprīlim. Harkiva, 1918. gads
