Ģenerālis Jānis Lavenieks (1890-1969)
Pulkvedis Jānis Lavenieks. 1930. gadi
Jānis Lavenieks dzimis 1890. gada 12. jūnijā Skrīveru pagasta "Vaineļos". Viņš mācījās Skrīveru ministrijas skolā, 1911. gadā pabeidza Belostokas komercskolu un kā brīvprātīgais iestājās armijā 105. kājnieku pulkā, uzsākdams savas militārās gaitas. 1912. gadā J. Lavenieks mēģināja iestāties Viļņas karaskolā, taču neizturēja iestājpārbaudījumus un 1913. gadā atvaļinājās no armijas rezervē apakšvirsnieka dienesta pakāpē.
1914. gada jūlijā J. Lavenieku mobilizēja armijā un ieskaitīja 50. rezerves bataljonā, bet oktobrī viņam izdevās iestāties Viļņas karaskolā, kurā viņš pabeidza saīsināto kursu 1915. gada februārī. J. Lavenieks uz neilgu laiku atgriezās 50. rezerves bataljonā, bet tad pārgāja uz 51. Sibīrijas strēlnieku pulku, kļūstot par rotas komandieri. 1916. gada augustā viņam izdevās pabeigt ložmetējnieku kursus, bet 1917. gada jūlijā J. Lavenieks pārcēlās uz 14. auto divizionu. 1918. gada februārī viņš krita austriešu gūstā, no kura jau pēc mēneša tika atbrīvots.
Savu militāro karjeru J. Lavenieks turpināja Ukrainas hetmaņa Pavlo Skoropadska armijā, bija Volīnijas pulka rotas komandieris, vēlāk virsnieks Kijevas instruktoru skolā, kā arī Bruņoto auto divizionā. Pēc hetmaņa varas gāšanas, no 1918. gada decembra līdz 1919. gada maijam, Lavenieks atradās karagūstekņu nometnē Zalcvēdelē, Vācijā. Formējot karaspēku J. Virgoliča korpusam, J. Lavenieku atbrīvoja. Pēc atgriešanās Latvijā, viņš uz brīdi pievienojās firsta A. Līvena nodaļai, bet pēc tam pārgāja J. Virgoliča korpusā. Tur Lavenieks tika iecelts par, no vāciešiem iegūtā, bruņuvilciena komandieri.
"1919. gada 11. jūlijā pulkvedis J. Virgoličs uz vilcienu, kas atradās Priedaines stacijā nosūtīja 12 karavīrus ar kapteini Jāni Lavenieku kā vilciena komandieri un pavēlēja vilcienu nogādāt Jelgavā. 1919. gada 21. jūlijā kapteinis J. Lavenieks saņēma slepenu ziņu, ka sabiedroto misijas pārstāvis majors Ostins Kīnans devis atļauju vilciena nodošanai Latvijas armijas rīcībā. J. Lavenieks viltīgi aizsūtīja daļu no vilciena personāla atvaļinājumā, kā arī sabojāja uz vilciena esošos ieročus, lai atlikusī apkalpe nevarētu pretoties. Ar Latvijas armijas karavīru atbalstu 22. jūlijā vilciena pārņemšanas operācija noritēja sekmīgi."
Pēc sekmīgās pārbēgšanas operācijas J. Lavenieks kapteiņa dienesta pakāpē iestājās Latvijas armijā un turpināja komandēt 1. bruņoto vilcienu, kas jau no pirmās dienas aktīvi iesaistījās cīņā ar bermontiešiem, no kuru degungala šim pašam vilcienam izdevās aizbēgt 1919. gada 22. jūlijā.
Lāčplēša Kara ordeņa domes arhīva dokumentos attiecībā uz J. Lavenieku rakstīts: "1919. gada 8. oktobrī, palīdzot atsist ienaidnieka uzbrukumu pie Rīgas Baložu kapu rajonā, Lavenieks ar savu bruņoto vilcienu izbrauca Torņakalna kaujas līnijā un sīvā cīņā, personiski vadīdams vilciena darbību, uz laiku izsita iniciatīvu no bermontiešu rokām; otrā izbraukumā izraisīja ienaidnieka rindās paniku. Būdams ievainots kājā un sejā, palika savā vietā. Nākošajā naktī, kad bija izveidojusies kritiska situācija pie Torņakalna pārbrauktuves, ar savu drosmīgo rīcību straujā triecienā piespieda vāciešus atkāpties. Šajā kaujā tika saņemti gūstekņi un iegūtas trofejas."
Pulkvedis-leitnants Jānis Lavenieks (1. rindā 4. no labās) kopā ar citiem virsniekiem pie bruņuvilciena. 1921. gada maijs
1919. gada oktobrī J. Lavenieku paaugstināja pulkveža-leitnanta dienesta pakāpē, bet pēc Bermontiādes iecēla par Bruņotā diviziona komandiera palīgu. 1920. gada februārī J. Lavenieks jau komandēja Bruņoto vilcienu divizionu.
Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste pasniedz pulkvedim-leitnantam Jānim Laveniekam Bruņoto vilcienu diviziona karogu. 1925. gada 9. jūnijs
Lai celtu savu kvalifikāciju, J. Lavenieks 1923. gadā beidza vecāko virsnieku kursus, bet 1925. gadā saņēma pulkveža dienesta pakāpi. 1930. gadā J. Lavenieks beidza astoņu mēnešu Kara akadēmisko kursus, bet 1939. gadā divīzijas komandiera kursus, kas ļāva saņemt ģenerāļa dienesta pakāpi.
Ģenerālis Jānis Lavenieks (1. rindā 4. no kreisās) atvadās no Bruņoto vilcienu pulka. 1939. gada oktobris
Ar to J. Lavenieka gaitas Bruņoto vilcienu pulkā bija galā, un viņš kļuva par Kurzemes divīzijas komandiera palīgu, vienlaikus arī par Lejaskurzemes garnizona priekšnieku. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada augustā atvaļinājās - oficiāli, slimības dēļ.
1972. gada septembrī Ervīns Ziplāns par J. Lavenieku rakstīja: "Armijā un sabiedrībā populārais J. Lavenieks Bruņoto vilcienu pulku izveidoja par vienu no mūsu armijas elites vienībām. Ģenerālis J. Lavenieks palicis atmiņā kā ārēji atturīgs, bet īstenībā sirsnīgs, atjautīgs un arī noteikts militāro tradīciju nesējs."
Pulkvedis Jānis Lavenieks lasa runu Bruņoto vilcienu pulka dzimšanas dienā. 1936. gada 9. jūnijs
1943. gadā J. Lavenieks kļuva par "Karavīru Palīdzības" priekšsēdētāja pirmo vietnieku, bet 1944. gadā ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Vāciju. J. Lavenieks centās būt sabiedriski aktīvs, bija Bavārijas latviešu padomes un Latvijas Centrālās padomes priekšsēdētājs. No 1950. gada bija trimdā ASV, Ņūdžersijas pavalstī. Tur darbojās "Daugavas Vanagu" un citās trimdas latviešu organizācijās. J. Lavenieks nomira 1969. gada 17. februārī Ņūbransvikā, bet 2015. gadā tika pārapbedīts Rīgas Brāļu kapos.
Pēc J. Lavenieka nāves 1971. gadā izdeva viņa rakstīto grāmatu par Bruņoto vilcienu pulku: "Grāmata aptver laiku no pašu pirmo bruņoto vilcienu rašanās 1919. gada vasarā līdz pulka izformēšanai 1940. g. februārī taktisku apsvērumu dēļ. Valoda ir saistoša un neizplūst liekvārdībā, papildināta ar daudzām saturam piemērotām fotogrāfijām. Grāmata būs noderīga mūsu vēstures un nacionālpolitiskos semināros. Nav vairs nedz dibinātāja, nedz paša pulka, bet ar ģen. Jāņa Lavenieka un viņa dzīvesbiedres Veras rūpēm un neatlaidību Bruņoto vilcienu pulks paglābts no aizmirstības."
Ģenerāļa Jāņa Lavenieka sarakstītā un pēc nāves izdotā grāmata “Bruņoto vilcienu pulks”
Savas militārās karjeras laikā J. Lavenieks saņēmis 3. pakāpes Lāčplēša Kara ordeni, 3. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, 2. šķiras Viestura ordeni ar šķēpiem, Aizsargu nopelnu krustu, Lietuvas neatkarības 10 gadu jubilejas piemiņas medaļu, 3. šķiras Zviedrijas Vāsas ordeni, 2. un 3. šķiras Krievijas Svētā Staņislava ordeni ar šķēpiem, 2., 3. šķiras ar šķēpiem un 4. šķiras Krievijas Svētās Annas ordeni.
