1939. gada 1. septembrī ar nacistiskās Vācijas uzbrukumu Polijai sākās Otrais pasaules karš. Sākoties karadarbībai, Latvija paļāvās uz starptautiskajiem līgumiem un izsludināja savu pilnīgu neitralitāti cerībā nosargāt valsti ar saviem spēkiem. Tomēr Latvija jau bija ''sadalīta''. 1939. gada 23. augustā divas totalitāras lielvaras PSRS un Vācija noslēdza savstarpējās neuzbrukšanas līgumu (plašāk pazīstams nosaukums - Molotova – Rībentropa pakts). Līgumu papildināja slepenais papildprotokolu, kas noteica, ka ''teritoriāli politiskās pārkārtošanas gadījumā'' Latvija kopā ar Somiju, Igauniju, Austrumpoliju un Besarābiju tiek atdotas PSRS ''ietekmes sfērā''.
Laikā, kad visas pasaules uzmanība bija pievērsta Polijas bojāejai, Padomju Savienība ķērās pie Baltijas jautājuma risināšanas. Pirmā bija Igaunijas kārta. Uz Maskavu tika izsaukts Igaunijas ārlietu ministrs K. Selters. Tur 24. septembra vakarā, kā arī vēlreiz – naktī uz 25. septembri Padomju Savienības Ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs, rupji apvainodams Igauniju, pieprasīja no igauņiem militāru savienību vai ''savstarpējās palīdzības līgumu''. V. Molotovs piedraudēja: tā kā Igaunija it kā uzturot kontaktus ar Padomju Savienībai naidīgiem spēkiem un ''dancojot pēc imperiālistu stabules'', tad PSRS gādās par savu ''drošības garantēšanu'' savādākā ceļā.
Tie nebija tukši vārdi un K. Selters to zināja. Igaunijas pierobežā jau bija izvērsti lieli Sarkanās armijas spēki varbūtējai agresijai, gadījumā, ja Igaunija noraidītu ultimatīvās padomju prasības. Sarunu laikā Molotovs Selteram paziņoja: ''Neaizmirstiet, ka 20 gadus jūs esat dzīvojuši mierā pateicoties mūsu vājībai. Zināt, ka tagad mēs esam stipri un, ja mums neizdosies sarunāt, tad mēs vienkārši paņemsim.''
Uzreiz pēc Igaunijas pienāca arī Latvijas kārta. 30. septembrī uz Maskavu tika izsaukts Latvijas ārlietu ministrs Vilhelms Munters. Steidzīgā kārtā sasauktais Ministru kabinets izveidoja delegāciju sarunu vešanai ar Padomju Savienību. 2. oktobrī V. Munters kopā ar Ārlietu ministrijas Līgumu departamenta direktoru A. Kampi, PSRS sūtni Latvijā I. Zotovu un padomju tirdzniecības pārstāvi V. Terentjevu ar kārtējo satiksmes lidmašīnu izlidoja uz Maskavu. Šīs pašas dienas vakarā Maskavā sākās V. Muntera sarunas ar V. Molotovu, klātesot arī J. Staļinam.
Noteikumus sarunu laikā diktēja padomju puse. Staļins atklāti paziņoja: ''Tas, kas noteikts 1920. gadā jau nevar palikt uz mūžīgiem laikiem. Jau Pēteris Lielais Krievijai gādāja izeju uz jūru. Mēs tagad esam izejas un tādā stāvoklī, kādā ilgi nevar palikt.'' (1920. gada 11. augusta Latvijas – Padomju Krievijas miera līgumā Krievija bija uz ''mūžigiem laikiem'' atteikusies no jebkādām pretenzijām uz Latvijas teritoriju. Mūžība pēc Staļina ieskatiem bija ilgusi vien 19 gadus.)
2. oktobrī sarunas beidzās, kā tas pie padomju diktatora bija pieņemts - pusnaktī. Munteram tika uzstādīta prasība parakstīt paktu, kas paredzētu ielaist Latvijas teritorijā 50 000 sarkanarmijas karavīru, t.i. divreiz vairāk par Latvijas armijas skaitlisko sastāvu. Atbilde par Latvijas lēmumu bija jādod 48 laikā. Nākošajā dienā Ministru kabineta ārkārtas sēdē Latvijas valsts vadītājs Kārlis Ulmanis sīki atstāstīja Muntera telefoniski sniegto sarunu gaitas atreferējumu. Ministru kabinets piešķīra Munteram līguma parakstīšanas pilnvaras faktiski bez apspriešanas, lūdzot tikai pakaulēties par ievedamā karaspēka lielumu. Galvenais vārds lēmuma pieņemšanā, protams, piederēja K. Ulmanim. Jau 1. oktobrī, kad no Maskavas tika saņemta telegramma ar kategorisku prasību par Latvijas ārlietu ministra sūtīšanu uz Maskavu ar līguma parakstīšanas pilnvarām, K. Ulmanis sarunā ar vienu no saviem tuvākajiem līdzgaitniekiem Ādolfu Klīvi (ar kuru bija uz ''tu''), teica:
''Tu prasi vai tas ir ultimāts? Jā, bet lai satrauktos iedzīvotāju vēl vairāk nesatrauktu, mēs to nepublicēsim. […] Jebkura militāra pretošanās krieviem ir neiespējama.[…] Tautu Savienība ir bezspēcīga, un mūsu sabiedrotā Igaunija jau parakstījusi līgumu. Polija ir sakauta, un satiksme ar Lielbritāniju un Franciju ir pārtrauktas. Nav šaubu, ka mums būs jāparaksta Maskavā līdzīgs līgums, kā to ir izdarījuši igauņi. Tādēļ būtu gudrāk dot ārlietu ministram pilnvaru parakstīt līgumu tūlīt, kā to vēlas krievi.'' .
5. oktobrī padomju spiediena rezultātā V. Munters bija spiests parakstīt ''Savstarpējās palīdzības paktu starp Latvijas Republiku un PSRS'' un "Konfidenciālo protokolu'' par padomju militārajām bāzēm Latvijas teritorijā. Pakts paredzēja, ka ''abas līdzējas puses apņemas viena otrai sniegt visādu palīdzību, ieskaitot arī militāru, gadījumā, ja notiktu tiešs uzbrukums vai rastos uzbrukuma draudi no jebkuras Eiropas lielvalsts līdzēja pušu jūras vai sauszemes robežām'', kā arī ''Latvijas Republika nolūkā drošināt PSRS drošību un pašas neatkarības nostiprināšanā piešķir Padomju Savienībai turēt Liepājas un Ventspils pilsētās kara flotes bāzes un dažus aerodromus aviācijai uz nomas pamata par salīgšanas cenu.''
No kā gan Latvija tolaik varētu gaidīt uzbrukumu? Lielbritānija un Francija bija ierautas karā un Latvijas liktenis tās maz interesēja. Vācija uzbruku neplānoja, arī vēlākais plāns ''Barbarosa'' (uzbrukumam PSRS) tika pieņemts vēlā – 1940. gada decembrī. Varbūt Zviedrija vai Somija taisījās veikt agresiju pret Latviju? Skaidrs, ka vislielākais drauds Latvijai nāca no kaimiņa, kas uzstāda ultimatīvas prasības un atklāti draud ar militāru uzbrukumu.
Padomju Savienībai tika dotas tiesības iekārtot krasta artilērijas bāzi jūras piekrastē starp Ventspili un Pitragu. Saskaņā ar ''Konfidenciālā pakta'' 1. pantu PSRS ieguva tiesības turēt lidlaukiem un bāzēm ierādītos iecirkņos atsevišķu garnizonu veidā līdz 25 000 cilvēku bruņotu sauszemes un gaisa spēku. Vēlāk bija panākta vienošanās arī par jūras spēku daudzumu Liepājā un Ventspilī, kur katrā bija paredzēts izvietot pa 5 zemūdenēm, kopā 10 zemūdenes Latvijas teritoriālajos ūdeņos. Abas pilsētas kļuva par padomju kara flotes bāzēm.
12. oktobrī Latvijas Ministru kabinets iecēla īpašu militāro komisiju ģenerāļa M. Hartmaņa vadībā militāro jautājumu risināšanai ar padomju pārstāvjiem. Komisijas uzdevums bija ierādīt padomju spēkiem bāžu vietas. Smagās sarunās tika panākts, ka padomju spēki neizvietosies uz austrumiem no Ventas līnijas, taču bažas radīja tas, ka padomju bāzu apkalpošanai un izbūvei PSRS iepludināja Latvijā nekontrolējamu cilvēku skaitu. Arī militārpersonu ģimeņu locekļi nevienā līgumā netika minēti, un arī tie sāka braukt uz Latviju. Faktiski, līdz ar līguma spēkā stāšanos, bija sākusies Latvijas pārpludināšana ar kolonistiem.
29. oktobrī Latvijā caur Zilupi un Indru sāka ierasties padomju karaspēks. Indras stacijā iekārtotais Latvijas armijas štāba informācijas daļas postenis sāka ziņot, ka nav iespējams noteikt, cik liels padomju karaspēka daudzums Latvijā iebrauc – to nevarēja noteikt vizuāli, jo padomju karavīri neskatījās pa logiem. Saskaņā ar panākto vienošanos Sarkanās armijas vienības uz savām nākamajām dislokācijas vietām varēja pārvietoties tikai pa dzelzceļu. Padomju karabāzes izvietojās sekojoši: sauszemes spēku vienības – Pitragā, Mazirbē (viens kājnieku bataljons un artilērijas vienība), Ventspilī – viens kājnieku pulks, viens artilērijas divizions, Liepājā – divi kājnieku pulki, divi artilērijas pulki, Ēdolē – viens kājnieku pulks un artilērijas vienība, Durbē un apkārtnē – motorizētais kājnieku pulks un divi tanku brigādes bataljoni, Paplakā – viens tanku bataljons, Priekulē – tanku brigādes štābs, viens tanku bataljons, Vaiņodē – divi tanku bataljoni, Ezerē – viens motorizētais kājnieku pulks.
Padomju aviācijas vienības līdz savu lidlauku izbūvei izvietojās Ventspilī, Cīravā, Liepājā, Grobiņā, Vaiņodē un Ezerē. Latvijas pusei pēc papildu vienošanas bija jāizdala zemes gabali padomju aviācijas bāzu izbūvei, bet līdz tam padomju aviācija varēja izmantot Latvijas armijas Aviācijas pulka lidlaukus, kuri atradās uz rietumiem no Kuldīgas meridiāna. Padomju puse bija apņēmusies visās savās izvietojuma vietās, izņemot Liepāju un Ventspili, celt jaunas kazarmas un kara bāzes. Visas padomju karaspēka daļas, kas atradās pagaidām vēl suverēnās Latvijas Republikas teritorijā tika apvienotas Sarkanās armijas 2. atsevišķajā korpusā, kura savu štābu izvietoja Latvijas armijas Kurzemes divīzijas štāba telpās Liepājas Kara ostā. Padomju armijas vienību izvietošana jaunajās bāzēs Latvijas Republikas teritorijā bija jāpabeidz līdz 31.oktobrim.
Padomju bāzu izvietojums Baltijas valstīs (No gŗāmatas “Upmalis I., Tilgass Ē., Dinevičs J., Gorbunovs A. Latvia-USSR Military base. 1939-1998. Rīga:Zelta grauds, 2012., 25.lpp.)
Pēc bāzu līguma noslēgšanas Latvijas armijas vadība apzinājās, ka karadarbība var skart arī Latvijas teritoriju, lai arī valsts augstākās amatpersonas publiski apgalvoja pretējo. Padomju karabāzu izvietošana Rietumkurzemē prasīja Latvijas armijas apakšvienību pārdislocēšanos un jaunu aizsardzības plānu izstrādi. Lielā slepenībā sāka izstrādāt 5. mobilizācijas plānu, kas paredzēja tādu armijas dislokāciju, kas iespējamā kara gadījumā sekmētu ne tikai Pededzes – Aiviekstes – Lubānas, bet arī Ventas līnijas aizsardzību. Tomēr pārāk vēlu Latvijas valsts vadītāji saprata, ka valsts aizsardzībai ir nepieciešams pakļaut visus resursus. Latvijas oficiālās aprindas demonstrēja pilnīgu situācijas neizpratni. Pēc K. Ulmaņa iniciatīvas dažādi politiski un sabiedriski darbinieki sāka slavēt noslēgto paktu kā gudras un tālredzīgas Latvijas ārpolitikas rezultātu. Ulmaņa sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš savā runā Rīgas Latviešu biedrībā teica: ''…noslēgtais pakts dod abām valstīm sargāt zināmos Eiropas novados mieru, un mēs esam pārliecināti, ka Padomju Krievija, noslēgdama paktu, nav vadījusies no savādākiem mērķiem kā līgumā noteiktiem''.
Latvijas armijā 1939. gada septembrī iesauca vairāku gadagājumu rezervistus un armijas kopējais skaits sasniedza 30 000 vīru. Salīdzinājumam – 1940. gada 1. maijā Sarkanās armijas vienībās Latvijas teritorijā bija ap 22 000 karavīru, neskaitot karabāzu apkalpojošo un tehnisko personālu.
Eiropā notiekošais pasaules karš un sveša karaspēka klātesamība faktiski paralizēja Latvijas Republikas patstāvīgas ārpolitikas realizēšanu, nostādot mūsu valsti PSRS protektorāta lomā „de facto”.
Tikai nedaudz vairāk kā pēc pusgada Padomju Savienība sāka realizēt savu iekarojuma plānu nākamo posmu – sākās Baltijas valstu militārā okupācija...
___________________________
*titulattēls: Latvijas armijas un PSRS Sarkanās armijas virsnieku tikšanās saistībā ar Padomju kara bāzu ierīkošanu Liepājā. 1939.gada beigas
Informāciju sagatavoja Latvijas Kara muzeja Direktora vietnieks pētniecības darbā Juris Ciganovs
