Ģenerālis Dāvids Sīmansons (1859–1933)
Ģenerālis Dāvids Sīmansons. 1919. gads
Dāvids Sīmansons dzimis 1859. gada 4. aprīlī Valmieras pagasta Pilātos. Beidzis Limbažu apriņķa skolu. 1880. gadā brīvprātīgi iestājās armijā, 115. kājnieku pulkā. 1881. gadā D. Sīmansons iestājās Rīgas junkurskolā, kuru pabeidza 1883. gadā kā praporščiks. 1888. gadā saņēma podporučika dienesta pakāpi. 1891. gadā iestājās Ģenerālštāba akadēmijā. 1892. gadā D. Sīmansons saņēma poručika dienesta pakāpi, kurai sekoja štābkapteiņa (1899), kapteiņa (1901) un apakšpulkveža dienesta pakāpes (1904. gada marts).
Latvijas Pagaidu valdības sagaidīšana. Rīga, 1919. gada 8. jūlijs. Vidū 1. no kreisās – ģenerālis Dāvids Sīmansons
No 1904.–1905. gadam D. Sīmansons piedalījās Japānas – Krievijas karā; no 1910.–1912. gadam bija vecākais virsnieks štābos. 1910. gadā saņēma pulkveža dienesta pakāpi, bet 1915. gada maijā – ģenerālmajora dienesta pakāpi. Līdz 1917. gada beigām D. Sīmansons komandēja dažādus armijas sastāvus – 116. kājnieku pulka bataljonu, 66. kājnieku pulku, 17. divīzijas brigādi, Kalugas atsevišķo brigādi, 135. divīziju un 4. atsevišķo divīziju. Kaujās tika arī vairākas reizes kontuzēts. 1917. gada oktobrī D. Sīmansons atstāja dienestu un 1919. gada janvārī atgriezās Rīgā.
Latvijas Pagaidu valdības sagaidīšana. Rīga, 1919. gada 8. jūlijs. 1. no kreisās – ģenerālis Dāvids Sīmansons
1919. gada 6. jūnijā D. Sīmansons jau kā ģenerālis iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos, 1. latviešu atsevišķajā brigādē. 1919. gada 10. jūlijā kļuva par Latvijas armijas virspavēlnieku un, no 15. jūlija līdz 10. septembrim – arī par apsardzības ministru.
Laikraksta “Latvju Ziņas” Nr. 9., 1955. gada 5. maija atmiņu rakstā par 1919. gada kaujām ar lieliniekiem igauņu pulkvedis A. Hinnoms par D. Sīmansonu izsakās: “Ģenerālis Sīmansons, ļoti vecs vīrs, noklausījās manu ziņojumu noguris un vienaldzīgi. Šķita, ka viņam bija vienalga, vai esam atbraukuši vai ne. Lūdzu no viņa rīkojumus un ziņas, kur atrodas latviešu karaspēka daļas un kas ir zināms par ienaidnieku. Ģenerālis atbildēja, ka patreiz viņam neesot ziņu ne par ienaidniekiem, ne par savējiem. [..] Uz daudziem maniem jautājumiem virspavēlnieks palika atbildi parādā, jo šķita ļoti noguris.”
Latvijas Pagaidu valdības sagaidīšana. Rīga, 1919. gada 8. jūlijs. 2. no kreisās – ģenerālis Dāvids Sīmansons
1919. gada 16. oktobrī D. Sīmansons slimības dēļ atteicās no amata, bet palika Apsardzības ministrijas rezervē. 1920. gada decembrī D. Sīmansonu iekļāva Apsardzības ministrijas Padomē, bet 1924. gadā iecēla par Kara ministrijas Padomes priekšsēdētāja vietas izpildītāju. 1925. gada februārī D. Sīmansons slimības dēļ atvaļinājās.
“1919. gada 9.-10. oktobrī, kad bermontieši uzbruka mūs spēkiem Daugavas kreisajā krastā, Sīmansons ar savu saprātīgo un enerģisko rīcību izglāba karavīrus no briesmām, pārcēla visas mūsu daļas uz Daugavas labo krastu, neatstājot ienaidniekam nekādu trofeju. Ar pašaizliedzīgu rīcību noturējās pret visiem ienaidnieka pārspēka triecieniem un drīzā laikā sāka uzbrukumu, kura rezultātā tika atbrīvota Daugavgrīva un Bolderāja, kas lielā mērā veicināja visas Rīgas atbrīvošanu.” Par šiem nopelniem D. Sīmansonam 1926. gadā piešķirts 3. šķiras Lāčplēša Kara ordenis Nr. 1999.
Latvijas Pagaidu valdības sagaidīšana. Rīga, 1919. gada 8. jūlijs. Labajā pusē – ģenerālis Dāvids Sīmansons
Laikraksta “Kara Invalīds” Nr.4., 1960. gada 1. jūnija rakstā par Latvijas armijas virspavēlnieku maiņu 1919. gada beigās par D. Sīmansonu teikts: “..ģenerālis Sīmansons bija ar labu militāru izglītību un cīņu pieredzi un arī neapšaubāmi īsts latvietis. Tomēr apstākļi prasīja par virspavēlnieku tādu personu, kas karavīriem tuvāk pazīstama. Liekas, ģenerālis Sīmansons arī īsti nevarēja tik īsā laikā iedzīvoties strēlnieku un Kalpaka bataljona cīņas garā.”
Miris 1933. gada 13. janvārī. Apbedīts Rīgā, Brāļu kapos.
Savas militārās karjeras laikā D. Sīmansons saņēma apbalvojumus – Latvijas 3. šķiras Lāčplēša Kara ordeni, Aizsargu Nopelnu krustu; Krievijas Sv. Jura zobenu, 3. un 4. šķiras Sv. Vladimira ordeni, 2. un 3. šķiras Sv. Staņislava ordeni, 3. šķiras Sv. Annas ordeni.
Informāciju sagatavoja Starpkaru vēstures nodaļas vēsturniece Inese Maļihova