Latvijas armijas uzbrukuma rokas granāta
2019. gada jūnijs
2019. gada vasarā Latvijas Kara muzeja ieroču kolekciju papildināja unikāls un rets priekšmets – dezaktivēta uzbrukuma rokas granāta, ko Latvijas armija pieņēma bruņojumā 30. gadu otrā pusē.
Pēc Neatkarības kara beigām Latvijas armijas bruņojumā bija krievu, franču, britu un vācu rokas granātas. Tās nonāca Latvijas armijā gan kā kara trofejas, gan arī sabiedroto palīdzības rezultātā. Saprotams, ka Latvijas armijas vadība tiecās pēc vienota bruņojuma. Par vienoto Latvijas armijas bruņojuma rokas granātu bija izvēlēta britu Milsa sistēmas (Mills bomb) rokas granāta. Līdz 1938. gadam Milsa granāta bija vienīgā, Latvijas armijas bruņojumā pieņemtā rokas granāta.
Milsa sistēmas rokas granāta
Neskatoties uz to, ka Milsa sistēmas granāta bija laikam atbilstoša, ērta lietošanā un samērā efektīva, to tomēr nevarēja droši lietot uzbrukuma laikā, jo granātas šķembas varēja savainot karavīrus pat 50 metru attālumā, nodarot zaudējumus pašiem uzbrucējiem. Tāpēc, balstoties uz citu valstu pieredzi, Latvijas armijas vadība meklēja jaunas, bruņojumā ieviešamas rokas granātas, kuras varētu droši lietot arī uzbrukuma kaujas laikā.
1937. gada 1. janvārī, laikrakstā “Latvijas kareivis” Nr.18, bija nopublicēts plašs Latvijas armijas pulkveža Arvīda Krīpena raksts: “Rokas granātas pielietošana uzbrukuma kaujā”. Raksta autors atzīmē: “Rokas granātas pielietošana uzbrukuma kaujā bieži padara par grūtu un pat neiespējamu mazais attālums, uz kādu to cilvēks spēj aizsviest, parasti ir uz apm. uz 40 m. Šis attālums ir tāds, uz kuru iedarbojas granātas šķēpeles, caur to apdraudot arī pašu sviedēju”.
Autors akcentē, ka aizstāvības rokas granātas nevar lietot uzbrukuma laikā, un ir jāmeklē risinājums. Pulkvedis Krīpens turpina: “Šī jautājuma tālākā atrisināšanā nāk speciāla uzbrukuma rokas granāta, kura sprāgstot dod maz šķēpeļu un ir mazāks šķēpeļu izkliedes laukums, lai uzbrucēji, savu granātu sviežot, nebūtu spiesti, ne tikai nogulties, bet viņiem pat nenāktos trieciena gaitu apturēt...”.
Savā rakstā pulkvedis Krīpens iezīmē arī kājnieku taktiku uzbrukuma laikā, rokas granātu pielietojumu, kā arī apraksta Vācijas pieredzi šī jautājuma atrisināšanā. Raksta nobeigumā autors nonāk pie secinājuma: “Varam tātad taisīt slēdzienu, ka rokas granātas pielietošana uzbrukuma kaujā ir visnepieciešamākā un arī visiespējamākā pēc iebrukuma...”
Nav zināms precīzs datums, kad Latvijas armija pieņēma bruņojumā jauno uzbrukuma rokas granātu. Nav arī zināms, kas izstrādāja granātas sistēmu vai no kādas valsts iepirka jaunās rokas granātas. Tomēr ir skaidrs, ka granāta bija pazīstama Latvijas armijai vismaz kopš 1938. gada, kad to pirmo reizi pieminēja 1938. gada Kareivja Rokas grāmatā (“K. A. R.”), 5. izdevumā. Apraksts bija sekojošs: “Šīs granātas svars apmēram 360 gramu. Granātas ķermenis gatavots no caurumota skārda; apkārt gluds skārds. Sprāgstot skārda sienas, dod daudz sīku šķēpeļu, kuras lido līdz 30 metru attālumam. Tā kā granātas šķēpeles ir plānas un vieglas, tās tālu nelido, kāpēc šo granātu var sviest visos gadījumos, kad pēkšņi sastopas ar ienaidnieku un pats sviedējs nav ierakumā vai citā aizsegā. Šo granātu sauc par uzbrukuma rokas granātu”.
Rokasgrāmatā bija nopublicēta arī šīs rokas granātas detalizēta uzbūves shēma. Rokas granātas apraksts un uzbūves shēma saglabājās nemainīgi arī nākošajos “K. A. R.” izdevumos līdz pat 1940. gada jūnijam.
Jaunās rokas granātas uzbūves shēma. 1938. g.
Izpētot rokas granātas uzbūvi, var secināt, ka rokas granātas veidotāji par pamatu ņēma 1917. gada parauga kāta rokas granātas (Stielhandgranate 17) uzbūvi, ko Vācijas armija lietoja Pirmā pasaules kara laikā. Pamata atšķirība starp abām rokas granātām bija galvenokārt gabarītos. Latvijas armijas ieviestā kāta rokas granāta bija izmēros mazāka un kompaktāka, turklāt tai bija arī nedaudz atšķirīgāks dizains.
a) Vācu, 1917. gada parauga kāta rokas granātas “Stielhandgranate 17”
b) Latvijas armijas bruņojumā pieņemtā, jaunā rokas granāta
Abu granātu uzspridzināšanas mehānisma darbība un pielietošanas princips bija identisks. Kad granāta bija sagatavota kaujai, tai bija jāatskrūvē aizsargvāciņš, kas atradās granātas kāta lejasdaļā. Pēc vāciņa noskrūvēšanas no granātas kāta bija jāizvelk aukla ar galā piestiprinātu, keramisku smagumu, ko sauca par “podziņu”. Paraujot aiz auklas tika aizdedzināts palēninātājs (degaukla), kas dega apmēram 5,5 sekundes. Aptuveni pēc 5,5 sekundēm, mehānisms iedarbināja kapsuldetonatoru (spridzināmo kapsulu; detonatoru), kas detonējot, uzspridzināja arī rokas granātas sprāgstvielas lādiņu. Latvijas armijas parauga rokas granātas sprāgstvielas lādiņš sastāvēja no 120 gramiem kristāliskā trotila (Trinitrotoluols; TNT).
Granātas kātā ievietotā aukla ar “podziņu” un aizsargvāciņš
Otrā pasaules kara sākums Eiropā un PSRS iebrukums Somijā, no jauna aktualizēja jautājumu par to, kā efektīvāk cīnīties ar ienaidnieka bruņutehniku.
1940. gada 16. maijā Latvijas armijas ģenerālis Krišjānis Berķis apstiprināja brošūras “Pagaidu instrukcija rokas granātu saišķu pielietošanai Kaujas ratu apkarošanā” izdošanu. Šajā brošūrā bija pieminētas saišķos lietojamās uzbrukuma kāta granātas. Lai izgatavotu rokas granātu saišķi, bija nepieciešamas sasiet kopā septiņas uzbrukuma rokas granātas. Savienotas tika viena rokas granāta ar kātu un uzspridzināšanas mehānismu un sešas granātas bez kātiem. Šāds granātu saišķis tika izmantots kā prettanku granātu saišķis.
Līdzās saišķu aprakstam, šajā brošūrā tika nopublicētas divas melnbaltas fotogrāfijas, kurās bija redzamas jaunās, uzbrukuma kāta rokas granātas. Līdz brīdim, kad muzeja krājumā nonāca reāls ieroča eksemplārs, šie, brošūrā publicētie fotoattēli bija vienīgā vizuālā liecība par šo Latvijas armijas bruņojumā pieņemto granātu.
Rokas granātu saišķis. Attēls no brošūras “Pagaidu instrukcija rokas granātu saišķu pielietošanai Kaujas ratu apkarošanā”
Saskaņā ar 1940. gada ziņām par munīcijas stāvokli, īsi pirms okupācijas Latvijas armijas bruņojumā bija 39 564 uzbrukuma rokas granātu. Pēc Latvijas valsts okupācijas 1940. gada vasarā, viss bijušās Latvijas armijas apbruņojums pārgāja PSRS Sarkanās armijas pārvaldībā. Kāds bija turpmākais Latvijas armijas uzbrukuma rokas granātu liktenis nav zināms. Tomēr ir acīmredzams, ka vismaz viena no šīm granātām ir saglabājusies līdz mūsdienām un dezaktivētā veidā nonākusi līdz Latvijas Kara muzeja krājumam. Tāpat ir jāatzīmē, ka Starpkaru periodā vizuāli līdzīga kāta rokas granāta atradās Somijas armijas bruņojumā.
Vērtējot Latvijas Kara muzeja jaunieguvumu, varam secināt, ka muzeja krājumu papildināja specifisks un unikāls priekšmets. Saglabājusies labā stāvoklī, šī retā rokas granāta neapšaubāmi ir vērtīga Latvijas armijas apbruņojuma vēstures liecība.
Viktors Kateriničs,
Latvijas Kara muzeja Krājuma nodaļas vēsturnieks
